Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien mēs zinām, ka 1997. gada jūnijā bija mēģinājums uzspridzināt tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Tā bija kādas noteiktas ļaužu grupas apņēmība pretoties okupācijas sekām. Spridzināšana neizdevās, taču divi jaunekļi gāja bojā, un vēl desmit cilvēki pēc tam tika tiesāti. Kas bija spridzinātāji? Sazvērnieki? Naivuļi? Ierocis kāda cita rokās? Varoņi - Tālavas taurētāji, kuri modina tautu?

Par notikušo plaši rakstīja Latvijas mediji. Atšķirībā no padomju okupācijas laika, kad par visu Latviju aptvērušo nacionālās pretošanās kustību prese klusēja. Tie, kuri apgalvo, ka šajā laikā pretošanos ar neapbruņotu aci bija grūti pamanīt, nemelo. Aresti, kratīšanas un savaņģoto pārvadāšana notika naktīs vai, ja saulainā dienā, - furgonos ar uzrakstu "HĻEB" ("Maize"). Tā saucamās tiesas procesi notika aiz slēgtām durvīm. Represīvais aparāts darbojās gludi un klusi. Kā izpriecu lainera dzinējmotori. Kuģa konstruktori bija parūpējušies, lai pat dūkoņa no kaut kur lejā iemontētās mašīntelpas nenonāktu līdz defilējošajiem pa klāju.

Šodienas brīvību atguvušajā Latvija viss notiek atklāti. Ukraiņu gūstā nokļuvušie krievu karavīri paniski baidās no tā, kas ar viņiem notiks pēc atgriešanās dzimtenē, bet latvju zemē iestrēgušie" Krievijas propagandas aktīvisti nebaidās paša velna. Jo šajā valstī, lūk, valda demokrātija un vārda brīvība! Latvijas Krievu savienības runasvīrs gājienu no Brīvības pieminekļa uz Pārdaugavu atklāti nodēvējis par deportācijas piekritēju (lasi: kandidātu!) maršu. Un izskatās, ka pat gailis pakaļ nedzied - kā Latvijā mītošā „vairākumtautība" mēdz teikt. Varbūt jaunajam iekšlietu ministram tomēr nāktos tieši no šī gala sākt?

Vai tie, kuri aicina uz atbildes gājieniem no Okupācijas pieminekļa uz Brīvības pieminekli, neapjēdz, ka latviešiem tie ir okupantu karagājieni pret Latvijas brīvību? Klaigādami - "Mēs dzīvojam tiesiskā valstī!", viņi aizmirst, kas viņiem šo tiesisko valsti izcīnīja. Viņiem?! Nē! Sev, savai nācijai, kultūrai, savām dziesmām un tautasdejām, savai zemei, "latviešu valoda brīvi kur skan". Arī šeit dzīvojošie cittautieši plecu pie pleca ar latviešiem cīnījās un atdeva savas dzīvības par brīvu Latviju, jo mīlēja šo valsti, kuru pamatoti uzskatīja par savu tēvzemi. Taču ar tiem, kuri šeit ieradušies un izturas kā iekarotāji, kā "krievu pasaules" kungi un noteicēji, ne samierināšanās, ne integrēšanās nebūs iespējama.

Nav šaubu, ka šie pie privilēģijām pieradušie tik viegli nepadosies. Šoreiz sāksies viņu nevardarbīgā (vismaz pagaidām) pretošanās kustība. Neskaitāmas pazīmes rāda, ka varbūt ir jau sākusies. Tā taču ir vienkārša matemātika - ja kāds kopā ar Krievijas karaspēku mentāli karo pret Ukrainu, ar kuru kopā esam mēs, tad neizbēgami mēs abi esam karastāvoklī!

Un, ja kāds pēc pases pie Latvijas pilsoņiem piederošs kungs vai kundze tā vietā, lai 9. vai 10. maijā kaut kur Vecrīgā dziedātu "Meitene, zeltene, klausies, kā pukst mana sirds!", Pārdaugavā rauj vaļā "Katjušu", tad ar to vien viņš savu pusi šajā karā ir izvēlējies.

Novērtē šo rakstu:

89
21