Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas Republika ir Krievijas Federācijas klons. Abās valstīs ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Pēc PSRS sabrukuma to izveidoja noziedzības mecenāti - PSKP un VDK nomenklatūras visnelietīgākā, visalkatīgākā, nacionāli visreakcionārākā daļa, kooptējot savā bandā nekaunīgi izveicīgus parvēnijus no pārējiem sociālajiem slāņiem.

Latvijā kooptēja šķēles, šleserus, krūmiņus, eigimus, gaiļus, krištopanus, laventus. Viņu dzīves prioritāte ir naudas un mantas savtīga vairošana, etnofobiska ideoloģija un kompradoru nodevība. Tauta viņiem ir reņģēdāji un slaucamas govis, kurus bez bailēm var „oikot” pēc sirds patikas. Noziedzības mecenāti un viņu kooptētie iznireļi netiecas ņemt vērā savas rīcības neizbēgamās sekas: tautas un valsts gals būs arī viņu gals, ko viņi ar primitīvo kaupēnu viendienas politiku manāmi pasteidzina.

Taču vienā ziņā starp LR un KF tomēr ir milzīga atšķirība. To nosaka atšķirība krievu tautas mentalitātē un latviešu tautas mentalitātē.

Krievu tautā ir ģenētiski nostiprinājusies ļoti jūtīga prasība pēc morālā garanta. Respektīvi, tā, kas dod garantiju, tā, kas kaut ko nodrošina vai pret kaut ko pasargā. Krievu tauta vienmēr ir alkusi pēc morālā garanta, un krievu tautai morālais garants visbiežāk ir bijis cars – visaugstākais valdnieks un Dieva vietnieks uz Zemes. Krievi vienmēr ir paļāvušies uz cara taisnīgumu un labestību pret tautu.

Tagad cara garanta funkcijas KF ir valsts prezidentam Putinam. KF valsts prezidentu ievēl vispārējās vēlēšanās. Tātad, drīkst teikt, valsts prezidentu ievēl tauta. 2018.gada 18.martā par Putinu balsoja elektorāta vairākums – 76,67%.

Tas, ka prezidents Putins ir krievu tautas morālais garants, neapšaubāmi ir ilūzija - krievu tautas pašapmāns. Putins nelikvidēja nacionālos noziedzniekus („prihvatizatorus”). Viņa valdība vienmēr ir ieturējusi neoliberālu kursu, kas vairāk ir izdevīgs Rietumu kapitālam nekā Krievijas kapitālam. Krievijā tas viss ir labi zināms un objektīvi novērtēts patriotiskajā sociāli politiskajā analītikā. Neskatoties uz skaudro patiesību par Putina garanta iluzoriskumu, uz viņu joprojām paļaujas ne tikai t.s. vienkāršā tauta, bet arī Krievijas intelektuāli visizcilākie spēki ar S.Kurginjanu, A.Prohanovu, A.Duginu priekšgalā. Paļāvības turpināšanās ir izskaidrojama ar krievu mentalitātes iezīmi – morālā garanta psiholoģisko nepieciešamību. Krievu sociuma brīvprātīgajam pašapmānam cits izskaidrojums nevar būt. Krievu mentalitātē garanta prasība ir spēcīgāka par pašapmāna kritiku. Lai būtu garants, krievi nekaunas no pašapmāna. Garanta vārdā krievu tautības cilvēks ir gatavs nepievērst uzmanību skaudrajai patiesībai, jo bez garanta nespēj dzīvot.

Tā ir oriģināla mentalitātes īpašība. To nākas obligāti respektēt sarunā par krievu tautu. Turpretī sarunā par latviešu tautu morālā garanta esamību un vitālo nepieciešamību nav iespējams tik stingri fiksēt. Pēc Livonijas iekļaušanas Krievijas impērijā arī daudziem latviešiem zināms garants kļuva cars. Par to liecina latviešu zemnieku sūdzības caram, naivā paļāvība Manaseina revīzijai. Starpkaru posmā kaut kas līdzīgs garantam kļuva Ulmanis, asociējoties ar „stipras rokas” un „spēcīga vadoņa” valdīšanu tautas labā. Padomju laikā atsevišķos gadījumos garants kļuva „Maskava” kā aizstāve pret pašmāju birokrātijas nelietībām.

Principā latviešiem ir pazīstams fenomens vārdā „garants”. Taču latviešu tautas mentalitātē jūtīgums pret garanta nepieciešamību nebūt nav tik stipri izteikts, cik stipri izteikts tas ir krievu tautas mentalitātē.

Latvieši lieliski iztiek bez morālā garanta. Pēcpadomju 30 gadi to apstiprina. Kas tagad latviešiem ir morālais garants? Vai tas ir Valsts prezidents? Vai tas ir ministru prezidents? Vai tas ir parlamenta priekšsēdētājs? Varbūt morālais garants latviešiem tagad ir „Brisele”, „Vašingtona”, „NATO”? Esmu pārliecināts, visi teiks: „Jautājumi ir smieklīgi!”.

Pareizi! Bet varbūt latviešiem morālais garants ir Baznīca, Arhibīskaps? Jaunākie notikumi sakarā ar Melno Pirmdienu 24.septembrī (aptuveni 12 stundu ilgai Vatikāna priekšnieka vizītei ziedojot 9 miljonus eiro no tautas kabatas) nevar kāpināt latviešu velmi par morālo garantu uzlūkot Baznīcu, Arhibīskapu. Pret katoļu galveno pāteru noteikti nevar izturēties kā pret morālo garantu. Viņš ir iekļaujams lielāko nacionālo noziedznieku reģistrā.  

Pašlaik latviešiem nav vajadzīgs morālais garants, bet ir vajadzīga garantija par pastāvošā režīma saglabāšanos. Latviešu vairākumu pilnā mērā apmierina noziegumu brīvība, kas ir pastāvošā nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma dzinējspēks. LR zagšanas apjoms starptautisko ekspertu aprēķinos gadā vidēji ir apmēram 5 miljardi eiro (vairāk kā 50% no gada valsts budžeta). Tādam zagšanas līmenim ir jāsaglabājas arī turpmāk. Protams, būtu labi, ja zagšanas līmenis palielinātos. Zināmas cerības gailē, jo samazinās valsts sociālie izdevumi sakarā ar tautas izmiršanu un aizceļošanu uz cilvēciski siltām zemēm.

Morālais garants ir ļoti interesants fenomens. Tas tieši vai netieši ģenerē daudzas izpausmes. Tas var izraisīt fundamentāli pozitīvas sekas un var izraisīt arī fundamentāli negatīvas sekas.

Piemēram, morālajam garantam ir sociāli politiskās mobilizācijas potenciāls, ap sevi apvienojot sabiedrību. Krievijā ap Putinu apvienojas tā dēvētais tautas patriotiskais vairākums. Krievu tautas vairākums ir patriotiski noskaņots, neieredzot neoliberālo oligarhiju un ebrejisko 5.kolonnu, vēloties savu zemi redzēt kā izaugsmē patstāvīgu valsti bez Rietumu padomniekiem un biznesmeņiem.

Latviešiem nav vajadzīgs morālais garants, un latviešu tautā nav patriotiskais vairākums. Vairākums ir noziegumu brīvības faniem, nevēloties atbrīvoties no noziedzīgā valstiskuma regresīvās stihijas. Latvijā ir unikāli jautra situācija: tautas vairākums ir prettautisks kolektīvais noziedznieks. Iebildumi ir lieki. Tas ir loģiski: ja vairākums atbalsta noziedzīgo valstiskumu, tad vairākums visdziļākajā būtībā ir noziedzīgs un uzskatāms par kolektīvo noziedznieku. Cita loģika ir aloģiska.

Latvijā loģiska ir arī patriotiskā mazākuma nevarība un buksēšana. Patriotiskajam mazākumam arī ir vajadzīgs garants. Ja nav garanta, tad patriotiskais mazākums, un tāds latviešu tautā ir sastopams, neko nopietnu nevar izdarīt dzīves uzlabošanā. 

Morālā garanta nevajadzība kļūst virzošais faktors daudzām nelabvēlīgām psiholoģiskajām tendencēm. Pirmkārt un galvenokārt iestājas totāla sociālā apātija – vienaldzība pret visu un dzīve bez entuziasma. Nostiprinās vienaldzība ne tikai pret slikto, bet arī pret labo.

Bez morālā garanta netiek formulēti nākotnes ideāli un neeksistē dzīves ideāli vispār. Morālā garanta nevajadzība stimulē visatļautību, jo nevienam nav kam sūdzēties par dažādiem pārkāpumiem. Savukārt visatļautība iet roku rokā ar bezatbildību. Bezatbildīgs kļūst Valsts prezidents, bezatbildīga kļūst valdība un bezatbildīgas kļūst politiskās organizācijas.

Morālā garanta nevajadzība stimulē nekaunību, neadekvātiem indivīdiem uzdrošinoties kļūt tautas priekšstāvjiem parlamentā un pašvaldībās. Nekauņas saprot, ka par viņu nekaunību nav kam sūdzēties un nav neviena, kuram būtu tautas uzticētās tiesības nekaunību apvaldīt.

Tik tikko minētās psiholoģiskās tendences manāmi aktivizējušās 2018.gada vasarā sakarā ar Saeimas vēlēšanām 6.oktobrī. Tas attiecas gan uz deputātu kandidātiem, gan uz politisko organizāciju priekšvēlēšanu solījumiem.

Neapšaubāmi prātā ir jāpatur planetārās demogrāfiskās pārejas nosacījumi un tajos ietilpstošais „baltas” rases un Rietumu civilizācijas fatālais noriets. Tas strauji veicina garīgo, morālo, intelektuālo resursu izsmeltību un ideju, projektu, prakses stagnāciju. Arī Latvijā acīmredzami pasliktinās cilvēciskā kvalitāte. Pat vietējo pašizcepto Homo academicus produkciju pārklāj debilisms, idiotija, iracionālisms, šarlatānisms, perversija.

Kāpēc uz parlamentu uzdrošinās līst noziedznieki Sudraba, Jurašs, Bordāns, Striķe, zilais Putnis ar homoseksuālistu apjūsmotājām, šausmīgi neinteliģentais nekauņa Gobzems, „televīzijas personība” (planetāri unikāls statuss!?) Kivičs? Kāpēc par premjera kandidātiem pasludina valsts vadīšanai pilnīgi nepiemērotus tipus? Kāpēc parlamentā atkal grib sēdēt nacionālie vārguļi no „Nacionālās apvienības”, karjeristi no LKP/VDK vecbiedru vadītās „ZZS” un prātā vārgie no varas inteliģences „Vienotības”? Kāpēc nav kauna parlamentā atkal dirnēt un ne par ko saņemt algu bezzobainās opozīcijas „Saskaņa” snauduļiem?

Kāpēc tā notiek?

Bet kāpēc lai tā nenotiktu? Vai Rīgā trūkst daunu, kuri balsoja un atkal balsos tikai par dauniem?

Pirmkārt, nacionāli reakcionārais un  krimināli oligarhiskais režīms turpinās pastāvēt. Tam ir ASV, ES, EP, Krievijas leģitimitāte. Un tas nekas, ka leģitimitāte ir noziedzīgam valstiskumam.

Otrkārt, ne pie apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav redzams garants, kas Latvijā spētu atsijāt graudus no pelavām.

Treškārt, latviešu tautas vairākums ar dzīvi ir apmierināts un 6.oktobrī, kā parasti, balsos bez iedziļināšanās kandidātu cilvēciskajā un politiskajā kvalitātē.

Un vai tad vispār tautai kāds kaut ko prasa? Vai notiek kandidātu apspriešana, teiksim, tautas sapulcēs un partiju atklātajās sapulcēs? Vai eksistē kandidātu rekomendētāji un kandidātu piemērotības sabiedriskie analizētāji? Vai tiek kandidāti uzklausīti masu pasākumu formā? Vai mums ir tautas priekšstāvju institūtam veltītas sabiedriskās organizācijas, kuras speciāli nodarbotos ar piemērotu cilvēku izvēli, atlasi, deleģēšanu valsts darbam?

Priekšvēlēšanu aģitācija eksistē. Taču tā ir vienvirziena kustība. Tautas līdzdalība drīzāk ir statiska, bet nevis konstruktīvi aktīva, spraiga un mērķtiecīga. Nav dzirdēts, ka tauta būtu kādu kandidātu noraidījusi pirmsvēlēšu laikā un attiecīgā partija būtu ņēmusi vērā tautas viedokli. Sarkanmataino Tumsonību, kura turpmāk gozēsies Itālijas saulē, prātīgie kurzemnieki acīmredzot būtu patriekuši jau pirms 12. Saeimas vēlēšanām, un vienotā vienotība būtu bijusi spiesta viņu izsvītrot no kandidātu listes.

Par partiju solījumiem pirms 13.Saeimas vēlēšanām nav vērts gari izteikties. Valsts radikāli jaunu kursu neviena partija, protams, nesola. Neviena partija nesola nekavējoties likvidēt noziedzīgo valstiskumu un sodīt nacionālos noziedzniekus. Tāpat nesola atjaunot valsts suverenitāti un palūgt aizvākties svešzemju militārajām vienībām.

„Jaunā vienotība” nav tikusi vaļā no „Vienotības” bezjēdzīgās muldēšanas un formulējusi idiotisku solījumu: „Partiju apvienības programmas galvenais mērķis ir radīt apstākļus, lai vidējā alga Latvijā sasniegtu 1500 eiro. Tā sasniegšanai izvirzītas piecas galvenās prioritātes – izglītība, veselība, drošība, taisnīgums un algas.” Nav saprotams, kā uz algas paaugstināšanu attiecas minētās „prioritātes”. Turklāt vidējo algu vienotības gudrinieki nemaz netaisās palielināt. Vienotības gudrinieki vēlas tikai radīt apstākļus (!?) algas palielināšanai.

Latviešu politiskajā vēsturē visdebilākā izdarība - Pavļuta kunga dzemdētā „par-politika” ir uzticīga sev un tautai sola pilnīgi nesaprotamu nākotni: „Mūsu apvienības mērķis ir moderna un taisnīga Latvija vienotā Eiropā. Latvija, kas ir iespēja visiem, nepieder dažiem un sastāv no daudziem”. Viss ir tik nesaprotami pateikts, ka saproti kā gribi, kas ir „moderna un taisnīga Latvija”, kas ir „vienota Eiropa”, „kas ir iespēja visiem” Latvijā. Saproti kā gribi, kam pieder Latvija, ja tā „nepieder dažiem”. Debilisma kulminācija ir „sastāv no daudziem”.

Zilā partija „Progresīvie” ir sataisījusi garu programmu. „Progresīvie” bl’edās par „pagriezienu Ziemeļvalstu virzienā”. Programmā tiek solīts: „PROGRESĪVIE nebaidās pārmaiņu, nosoda tos, kas biedē ar pārmaiņām un kūda cilvēkus vienu pret otru. PROGRESĪVIE ir gatavi vadīt pārmaiņu procesu, lai arī Latvijā izveidotu Ziemeļvalstu modeļa sociāli atbildīgu, drošu un cieņas pilnu labklājības sabiedrību”.

Pavļuta kungam ir radies sīvs konkurents – Putna kungs. „Progresīvo” moto vēlēšanām ir pilnīgi nesaprotamie vārdi „Valsts, kurai rūp”. Turklāt partija sevi piedāvā kā „centriski kreisu” organizāciju. Tāds piedāvājums ir šizofrēnisks. „Centriskumu” politikā ne velti salīdzina ar krievu teicienu „Ne Sašam, ne pašam”. Nekāda uzticība nevar būt politiskajiem ekvilibristiem, divkosīgi vēloties būt gan „centrā”, gan kaut kur pa „kreisi”.

Novērtē šo rakstu:

66
7