Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Par kovidu rakstīts daudz un dažādi. Par kovidu fano un pret kovidu cīnās. Vienaldzīgo nav. Runā gan par miljoniem mirušo, gan uzpūsto histēriju. Man gribētos parunāt par pašiem pamatiem, par to, kas "lācītim vēderā". Manuprāt, visa pamatā divu atšķirīgu pieeju savstarpējais konflikts. Kādas tad ir šīs pieejas? Mēģināšu īsi.

Ārsta pieeja

Visi mediķi nodod Hipokrāta zvērestu. Viņiem no sākta gala tiek potēts, ka katra dzīvība ir svarīga un katra dzīvība ir jāglābj. Tas ir ārstu tā sauktais "profesionālais kretīnisms". Šis princips ir viņiem asinīs. Tieši šādā veidā viņi pieiet kovida pandēmijai. Tas nekas, ka cilvēkam ir 99 gadi un nāve viņam varbūt ir atvieglojums, bet viņš ir jāglābj, neskatoties uz to, ka, glābjot šo vienu pensionāru, aizies bojā 5 citi cilvēki. Dzīvība ir jāglābj. Ārsts vienkārši nevar citādāk.

Karavadoņa pieeja.

Katrs no jums ir redzējis kaut vienu filmu, kur tiek upurēta kāda kaujas vienība, lai uzvarētu kauju kopumā. Tas ir militāristu, stratēģu apmācības pamatā. Viņi tiek mācīti saredzēt kopējo ainu, rēķināties ar to, ka būs zaudējumi un tie ir neizbēgami. Viņi ir sagatavoti uzņemties atbildību par cilvēku nāvēm, tajā pat laikā cenšoties šo nāvju skaitu samazināt. Tomēr viņu galvenais uzdevums ir uzvarēt karu kopumā. Jebkuriem līdzekļiem.

Nabaga kovida pandēmijas politiķis Kariņš, Džonsons vai Baidens ir iespiests starp šiem diviem radikāli atšķirīgajiem konceptiem kā starp dzirnakmeņiem. Viņš nav apmācīts darīt ne vienu, ne otru. Viņš nevar izvēlēties ne vienu, ne otru, jo viņu noraks vēlētāji. Viņam nav drosmes uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tāpēc viņš dara to, ko prot vislabāk, - melo, lavierē un izbrauc uz kompromisiem.

Vienu brīdi viņš paklausa kāda ārsta padomam, otru - kāda stratēģa, bet rezultāts ir tāds, kādu mēs redzam, - haoss un nesaprotami, neloģiski, savstarpēji konfliktējoši lēmumi. Netiek glābtas ne dzīvības, ne valsts kopumā.

Kovida problēma ir tā, ka modernajā pasaulē nav spēcīgu valstu vadītāju. Nav Čērčilu, Napoleonu, Cēzaru, Hitleru. Nav neviena, kurš varētu godīgi pateikt: "Draugi, nav labi. Mums ir jauns vīruss, un mēs vēl nezinām, ko darīt. Cilvēki mirst un mirs vēl, bet mēs mēģināsim darīt visu, lai nāves samazinātu, bet parūpētos arī par dzīvi palikušajiem. Mēs jūs informēsim par kļūdām un panākumiem, bet jums ir jāuzticas, ka mēs strādājam jūsu labā."

Nelaimīgās maskas ir spilgtākais un vienkāršākais piemērs. Pašā sakumā, ņemot vērā zinātnieku rīcībā esošo informāciju, masku vilkšana bija pamatota. Tikai brīdī, kad kļuva skaidrs, ka vīruss izplatās citādāk, vajadzēja skaidri pateikt: „Zinātnieki ir atklājuši jaunus faktus. Izrādās, maskas tomēr nepalīdz. Pagaidām varat nevilkt. Ja kas mainīsies, dosim ziņu."

Masku jautājums izgaismo vēl vienu, papildu problēmu - vidusmēra cilvēks nesaprot, kā darbojas zinātne. Viņš sagaida, ka "zinātne" ir kaut kas fiksēts, bet patiesībā ir pilnīgi pretēji - zinātne nepārtraukti mainās. Tiek veikti jauni pētījumi, izdarīti atklājumi. Arī šeit politiķi kļūdās. Viņi neinformē sabiedrību par jaunākajiem atklājumiem, jo domā, ka katrs šāds paziņojums nozīmē, ka iepriekš viņi rīkojās kļūdaini. Tā nav. Rīcība var būt pareiza ar tajā brīdī pieejamo informāciju, Ja informācija mainās, tad jāmaina arī rīcība. Tā nav kļūda, tā ir zinātne.

Tāpēc manas nākotnes prognozes ir visnotaļ drūmas. Pat tad, ja Great Reset, ko mēģina izbīdīt kovida aizsegā, neizdosies, mūs vienalga sagaida vismaz vairāki totāla haosa gadi. Jo mums nav valstsvīru, ir tikai politiķi.

Pārpublicēts no http://silversagaris.blogspot.com

Novērtē šo rakstu:

68
5