Iesaki rakstu:

Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.

Otrajam sējumam dots apakšvirsraksts Gara estetika un kritika (1939). Tā ievadā autors raksta: “Aplūkosim to, ko tauta atrod patīkamu un nepatīkamu, vērtīgu un nevērtīgu no patikas viedokļa cilvēka garā un šī gara dažādās sastāvdaļās un darbībās”, tālāk arī gluži platoniskā garā piebilstot: “Kā cilvēka augumam ir sava sarežģīta celtne ar galvu, vidukli, kājām, rokām, acīm, ausīm utt., tā arī garam ir tamlīdzīga celtnieciska iekārta.” Piedāvājam viegli īsinātus fragmentus no otrā sējuma detalizētā, ar lielu degsmi rakstītā un brīžiem ļoti jautrā izklāsta (188.–203. lpp.).

VIII TEMATISKA UN NETEMATISKA DOMA

1. Netematiska jeb nelietišķa domāšana

Tā ir tāda domāšana, kur cilvēks neprot domāt un runāt par noteiktu lietu vai noteiktu jautājumu.

Ja cilvēkam, piem., jārunā par kulšanu, tad viņš runā par pļaušanu.

Cilvēks ar netematisku domāšanu reti kad prot atbildēt uz noteiktu jautājumu. Viņš runā visādas blēņas ap šo jautājumu, bet tikai ne par šo jautājumu.

Tādu domu un runas veidu allaž dabūjam novērot tiesā. Piem., tiesnesis prasa: “Vai jūs, Trīne Ķirsis, redzējāt, ka Ozoliņš Bērziņam sita?”

Trīnei vajadzētu atbildēt: “Redzēju” vai arī “neredzēju”, bet Trīne sāk stāstīt apmēram šādi:

“Tas jau bij trešo dienu pēc Jāņu. Taisījos nest ganiem brokastu. Sameklēju bļodiņu, ielēju ķiļķēnus, nogriezu un apsmērēju maizi un nu iešu. Izeju ārā, dzirdu, viena vārna tā brēc, tā brēc kaimiņu bērzā. Domāju: kot’ šī nu tā te ākstas. Paeju tuvāk: dzirdu, kāda tur kņada” utt., utt.

Tiesnesis gan parasti tādos gadījumos netematisko runātāju apstādina un pamāca, lai runā īsāki un atbild, ko prasa.

Šādus netematiskus runātājus labi notēlo arī brāļi Kaudzīši savos “Mērnieku laikos”. Lai pastāstītu par kāda cilvēka noslīkšanu, tur stāstītājs stāsta tādu netematisku stāstu: “Šorīt bij jau liela diena…” (360.–361. lpp.) utt.

Un tā stāsts turpinās vēl garu garais, līdz ar lielām stāstīšanas mokām izdodas pasacīt vajadzīgo.

Tikai nav jādomā, ka tā ir vienkāršas tautas vājība. Nē. Arī mācīti cilvēki mēdz darīt tāpat. Dažs zinātnes darbinieks pat uzraksta veselas grāmatas, kur runā lielāko tiesu lietas, kas neattiecas uz tematu.

Vienkāršā tauta allaž vien ir lakoniskāka un lietišķāka, jo tai, darba gaitās ejot, nav daudz laika pļāpāt.

Zināms, vienkāršam un maz skolotam cilvēkam netematiska domāšana un runāšana ir vairāk piedodama, jo viņam nav bijis izdevības dabas dotās īpašības skolās daudz izkopt.

Šo domāšanu, kas balstās uz asociativo domu plūdumu, zinātnieki uzlūko par pašu zemāko domāšanas veidu. Te cilvēks, līdzīgi dzīvniekam, savās domās, resp. atmiņās, reproducē tikai redzēto un dzirdēto tādā sakarībā, kā tas to uzņēmis, nepūlēdamies un nevarēdams atdalīt vajadzīgo no nevajadzīgā.

Īstenībā ideju atdalīšanā un šķirošanā tikai sākas īstā domāšana, jo cits viss ir vairāk atmiņu plūdums kā domāšana.

Pats par sevi saprotams, ka tāda doma un tāda runa ir ļoti nepatīkamas un negativas arī no estetiskā viedokļa. Tā ir nepatīkama un nevajadzīga sevis un otra mocīšana, kamēr katram cilvēkam gribas just brīvu un vieglu, jēdzīgu domu plūdumu un nevis klausīties nevajadzīgas un neinteresantas domu grabažas.

Tauta tādu netematisku runu zīmīgi sauc par g r ā b s t ī š a n o s.

“Ko nu grābsties!” BFK. 237

“Grābstās kā pa gaisu!” BFK. 71, 152, 50.

“Grābstās kā Markus pa pekli.” BFK. 1343.

“Grābstās apkārt kā slīkdams.” BFK. 158.

“Grābstās kā pa vēju.” BFK. 57.

“Grābstās kā vista pa ēnu.” BFK. 61.

“Runā kā no Parīzes atbraucis.” BFK. 479.

“Izrunājas kā pa pļav’.” BFK. 794.

“Tas pa gaisu vien runā (teic par runātāju, kura domas neatbilst īstenībai un vajadzībai).” BFK. 794.

“Ko nu grābsties, ko?” BFK. 50.

“Iet tā runa nekādā jēgā.” BFK. 50.

Netematiskai domai un runai tuvu rada ir neattiecīga doma un neattiecīga runa.

2. Vārds īstā vietā

“Tas ir vārds īstā vietā.” BFK. 1211.

“Kas pareizi atbild, it kā saldu muti devis.” BFK. 506.

“Trāpīja tikpat kā naglai uz galvas.” BFK. 50, 1220.

“Āre, tā vajag pateikt!” BFK. 50.

Šī doma un runa ir pretstats netematiskai domai un runai. Ja netematiskā domā un runā cilvēks runā par visu citu, tikai ne par to, ko vajaga, tad tematiskā runā tas domā un runā taisni to, ko vajaga.

Tāda doma ir ļoti vērtīga. Tā netērē velti dārgo laiku. Runā tā netērē citu cilvēku uzmanību un laiku, bet grāmatā – lasītāja laiku un garīgos spēkus, kas var tikt izmantoti kādā ražīgā darbā.

Bez tam tematiskai domai un runai ir brīnišķa un patīkama gracija. Prieks tādā runā klausīties un sekot, kā vārdi krīt īstā vietā, tikpat kā āmura sitieni naglai taisni uz galvas.

3. Neattiecīga doma un runa

Sabiedrībā katra cilvēka gars vienmēr meklē kontaktu ar otra cilvēka garu. Praktiski šis gara kontakts izpaužas sarunā, kur viena cilvēka doma tiecas pretī cita cilvēka domai un gaida no tās attiecīgu pretdarbību. Citiem vārdiem: viena cilvēka sāktais domu pavediens ir otram cilvēkam jāuztver un jārisina tālāk.

Divu cilvēku domām labā sarunā jāsaistās kā draudzīgām rokām: viena roka pasniedzas, otra to satver.

Abiem runātājiem ir jādzīvo vienā domu pasaulē un jāelpo viens domu gaiss.

Parasti to saka: runātājiem ir jāturas pie viena noteikta temata, jārunā par vienu noteiktu jautājumu. Bet, ja “viens runā par vēju, bet otrs par vēja dzirnavām”, tad sarunāšanās ir grūta un nepatīkama: nepatīkama tiklab pašiem runātājiem, kā arī klausītājiem.

Ja tādu runātāju vairāk kopā, tad tāda sabiedrība un tāda runāšana atgādina “trako namu”, kur katrs runā savu runāšanu, nepiegriežot vērību otra runas saturam.

Savus spriedumus par šādu runāšanu tauta izsaka šādās parunās:

“Sarunājas kā zoss ar cūku.” BFK. 4.

“Sarunājas kā zoss ar kazu.” BFK. 152.

“Sarunājas kā cūka ar zostēviņu.” BFK. 1292.

“Runā kā ar cūkas švāģeri.” BFK. 158. 

“Runā kā ar Edu.” BFK. 234.

“Runā kā pie Bābeles torņa.” BFK. 671.

“Runā nu ar Mozu!” BFK. 204.

“Viens jāj cūku, otrs kazu.” BFK. 1, Mag. XV, 2.

“Viens runā par sauli, otrs runā par cūku.” BFK. 794.

Tāda saruna nepatīkama aiz vairākiem iemesliem. Vispirms jau viņa atstāj jucekļainu iespaidu, kur domas sasvaidītas cita caur citu tā, kā nevajag. Bet katrs juceklis ir gara pasaulē nepatīkams.

Otrām kārtām – tādas runas nesasniedz mērķi: runātāji nespēj nekādu grūtāku jautājumu, kā pienākas, izšķirt.

Un trešām kārtām – tā ir lieka laika un garīga spēka izšķiešana, tāpat kā ūdens liešana caurā traukā.

Tāpēc arī tādu runātāju, kas neprot uztvert otra domas un uz tām reaģēt, tauta mēdz apzīmēt arī par muļķi. Un nepareizi tas nav. Tāda prāta īpašība ir viena no muļķības iezīmēm.

“Ar muļķi grūti strīdēties.” BFK. 1172.

“Labāk ar klibu dancoju nekā pie muļķa stundas ņemu.” BFK. 1181.

“Nestrīdies ar muļķi.” BFK. 158.

“Labāk klusu ciest nekā ar muļķi runāt.” BFK. 148.

“Ko ar muļķi runāt, ko ar pliku kauties!” BFK. 667.

“Ar muļķi nav runāšana, ar klibu – dejošana.” BFK. 1104.

“Runā kā ar ēdu (dumjš, vientiesīgs).” BFK. 265.

Tas ir pareizi: ar muļķi ir grūti sarunāties, tāpēc ka viņš neprot uztvert runas pavedienu un to risināt tālāk. Muļķa doma aizšaujas otra domai garām, nerazdama dabiskā kontakta jeb saskara.

Arī muļķa jautājumi nav daudz ko vērti, un parasti uz tiem labāki ir neatbildēt.

“Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka tu pats muļķis netiec.” BFK. 167.

Daudzreiz muļķa jautājums ir tāds, ka uz to pat atbildēt nevar. Tāpēc teic:

“Viens muļķis var vairāk jautāt, kā desmit gudri atbildēt.” BFK. 101, 386.

“Viens ģeķis var vairāk jautāt, nekā desmit gudri atbildēt.” Stend.

“Vienam muļķim desmit gudri neatbildēs.” BFK. 176.

Citādi tas ir ar gudru cilvēku. Tam var gan atbildēt, gan arī ar to viegli un ātri sarunāt visu, kas vajadzīgs.

“Ar gudru viegli izrunāties, ar stipru ātri izkauties.” BFK. 967

IX KONSEKVENTA UN NEKONSEKVENTA DOMA

1. Konsekventa jeb secīga doma

Konsekventa jeb secīga doma ir radniecīga kārtīgai domai. Arī viņa ir kārtīga domāšana, tikai īpatnējā veidā.

Konsekvence jeb secība ir – pakāpeniska kārtība, izrisināta kārtība. Secīgā domāšanā cilvēks kāpj tikpat kā pa kāpnēm, kāpienu pa kāpienam uz augšu: vispirms viņš nonāk mājas pirmā stāvā, tad otrā, tad trešā utt.

Tāda pat secība ir katrā darbā, piem., zemnieks druvu vispirms uzar un tad ecē, tad sēj, atkal ecē un beidzot noveļ. Kad labība izaugusi, tad to pļauj, tad izžāvē un pēc tam ved mājā, sakrauj šķūņos, tad kuļ utt.

Tāpat tas iet domāšanā. Bērns vispirms mācās ābeci un vienreiz vienu un tad tikai lasīšanu un rēķināšanu. Rēķinos mācību sāk ar saskaitīšanu un ne ar atņemšanu; ar vairošanu iepriekš un tad ar dalīšanu: ar aritmetiku pirms, un tad pāriet pie alģebras un ģeometrijas.

Secīgas domas gaitā patreizējais vienmēr balstas uz iepriekšējo un zināmo, bet nākošais uz tagadējo un patreizējo. [..]

Konsekvence jeb pakāpenība, dabiska vienas darbības secība un izrise no otras darbības ir v i s p i r m s praktiskā dzīvē un darbos. To prasa, tā sakot, darba un dzīves loģika. P ē c t a m dzīve spiedusi tādā gaitā iet arī domu. Un ja doma tā iet, tad tā ir dabiska, līdz ar to arī vieglāka, līdzenāka un daiļāka domu gaita.

Ja praktiskā dzīve ir palīdzējusi attīstīties secīgai domai, tad secīga doma, savukārt, palīdz sekmīgam darbam. Ja tādas domas nav, ja nav darba gaitas paredzēšanas, tad traucējumi darbā.

“Kad tu ej zvejot, tad neatstāj tīklu mājā.” Altm.

“Ja ej mežā malku cirst, tad neatstāj mājā cirvi.” Altm.

Katrs darba patreizējais posms ir atkarīgs no iepriekšējā. 

“Ko sēsi, to pļausi.” BFK. 1220.

“Kādu gultu taisīsi, tādā gulēsi.” BFK. 532.

“Kāda dzija, tāda drēbe.” BFK. 1.

“Kā paklāsi, tā gulēsi.” BFK. 4.

Secības princips tā tad ir tiklab prakses, kā domāšanas princips, ko tauta augsti ciena.

Secīgai (konsekventai) domai cilvēkus ir pieradinājusi pati praktiskā dzīve un šīs dzīves darba process. Vislabāk to redzam no attiecīgiem tautas sakamvārdiem:

“Kā iemaisi (iejauksi), tā cepsi.” Lautenb.

“Kā sēsi, tā pļausi.” BFK. 2.

“Kādu ķēpi pataisījis, tādu arī izēdi.” BFK. 5.

“Kādu meklējis, tādu dabūjis.” BFK. 5.

“Kādu vīzi apāvis, tāda jāvalkā; kādā purvā iebridis, tādas ogas jālasa.” BFK. 61.

“Kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas.” BFK. 1.

“Kādu vezumu piekrāvis, tāds jāvelk.” BFK. 71.

“Kā siesi, tā turēs.” BFK. 2.

“Kas neatdara acis, atdara maku.” BFK. 386.

“Kas labi grib, tam labi vedas.” BFK. 1162.

“Kā govi slauc, tā piens tek.” BFK. 1.

“Ko podā liksi, to arī izņemsi.” BFK. 1.

“Ko pelnījis, to dabūjis.” BFK. 1162.

“Kas padarīts, to nevar atdarīt.” BFK. 386.

“Kur ķerru stumj, tur ķerra iet.” BFK. 1

“Kādu saknīti cūka izrok, tādu apēd.” BFK. 52, 85.

“Kāds es kungs, tāda mana muiža.” BFK. 1.

“Kādas mājas, tāds saimnieks.” BFK. 1

“Kur dzirkstele, tur uguns.” BFK. 53.

“Kāds tīrums, tādi augļi.” BFK. 2.

“Kas drabenēs maisās, to cūkas ēd.” BFK. 1

“Kā dzen, tā lien.” BFK. 386.

“Kas piķi aiztiek, tas nosmērējas.” BFK. 4.

“Kad uguni kurina, tad putra vārās.” BFK. 71.

“Kam spēks, tam maize.” BFK. 1.

“Ziema prasa, ko vasarā darījis.” BFK. 52.

“Rudenī: čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize; nāk pavasara – kundziņ, dod maizītes.” BFK. 1.

“Mazam maz, lielam daudz.” BFK. 1.

“Kur pavediens, tur kamolam vajag būt.” BFK. 5, 7.

2. Konsekvences imperativi

“Kādu zirgu jūgsi, tādu arī brauc.” BFK. 51.

“Dari ko dari, uz reizes padari.” BFK. 2.

“Reiz iesākts, jābeidz.” BFK. 149.

“Esi uzticīgs savam darbam.” BFK. 70, 52.

“Kā jūgts, tā brauksi.” BFK. 50, 386.

Imperativi ir tautas gudrības baušļi. Tās ir tautas gudrības pavēles, kas ir jāizpilda – tur vairs nav ko gudrot. Tur viss ir jau izgudrots, izdomāts un lēmums taisīts. Šis lēmums ir skaidrs, rokām taustāms un galīgs. Viņš tāpēc ir tikai izpildāms vai, vismaz, vērā ņemams. [..]

3. Nekonsekventa doma un rīcība

Nekonsekventa doma un darbība ir pretstats konsekventai. Praktiski konsekventa darbība, kā redzējām, izpaužas darbību cēloniskā saskaņošanā. Tauta, protams, apzīmē tikai cēloniskās virknes gala posmus, piem., sēšanu un pļaušanu, vārīšanu un ēšanu utt.

Bet konsekventa doma ir tā, kas šo darbību vispirms izdomā un saprātīgi vada.

Nekonsekventa doma ir ar pretējām īpašībām. Tā neprot cēloniski saistīto un sakarīgo darbību pienācīgi un jēdzīgi saskaņot. Tāds nekonsekvents cilvēks baro suni, kad vilks jau lopos, taisa akai vāku, kad bērns jau iekritis akā, utt.

Līdz ar to tāda cilvēka darbība zaudē savu galveno jēgu un nozīmi.

Nekonsekvents cilvēks jau ir stipri tuvs nejēgam, pēcgudrības cilvēkam, garīgam sliņķim, un pat – m u ļ ķ i m. Nekonsekventu domu un darbību tauta arī kritizē un bargi tiesā:

“Pelavas iesējis, kviešus grib nopļaut.” BFK. 152.

“Caurā tīklā zivis nelien.” BFK. 152.

“Ar vilku nevar tīrumu art.” BFK. 71.

“Nepārdod ādu, kamēr kaza vēl dzīva.” BFK. 71.

“Zelta bodē meklē, krāmu bodē atrod.” BFK. 326.

“No tukšas bļodas nepaēdīsi.” BFK. 71.

“Viena vista trīs olas dienā nedēj.” BFK. 71.

“No viena rudzu grauda maizi necepsi.” BFK. 152.

“Vārna ar kraukli vienā perēklī nevar dzīvot.” BFK. 71.

“Nebaro suni, kad vilks jau lopos.” BFK. 102.

“Nedrāz iesmu, kamēr putns vēl mežā.” BFK. 50.

“Ansi, nesaki op, kamēr vēl neesi pār grāvi.” BFK. 158.

“Vienreiz pār lieku, otrreiz ne nieku” BFK. 160.

“Ne no kādām linsēklām tūlīt neizaug audeklis.” Altm.

Konsekvence ir vajadzīga ne tikai atsevišķā darbā vai dzīves gadījumā, bet arī plašākās dzīves gaitās un garākos centienu posmos. Piem., ja cilvēks ko pasācis mācīties vai strādāt, kas prasa ilgāku laiku vai pūles, bet konsekventi neizved galā, tad viņš sprausto mērķi nesasniedz. Tādu cilvēku tad sauc:

“Puskoka lēcējs.” BFK. 130, 386.

“Puskoka lēcējs, pusairu īrējs.” Stend.

Puskoka lēcējs ir cilvēks, kas nekonsekvents savās dzīves gaitās.

Pārpublicēts no telos.lv