Iesaki rakstu:

Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.

Latvijas konservatīvo dezinformācijā balstītā izstāšanās no pretvardarbības Konvencijas nav tikai vietēja mēroga muļķība. Mēs visi dzīvojam jaunā Aukstajā karā – cīņā, kas nenotiek ar ieročiem, bet mūsu prātos. Jaunajā Aukstajā karā kopš 2014. gada notiek cīņa starp idejām, nevis tikai ar diktatoriem Krievijā un Ķīnā. Tā ir cīņa ar pretdemokrātiskām idejām un plašu šādu ideju aizstāvju tīklu arī pašos Rietumos. Putins parādīja ceļu, un viņam sekoja Orbāns Ungārijā, Fico Slovākijā, Lepēna Francijā un arī Tramps.

Šie "mini-Putini" nav formāli saistīti – reizēm viņi pat ienīst viens otru. Tas gan netraucē viņiem mācīties vienam no otra. Kopīgi veidot receptes demokrātijas graušanai, jo demokrātija viņiem traucē turēties pie varas un izsaimniekot valsti. Arī Latvijas konservatīvie cītīgi lasa šīs receptes un cildina šos Putina pakaļskrējējus.

Recepte demokrātijas graušanai sākas vienkārši: kariķē un diskreditē rietumu demokrātiskās vērtības, uzbrūc patiesībai, šķel sabiedrību, vājini mediju un tiesu neatkarību.

Latvijā šī recepte nav jauna. Pēdējos 30 gadus mēs esam bijuši nepārtrauktā cīņā starp demokrātiem un "spēcīgās rokas" vadoņu faniem. Sākot no 90. gadu oligarhiem līdz mūsdienu konservatīvajiem, kuri apbrīno Orbānu un Trampu. Latvija izkļuva no PSRS, bet Padomju Savienība turpina dzīvot cilvēku galvās. Daļai konservatīvo autoritārisms joprojām ir saprotamāks un tuvāks nekā demokrātija.

Starp rietumiem un austrumiem

Kamēr rietumvalstu iekšpolitikā autoritārās idejas ir pēdējo desmit gadu parādība, Latvijā tās ir tiešs padomju mantojums. 90. gados oligarhi, identiski Krievijas oligarhiem, mēģināja nozagt valsti – iebāzt to savā kabatā. Pilsoniskā sabiedrība un demokrātiskie politiķi izmisīgi cīnījās pretī. Vilka Latviju rietumu virzienā: korupcijas ierobežošanai izveidoja KNAB, ieviesa vēlēšanu ziedojumu uzskaiti un visbeidzot ieviesa valsts finansējumu partijām. Mazināt oligarhu un naudas ietekmi politikā ir bijusi nebeidzama cīņa Latvijas demokrātu un dižo vadoņu fanu starpā.

Arī pēdējos gados konservatīvie atklāti fano par dižajiem līderiem. Konservatīvie gadiem lika Ungārijas karogus savos profilos un vēl arvien lepni ceļ Orbānu par paraugu – valsti, kur korupcija zeļ, iznīcināta mediju, universitāšu un tiesu neatkarība. Ne tikai ceļ par paraugu. Mācās un kopē autoritārus līderus. Latvijā arī konservatīvie uzbrūk Augstākajai tiesai, ķengā neatkarīgus medijus, kritizē  universitātes. Nupat trešdienas Saeimas komisijas debatēs par Konvenciju konservatīvie parādīja, cik demokrātiski viņi ir: vienkārši aizliedza atbalstītājiem izteikties.

Konservatīvo vadoņu idejas nestrādā arī ekonomikā. Latvijas oligarhu marionetes Kalvīša "treknie gadi" jau vienreiz sagrāva Latvijas ekonomiku 2008. gadā. Tieši tāpat Orbāns ir novedis Budapeštu līdz bankrotam, Erdogana sasniegums Turcijā ir inflācija un cenu dubultošanās, Putins padara Krieviju par Ziemeļkoreju. Vai šie patiešām ir elki, kuriem Latvijai līdzināties?

Šlesers apspēlē pārējos konservatīvos

Konvencijas balsojums ir iezīmējis bīstamas aprises Latvijas politikā. Oligarhs Šlesers nosvilpās un pārējie konservatīvie iet viņa pavadā. NA dara LPV netīro darbu Saeimā, bet LPV plūc augļus sociālajos tīklos. Konservatīvie laikam pat nesaprot, ka Šlesers viņus apspēlē vienos vārtos. Aptaujas dati rāda, ka cilvēki, kuriem nepatīk Konvencija, visvairāk atbalsta tieši LPV. Tātad no izstāšanās visvairāk iegūs LPV.

LPV visvairāk iegūst jau tagad. Populistu sekotāju uzmanību sociālajos tīklos noķer visskaļākie kliedzēji. ZZS un AS nemāk sociālos tīklus. NA tikai vārās uz riņķi savā X burbulī. Savukārt Šlesers ir atmetis jebkādu saistību ar realitāti trampiski kliedz visskaļāk, nesmādējot nevienu sazvērestību un muļķību par konvenciju. Ar šo kliegšanu Šlesers savāc visvairāk uzmanību – desmitiem tūkstošu skatījumu.

Kāpēc opozīcija Konvencijai pastāv tieši postpadomju valstīs?

Konvencijas kodolā ir jautājums – kas rada vardarbību pret sievietēm? Konvencijas atbilde uz šo jautājumu grauj postpadomju konservatīvisma pamatus – idealizēto patriarhālo ģimeni un klusēšanas kultūru.

PSRS no rietumiem atpalika ne tikai ekonomikā. Tā atpalika arī idejās. Padomju laikos vardarbības ģimenē oficiāli nebija – tā tika cenzēta, lai radītu idilles ilūziju. Nekādu diskusiju, nekādu pētījumu. Rezultāts? Daudziem postpadomju cilvēkiem ir vienkāršots, intuitīvs skatījums uz vardarbību ģimenē: tā ir nelaimes gadījums, konkrēta cilvēka vājums, amoralitāte. Sliktākajā interpretācijā tā ir "dabiska" dinamika ģimenē. Abi skaidrojumi kalpo vienam mērķim – atbrīvo sabiedrību no atbildības.

Turklāt tam nāk klāt mūsu sabiedrības postpadomju "tradicionālā vērtība": par problēmām ģimenē nerunā uz āru! Neapkauno sevi, ģimeni, radus! Klusē!

Kamēr padomju paaudze klusēja un izlikās, ka vardarbības nav, rietumu zinātnieki to pētīja. Viņu secinājums: vardarbība nav tikai atsevišķu indivīdu radīta un tā noteikti nav "dabiska". Tā ir arī kultūras produkts – dominējošas, kontrolējošas, toksiskas vīrišķības un pakļautas sievišķības lomu rezultāts, kas nostiprina neveselīgu varas dinamiku ģimenēs. Šie modeļi var radīt spriedzi attiecībās. Tie var novest pie vardarbības.

Turklāt konservatīvo pieeja vardarbībai – klusēt, nerunāt, paslēpt, ignorēt, nemeklēt cēloņus – šīs visas postpadomju vērtības ir kaitīgas un palīdz piesegt vardarbību. Pret tieši šādu pieeju vardarbībai Konvencija aicina vērsties.

Atzīt Konvencijas centrālo tēzi – šīs kultūras vērtības var būt problemātiskas – nozīmē atzīt, ka viņu "tradicionālo" vērtību sistēma ir problemātiska.

Atzīt, ka Latvijas konservatīvisms nav rietumu konservatīvisms – tas ir autoritārs postpadomju konservatīvisms.

Atzīt, ka Padomju Savienība joprojām dzīvo viņu galvās.

Konservatīvas klusēšanas cena ir ciešanas

Šeit slēpjas traģēdija: atteikšanās atzīt vardarbības patiesos cēloņus nozīmē atteikšanos no efektīva risinājuma. Konservatīvie ar pārliecību, ka vardarbība ir vai nu nejaušs incidents, vai "dabiska" izpausme, nespēs mazināt vardarbību ģimenē. Vardarbību pret sievietēm, kur Latvija sieviešu slepkavību skaitā ir pirmajā vietā Eiropā.

Latvijas konservatīvisms ir autoritārs, postpadomju konservatīvisms. Tas nav rietumu Deivida Hjūma, Edmunda Bērka un Rasela Kērka konservatīvisms. Mums nav modernu, rietumniecisku konservatīvo partiju. Sauklis "ideoloģisks jautājums" nav brīvbiļete konservatīvajiem izmest ārā loģiku, pierādījumus un ticēt jebkurai muļķībai.

Jebkurai ļaunai, cietsirdīgai muļķībai.

Kas tālāk?

Konservatīvie ir noraidījuši pretvardarbības Konvenciju. Var jau pasmieties – kas tur daudz, dzīvosim savā sūnu ciema republikā ar alternatīvajiem faktiem panikā no "džendera" bubuļa. Tā būtu kļūda.

Demokrātiem Latvijā kārtējo reizi jāmobilizējas oligarhu un "stingrās rokas" piekritēju draudu priekšā. Ir pavisam reāla iespēja, ka konservatīvie roku rokā ar Šleseru drīzumā veidos nākamo koalīciju vai nāks pie varas pēc nākamajām vēlēšanām.

Tie demokrāti Latvijā, kuriem būtu jāmobilizējas, nav kaut kādi abstrakti cilvēki tur ārā. Tas esi Tu.

Tu vari piedalīties protestos. Tu vari iesaistīties nevalstisko organizāciju darbā. Tu vari ziedot sieviešu resursu centram Marta. Kā minimums – parunā par šo visu ar savu konservatīvo radinieku. Jo tieši Tu un Tava rīcība nākamā gada laikā izlems, vai Latvija saglabās demokrātijas virzienu. Demokrātija nav pašsaprotama – tā ir aktīvi jāaizstāv.

Visam, ko mēģina graut autoritārie konservatīvie Latvijā un pasaulē, jābūt Latvijas politikas centrā: sieviešu tiesību stiprināšana, neatkarīgu mediju stiprināšana, investīcijas augstākajā izglītībā, tiesu neatkarības stiprināšana. Krievijas draudu situācijā Latvijai jāspiežas iekšā rietumos par visām varītēm, nevis jāiet savs alternatīvi apdāvinātais ceļš. Mūsu konservatīvo elks, vēl viens diktators – Ulmanis – arī gāja nedemokrātisku ceļu. Tas finālā noveda pie viņa vienpersoniska lēmuma: palieciet savās vietās, necīnīsimies, kapitulēsim Padomju Krievijas priekšā.