Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.

Nenotika kas cits, uz ko, iespējams, naivi cerēja bankas īpašnieki, – valsts pretimnākšana lielā pensionāru skaita dēļ bankas klientūrā. Lai atceramies sabiedrības milzu šūmēšanos "Bankas Baltija" kraha laikā, kas izvērtās par iepriekš neredzēta mēroga finanšu un politisku krīzi. Bet tas bija pirms 24 gadiem, un tik tiešām daudz kas ir mainījies šai laikā. Gan ārēji, gan paaudžu nomaiņas un pieredzes ziņā.

Šai laikā Latvija nogājusi ceļu no postpadomju republikas, tikko kā izsprukšanas no sovjetiem līdz iešmaukšanai ES. Reizē ar to pamazām izveidota sistēma, ka noguldītāju drošība ir garantēta ievērojamā apjomā, lai arī ne bez īslaicīgām sadzīviskām ķibelēm. Piedevām šodienas pensionāriem «BB» krīzes laikā bija jau 40+, tādēļ tie labi zina, ka bankas un banciņas mēdz aizvērties. Līdz ar to negatīvās emocijas visas šīs ķezas sakarā nekādu būtisku sabiedriski politisku viļņošanos neizraisīs.

Diemžēl galvenais, stratēģiski svarīgākais secinājums no "BB", "Parex" un līdzīgiem krahiem palicis bez plašas daudzināšanas, proti, šajos laikos plašas publikas apkalpošana banku biznesa jomā nav savienojama ar ģimenes uzņēmuma statusu. Kamēr bija iespēja apkalpot "resno kaķu" naudas plūsmas no austrumiem uz rietumiem, mēs par tām neko daudz nedzirdējām, un labi vien bija.

Šis biznesa veids kopš pagājušā gada februāra ir pasludināts par likvidējamu. Finanšu ministrija pēkšņā apskaidrības lēkmē sāka histērisku ņemšanos ar "nerezidentu noguldījumu" procentu piesaukšanu, mainot tos trīs reizes nedēļā. No banku puses sekoja blēņu stāsti par brīnumainiem jauniem biznesa modeļiem. Diezgan nožēlojams balagāns, kurā visi saprot, ka producē pasaciņas.

Raupjā īstenība ir pavisam vienkārša: publiku pie mums apkalpos trīs četras lielām finanšu grupām piederošas institūcijas – pāris it kā amerikāņu, viena vai divas zviedru. Un viss. No atlikušajām dažas paliks kā norēķinu centri saimnieciskām konglomerācijām vai ģimeņu klaniem, kuri varēs tādas atļauties. Līdzīgi kā privātas lidmašīnas un jahtas. Izdevumi milzīgi, bet ir arī ērtības, plus prestižs un privātuma ilūzija.

Kas notiks ar pārējām? Interesantākās pārpirks dažādi dēkaiņi, švakākās kārpīsies, reorganizēsies un pārstrukturēsies. Un ik pa laiciņam kāda no tām aizvērsies, ar labu vai ļaunu.

Dabisks jautājums: kura nākamā? Atbildu droši: nezinu. Jo turpmāk tā būs kā krievu rulete, neparedzama, bet nežēlīga. Nevienai no tā sauktajām vietējām bankām nav reālu biznesa perspektīvu, bet pārkāpumu vēsturē ir kā utu vecā kažokā. Visām. Un par katru no tiem var pēkšņi piespriest korporatīvu giljotinēšanu bez reālām apelācijas iespējām.

Kas mums no tā? Nekas. Bet tiem rūpestu māktajiem, kuru noguldījumi pārsniedz 100 000, varu ieteikt sadalīt naudiņu uz pusēm un vienu daļu aiznest zviedriem, otru – amīšiem. Vai, kas vēl vienkāršāk, pārpalikumu savlaicīgi notrimpelēt. Nekādu kreņķu vairs.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu:

81
8