Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Manā mājas fonotēkā ir pāri par 800 kompaktdisku, no kuriem vien kādi 15 varētu nebūt klasiskā mūzika. Klasisko mūziku sāku pirkt jau pasen, un kādu laiku šī bija vienīgā iespēja tikt pie pasaules līmeņa izpildījuma baudīšanas Latvijā, jo pieejamais kultūras piedāvājums bija visai ierobežots.

Savukārt tie neklasiskie pārsvarā ir dāvinājumi, rets izņēmums ir tie, kas paša nopirkti. Piemēram, spontāns pirkums ar Neta Kinga Kola ierakstiem vai kādu laiku mērķtiecīgi vākti rokgrupas “Rammstein” ieraksti. Sākts ar albumu “Mutter”, kurā es saklausīju kaut ko atbilstošu arī savai gaumei, beigts ar “Reise, Reise”. Piekto es nepaspēju nopirkt, bet kopš sestā albuma “Liebe ist für alle da” parādīšanās, kuram grupas puiši ir izveidojuši īpašu Deluxe Box Set versiju metāla čemodāniņa veidā, kurā bez mūzikas diska tika iekļauti arī seši mākslīgie peņi, kas veidoti atbilstoši tam kā nu kuru no grupas dalībniekiem daba ir apdāvinājusi, lubrikants un roku dzelži, es sapratu, ka šī “estētika” vairs neiekļaujas manos priekšstatos, un “Rammstein” kolekcionēšanai tika pielikts trekns punkts. 

Mūsdienu pusaudzis, iespējams, nesapratīs, kādēļ jātur mājās tik liels daudzums ierakstu un jāaizņem vieta, ja visu var klausīties austiņās un izmantot dažādas straumēšanas platformas. Tomēr klasiskās mūzikas baudīšanai ir nepieciešama atmosfēra, tai ir savs rituāls, kas sākas ar ilgi gaidītā diska vāka aplūkošanu, atvēršanu, bukleta pārlapošanu, visbeidzot – tas arī labi smaržo pēc kaut kā jauna. Šīs visas emocionālās un taktilās sajūtas veido šo īpašu gaidu gaisotni, kad atliek disku vien ielikt atskaņotājā, atvelties krēslā un baudīt lielisku mūziku izcilā sniegumā.

Līdz zināmam brīdim es nekad nepirku disku, kas būtu atvērts, un klasiskas mūzikas mīļotājam tas ir zināms tabu. To, ka neesmu vienīgais tāds, uzzināju no sarunas ar “M-Daile” veikala pārdevēju Larisu, kurai vienreiz pajautāju, vai konkrēto ierakstu var paklausīties. “Ko jūs? Es veiksmīgi tirgoju klasiku jau n-tos gadus. Man atvērtu disku neviens īstens klasiskās mūzikas cienītājs nekad nenopirks!”

Pateicoties šai konkrētajai un zināmā mērā mūzikas mīļotāju aprindās leģendārajai dāmai, Rīgā 21. gadsimta sākumā beidzot sāka veidoties kaut ne cik vērtīgs klasiskas mūzikas ierakstu tirgus, jo pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, sākoties mežonīgajam kapitālismam, veikalos vai nu pa lēto tirgoja klasiku, kuru ieskaņoja kaut kāds plašākai publikai nezināms “Bolderājas 3. ēdnīcas darbaļaužu kolektīvs” (pēc Larisas tēlainā apzīmējuma), vai arī pa dārgo, turklāt pilnīgi neievērojot arī respektablu ierakstu kompāniju cenu vadlīnijas, un ierakstus no kategorijas “budget price” vai “mid price” tirgoja pēc “full price” cenām. Visiem gribējās nopelnīt, nedomājot par patērētāju un nediferencējot piedāvājumu.

Turklāt veikalos uz vietas izvēle bija niecīga, bet kaut ko pasūtīt pēc kataloga bija vesela epopeja – atceros, ka savu pirmo “Otello” 1998. gadā es gaidīju veselus sešus mēnešus un, kad tas beidzot ienāca veikalā, tur bija pat divas versijas ar vienu un to pašu izpildītāju sastāvu, bet vākos ar dažādu noformējumu, uz viena no tiem bija uzraksts sarkanā krāsā, kas solīja man īpaši neaizmirstamu baudu no mūzikas klausīšanās.

Uz jautājumu – ar ko šie ieraksti atšķiras? – sekoja Larisas lakoniskā atbilde: “Tūlīt Serjoža pabeigs ēst savu pankūciņu un visu jums paskaidros.” Serjoža, kas bija otrais pārdevējs veikalā, vairāk specializējās tehnikas jautājumos un neko daudz nepastāstīja, bet šī mīļā frāze par “pankūciņu” ir cieši iespiedusies atmiņā. Šoreiz nācās izvēlēties ierakstu pēc tīkamākā vāka noformējuma.

Lai pārdotu klasiku, ir ļoti labi jāorientējas tēmā. Citā “M-Daile” veikalā, kur nebija nedz Larisas, nedz Serjožas, ilgi turot rokā “Toskas” ierakstu un reflektējot, vai esmu gatavs atdot 25 latus par šo ierakstu ar Mirellu Freni titullomā un Džuzepi Sinopoli pie diriģenta pults, pie manis burtiski kā ķengurs, ritmiski sitot pa kājās saspiestām bungām, atlēkāja dredains džeks un piedāvāja palīdzību izvēlēties. Nomērot viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, man nācās pārdevējam atbildēt, ka, spriežot pēc viņa muzikālā ekipējuma, palīdzība klasiskas mūzikas jautājumos visdrīzāk būtu nepieciešama viņam, nevis man, bet es jebkurā gadījumā pateicos par izrādīto interesi un gatavību palīdzēt.

Tagad es šad tad ībejā pērku arī ierakstus, kuriem nav oriģināla iepakojuma, ja šos ierakstus komerciāli vairs neizdod, bet kolekcijas papildināšanai tie noder, it īpaši, ja tiem ir oriģinālie vāki, kurus es ieraudzīju 1997. gadā, pirmo reizi sev atklājot tādu lietu kā internets. Toreiz ierakstu vāku attēli bija tik vilinoši, taču vienlaicīgi tas viss bija ļoti tāls un nesasniedzams.

Patīkami šokējošs atklājums man bija veikals “Dussmann” Berlīnē, kad es nokļuvu tur tajā pašā 1997. gadā.  Salīdzinot ar pieticīgiem ierakstu veikaliņiem Rīgā, tur bija vesela disku paradīze veikala pagrabā. Sajūtos gluži kā Scrat zīļu valstībā no “Ledus laikmeta”! Tur bija pa horizontāli kādi 40 metri operu ierakstu 6 rindās pa vertikāli un neskaitāmi citi ieraksti, kuru pirkšanai toreiz nabaga studentam naudas nemaz daudz nebija. Atceros, ka nākošajā, 1998. gadā mans guvums “Dussmannā” bija “Norma” ar Monseratu Kavaljē.

Visi šie diski tika krāti, tiem tika ierādīta goda vieta plauktā… protams, līdz brīdim, kamēr to nekļuva pārāk daudz. Savu artavu kolekcijas papildināšanai sniedza arī “Radio Amadeus”, kur konkursos varēja gūt visdažādākās balvas. Diemžēl pats radio jau sen ir vēsturei piederīgs, taču vienu balsi joprojām var dzirdēt “Radio Klasika” programmās, cita vada Latvijas Mūzikas akadēmiju un laiku pa laikam dzied koncertos, trešā – joprojām popularizē seno mūziku, dažas – kā Jāņa Markova vai Māras Kalniņas balsis – var tikai atcerēties, kā skanēja.

Arī padomju laikos plašu pirkšana bija īpašs rituāls veikalā “Melodija”, jo, pērkot šīs čarkstošās padomju plates ar bieži vien naivu plates vāka dizainu, tomēr tā bija iespēja iegrimt pilnīgi citā, labākā pasaulē, kurā bija kaut kas īpašs, neikdienišķs, pacilājošs. Tagad šīs plates var lejupielādēt no dažādām vietnēm, un šis izvēles, pirkšanas, mājās nešanas, plates tīrīšanas no putekļiem un – beidzot! – klausīšanās rituāls zudis uz visiem laikiem.

“Hopa!” - un viss tas, kas iepriekš tika rūpīgi atlasīts un ilgā laikā pirkts, ar vienu klikšķi ir tavā datorā. Taisnība bija Kaljostro filmā “Mīlestības formula” – “Kādreiz uguns bija dievišķa, bet Prometejs to dieviem nozaga, un tagad uz tās mēs vārām ūdeni”.

Mūsdienu jaunatnei pat neienāk prātā, ka tagad viss ir kļuvis prozaisks, ir youtube un citas klausīšanās un straumēšanas platformas, bet toreiz bija viss analogs, rets, likās īpašs, un šķita, ka paši mākslinieki ir pusdievi un ir nesasniedzami.

Tagad šī robeža lielā mērā ir zudusi. Mākslinieki ir kļuvuši demokrātiskāki un vairāk sasniedzami. Nemaz neesmu apsēsts ar autogrāfu māniju, bet man plauktā stāv vairāki parakstīti diski, piemēram, “Liebevoll für … Eva Marton”, “Herzlichst, Edita Gruberova”, “Pour … Philippe Jaroussky”, “For… Nicola Benedetti”.

Ar augstāk uzrakstīto ievadu par ierakstu pirkšanu un klausīšanos vēlējos pasvītrot savu kāri pēc kvalitatīvās mūzikas baudīšanas, jo ieraksts, cik tas labs nebūtu, tomēr ir ieraksts, bet manā pārliecībā katru kultūras parādību var pienācīgi izbaudīt tikai klātienē, in situ. Mūzika, cik vien tas ir iespējams, ir jāklausās koncertzālē, opera jābauda operteātrī, mākslas darbi jāskatās muzejā. Jo tieši nepastarpināta objekta baudīšana dabiskajos apstākļos sniedz to patiesāko sajūtu, pēc kuras var spriest par vienu vai otru parādību.

Tas, kas tiek vērtēts pastarpināti, var izkropļot izpratni un gala spriedumu. Ne jau velti izcils rumāņu izcelsmes diriģents Serdžu Čelibidake ļoti nemīlēja ierakstu studijas, un vairums viņa ierakstu ir ieraksti no koncertiem. Čelibidake apgalvoja, ka klausīties ierakstu ir tas pats, kas iet gulēt ar Brižitas Bordo bildi. Līdz ar to es labprāt eju baudīt dzīvu mūziku koncertzālē, ja ir laba programma, labs mākslinieks un atbilstošs cenu piedāvājums.

Nule pāršalca vēsts, ka Latvijas profesionālās mūzikas nozares pārstāvji atklātā vēstulē Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam pauduši gandarījumu, ka teju pēc 20 gadu ilgstošām diskusijām par koncertzāles nepieciešamību Rīgā valdība ir izšķīrusies atbalstīt projekta īstenošanu Rīgā, Elizabetes ielā 2, kur kādreiz atradās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja, bet tagad t.s. “Pasaules Tirdzniecības centrs”. Kā noskaidrojās, vietu jaunajai koncertzālei esot piemeklējis pats kultūras ministrs Nauris Puntulis.

Šī ministra revolucionārā ideja uzreiz tika kritiski uztverta no dažu profesionālo arhitektu puses, taču arhitekta Anda Sīļa aicinājums saglabāt šo ēku izpelnījās īpaši asu ministra reakciju: „Ja Sīļa kungs ir noilgojies pēc padomju arhitektūras, mums, piemēram, ir Purvciems, Mežciems, Zolitūde, mums ir vesela kaudze ar mikrorajoniem, kur mēs padomju arhitektūru varam baudīt ļoti plašā klāstā. Atbildot uz arhitekta repliku par barbarismu – mēs nerunātu par šīs ēkas nojaukšanu, ja ēka nebūtu tik sliktā tehniskā stāvoklī un tās restaurācijā nebūtu jāiegulda 30 miljoni. Šīs ēkas nojaukšana varētu sākties nākamā gada pavasarī un koncertzāle durvis varētu vērt pēc sešiem, septiņiem gadiem.”

Uzreiz pateikšu, ka es nemaz neapšaubu nepieciešamību Rīgā būvēt mūsdienīgu koncertzāli, tomēr tieši mīlestība pret mūziku un vēl lielākā cieņa pret vēsturi un kultūras mantojumu liek man arī nonākt pie pārliecības, ka ēkas Elizabetes ielā 2, Rīgā ieplānota nojaukšana koncertzāles vajadzībām ir neaprakstāms barbarisms pret kultūras mantojumu un ministra neprofesionalitātes apliecinājums. 

Vēl jo vairāk, cīnoties par padomju arhitektūras mantojuma nojaukšanu, cīņa notiek ar paņēmieniem, kas ir visvairāk raksturīgi tieši padomju laikam – es runāju gan par to, ka nenotika sabiedriska apspriešana, gan par to, ka ministra apgalvojumi par ēkas slikto stāvokli un nepieciešamību vai nu to nojaukt vai ieguldīt tajā 30 miljonus netiek apstiprināti ar nopietnu būvekspertīzes atzinumu (Tertium non datur?), visbeidzot, racionāliem argumentiem neesot – vākt parakstus un spēlēt uz emocijām, tai skaitā lietojot pilnīgi nepieņemamus paņēmienus – iesaistīt nelaiķa Marisa Jansona vārdu bez viņa gribas, kuru viņš jau arī nevar paust saprotamu iemeslu dēļ.

Nerunājot par šīs kolektīvās vēstules apšaubāmām literārām kvalitātēm, tajā tiek mēģināts manipulēt ar faktiem, izceļot tikai to, kas ir noderīgs vēstules nenosauktajam autoram, bet ignorēt citus faktus.

Nenoliedzami, ka vēsturiski visas koncertzāles vai operteātri tikuši būvēti pilsētas centrā – Hamburgā bez minētās Elbas Filharmonijas ir arī vēsturiska Musikhalle (mūsdienās Laeiszhalle), kas ir kādreizēja centra nomalē, līdzīga situācija ir ar Concertgebouw Amsterdamā, Musikverein Vīnē arī atrodas bulvāru lokā, savukārt Covent Garden Londonā vispār nav koncertzāle, bet operteātris.

Rīgā arī operteātris atrodas bijušajā Pankūku bastiona vietā pašā Rīgas pilsētas centrā. Mūziku Rīgā kādreiz varēja baudīt Melngalvju biedrības namā, Muses biedrības namā tagadējā Riharda Vāgnera ielā, kā arī Rīgas vācu amatnieku biedrības namā, kurā bija liela sarīkojumu un koncertzāle. Visi šie objekti atradās pilsētas centrā.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris vēsturiski ir izaudzis no Rīgas radiofona simfoniskā orķestra un tikai laika gaitā kļuvis par tādu, kuram ir nepieciešama sava zāle. Pēc ugunsgrēka Lielās Ģildes ēkā, kad bija iznīcināta augšējā stāva sarīkojumu zāles koka iekārta un centrālās kāpnes, ēku pielāgoja koncertu vajadzībām, kas nebūt nebija ideāls risinājums – nekas tā neizcēla padomju arhitektūras vulgaritāti kā kliedzošs kontrasts starp detaļām bagātu Tjudoru gotiku un to primitīvismu, kas bija izveidots pārbūves laikā. Skaidrs, ka tas visādā ziņā bija sava laika kompromisa risinājums – ātri un lēti pielāgot izdegušo ēku sabiedriski nozīmīgai funkcijai, turklāt ēka atradās pilsētas centrā un bija ērti sasniedzama klausītājiem.

Taču apgalvojums, ka “tradicionāli valsts nozīmes kultūras būves pasaules metropolēs atrodas vēsturiskajos centros un parkos”, ir pilnīgi aplams! Ja mēs sevi pieskaitām pie “Ziemeļvalstīm”, tad var minēt Oslo operas namu, kurš ir uzcelts ostas teritorijā patālu no pilsētas vēsturiskā centra, bet tuvu centrālajai stacijai. Var minēt jaunu operas namu Kopenhāgenā,  kurš atrodas arī bijušajā ostas teritorijā pretī pilsētas centram, tāda pati situācija ir ar Dānijas radio Koncerthuset. Lai no pilsētas centra (atskaites punkts – Rātsnams) kājām aizietu līdz operai vai koncertzālei, ir nepieciešama vismaz stunda laika, ja, nopērkot lētāko koncertzāles biļeti par 5 euro, nav vēlēšanās pirkt transporta biļeti vienā virzienā par 7 euro. Turklāt šīs abas dāņu celtnes ir dārgākās savā jomā. Dāņiem ir dārgākais opernams pasaulē, kā arī koncertzāle, kura dažādu projektēšanas kļūdu dēļ vismaz divreiz sadārdzināja projektu un noveda Dānijas radio līdz bankrota stāvoklim. Respektīvi, atrašanās centrā nemaz nav pašmērķis, turklāt, izvietojot objektus tālāk no centra, tiek attīstīta arī attālāko rajonu infrastruktūra.

Būdams rīdzinieks vismaz ceturtajā paaudzē, es vienmēr brīnījos par “jaunrīdzinieku” jeb vakardienas lauķu saasinātu vēlmi tikt pie dzīvokļa centrā un uz jautājumu “kurā galā izdevās iekārtoties?” saņemt lepnu atbildi “es dzīvoju centrā!”. Rodas iespaids, ka dažiem dzīvošana centrā ir kaut kāda statusa apliecinājums, ka “izsitušies ļaudīs”, zināmā mērā veiksmes stāsts. Ja tas būtu vienīgais gadījums, tas būtu izņēmums, taču šādi izteicieni ir dzirdami samērā bieži.

Ja par provinciāļu kompleksiem privātā sarunā var pie sevis pasmīnēt, tad šāds provinciālisms par obligātu jaunās koncertzāles izbūvi tieši centrā un nekur citur izraisa ne tikai neizpratni par patiesiem motīviem, bet arī bažas par vēsturiska centra saglabāšanu, jo tas ir vēsturiski izveidojies un atšķirībā no pieklājības smaida nemaz nav stiepjams. Vēl jo vairāk, valstī, kura proaktīvi cīnās ar viltusziņām, mūziķu saimē tiek palaists apkārtraksts, kurā ir sarakstītas patiesībai neatbilstošas ziņas, kas tālāk tiek prezentētas Ministru prezidentam kā vox populi un progresīvās cilvēces viedoklis.

Padomju laiks saprotamu iemeslu dēļ neizraisa nekādas īpaši patīkamas emocijas, varbūt izņemot tīri personiska rakstura atmiņas, taču veids, kādā tiek pozicionēta bijušās LKP CK ēkas nojaukšana, liek domāt, ka šīs idejas apoloģēti nemaz paši nav tikuši tālu no padomju klišejām un paņēmieniem.

Pirmkārt, tiek plānots iznīcināt izcilu arhitektūras pieminekli. Padomju arhitektūra bija dažāda, no pilnīgi utilitāras līdz estētiski baudāmajai. Konkrētā ēka ir bijusi celta tā laika varas elitei, un var teikt, ka tā ārējās arhitektūras ziņā bija visai ekskluzīva – par to var pārliecināties, aplūkojot fasāžu apdari. Iekšpusē ēka ir visai smagnēja un drūma, tomēr tā arī ir sava laika liecība, taču pašlaik kā nekā šīs ir veiksmīgi strādājošs biroju komplekss.

Otrkārt, šī ēka ir unikāls paraugs tam, kā šo ēku iekļāva apkārtējā pilsētbūvniecības ainavā. Tā pilnīgi nekonfliktē nedz ar Elizabetes ielas grezno apbūvi, nedz ar parku. Ja ministrs grib salīdzināt šo ēku ar Purvciema apbūvi, tad ministram tomēr vajadzētu izvairīties no acīmredzami aplamiem salīdzinājumiem. Ja Purvciema vienkāršiem cilvēkiem domāta padomju laiku apbūve būtu tikpat estētiska cik ir partijas elitei celtajai ēkai, tad Purvciems būtu pilsētbūvniecības skaistuma etalons.

Jau sen ir atzīts, ka t.s. “skābbarības tornis” jeb Zemkopības ministrijas ēka Citadeles rajonā ir apkārtējo apbūvi degradējoša būve, tādēļ vēl jo vairāk nav skaidrs, kādēļ ministrs ir ķēries klāt gaumīgai Pasaules tirdzniecības centra ēkai, nevis īstajam padomju monstram. Ja ministrs būtu pievērsis uzmanību šai ēkai, tad viņš varētu “nošaut trīs zaķus” – gan atrast vietu koncertzālei centrā, gan būvēt koncertzāli, gan līdz bezsamaņai karsēt būvniecības nozari ar vēl vienas Zemkopības ministrijas ēkas būvniecību. Visi būtu laimīgi, é vero?

Treškārt, ministrs nav pamatojis, kādēļ šī ēka ir tik sliktā stāvoklī, ka tā būtu nojaucama. Publiskajā telpā ne reizi neizskanēja informācija, ka ēka būtu sašķobījusies, tai sāktu plaisāt pamati vai to būtu apsēduši komunisma rēgi, kas neļauj kapitālistiem ražīgi strādāt. Pašlaik ir populāri piesaukt iepriekšējos gados celto ēku zemāku energoefektivitāti, taču šo argumentu var attiecināt pilnīgi uz jebkuru celtni – sākot no Doma baznīcas un beidzot ar Rundāles pili. Jaucam nost?

Ceturtkārt, kā apgalvo francūži, “le mieux est l’ennemi du bien”, kas nozīmē, ka “labākais ir labā ienaidnieks”. Pašlaik teritorija pie Pasaules tirdzniecības centra ir sakopta un sakārtota, taču ministrs sola mums vispirms nojaukšanu, kurai iztērēs vismaz 2 miljonus, un tad 6-7 gadu laikā iepriecinās rīdziniekus un galvaspilsētas viesus ar aktīvu būvlaukumu paša pilsētas centrā, iespējams, ar satiksmes ierobežojumiem. Mēs vēl nezinām, vai, nojaucot ēku, mūs nepiemeklēs vēl kāds Covid-21 vai Covid-23, kā rezultātā mēs paliksim bez vienas ēkas, ar iesaldētu būvlaukumu un arī koncertzāles mums nebūs. Es vēlreiz pievēršu uzmanību tāmes sadārdzināšanās riskam, kas konkrētajā vietā būs neizbēgams. Mums būs kārtējā zelta koncertzāle skārda izpildījumā.

Piektkārt, acīmredzami, ka normālai koncertzālei esošais zemes gabals ir par šauru. Vismaz līdzīgi realizētie projekti (Kopenhāgenā) vizuāli aizņem krietni lielāku platību. Bažas raisa arī frāze kolektīvajā vēstulē, ka, “atbrīvojot vietu koncertzālei Elizabetes ielā 2, beidzot ir rasta gan politiska, gan valstij ekonomiski izdevīgākā (?) iespēja radīt … Kronvalda bulvārī Eiropas valsts cienīgu kultūrtelpu!”. No šīs pasāžas netieši izriet, ka tiek plānots nojaukt ne tikai ēku Elizabetes ielā 2, bet, iespējams, arī blakus esošas mājas pēc to atpirkšanas.

Sestkārt, līdz šim neviens nav prezentējis nedz jaunās ēkas vizuālas skices, nedz cita veida konstruktīvu risinājumu. Pastāv risks, ka topošās koncertzāles ēka nebūs labāka par iepriekšējo (prakse rāda, ka visdrīzāk būs pretējs efekts), kā arī kārtējo reizi neizdosies iekļauties tāmē, līdz ar to no puses no tā, ko “profesionālie mākslinieki” dedzīgi vēlas – proti,  izcilu akustiku, augstvērtīgu arhitektūru, ērtas darba telpas un 21. gadsimta prasībām atbilstošas prasības pret publisku telpu – atliks vien čiks jeb, izsakoties pašu mākslas korifeju vārdiem, – kompromiss. Vienu šādu kompromisu mēs jau pieredzējām, kad Demakova uzcēla Nacionālās bibliotēkas ēku, kurā tā arī nespēja ne tikai apvienot visus krājumus zem viena jumta, kā tas bija sākotnēji iecerēts, bet uz nodošanas ekspluatācijā brīdi šajā ēkā bija izsmeltas visas autonomas krājumu izvietošanas iespējas, neiesaistot ārējās krātuves. Būvēt kārtējo ēku ar ierobežotām paplašināšanas iespējām ir ne tikai netālredzīgi, tas ir idiotisms un valsts naudas izšķērdēšana. Mums jāsaprot, ka šī iezīme pieder pie mūsu nerakstītajām celtniecības paražām, un tas ir skaidrs kā “āmen” baznīcā.

Jā, starp citu, nekas nebija dzirdēts par koncertērģeļu izbūvi šajā koncertzālē. Ko, atkal taupīsim un “Zaratustru”, “Alpu simfoniju”, “Ērģeļu simfoniju” atskaņosim ar digitālā instrumenta palīdzību? Atkal klausīsimies ērģelnieku sūdzības, ka Rīgas doma ērģeles īsti neder Baha atskaņošanai? Priekš kam mums ir vajadzīga nepilnvērtīga koncertzāle?

Septītkārt, kolektīva vēstule atsaucas uz “japāņu izcelsmes akustiķi, pateicoties kuram, Elbas filharmonija, Saporo un daudzas citas pasaules koncertzāles ir kļuvušas slavenas ar akustiskajām kvalitātēm”. Dīvaini, ka šim akustiķim nav minēts nedz vārds, nedz uzvārds. Acīmredzami mūsu topošajai koncertzālei der jebkurš akustiķis, ja vien viņš ir japāņu tautības.

Interesantākais ir tas, ka kolektīvās vēstules autori nenoliedz, ka lēmums ir jēls, sasteigts, tiek mēģināts nogriezt, pirms septiņas reizes ticis nomērīts: “Jā, lēmums tika pieņemts strauji, jā – saprotam pārmetumus par vēl vienas, negribas teikt – kārtējās – diskusijas trūkumu.”

Tad piedodiet, mums vajadzīga demokrātiska sabiedriska apspriešana un ekspertu viedokļi vai tomēr to visu var atcelt, aizbildinoties ar to, ka Raimonds, Zigmārs un vēl daži citi Imanti grib par katru cenu dabūt koncertzāli?

Faktiski šīs vēstules parakstītāji ir pateikuši, ka “mēs uzskatām, ka mēs varam izlemt šo jautājumu, jo mēs esam morālais spēks!”. Piedodiet, bet kāds morālais spēks jūs esat? Kādēļ Jūs izlemjat ar arhitektūru saistītus jautājumus bez sabiedrības līdzdalības? Vai jums nešķiet, ka jūs uzņematies krietni lielāku lomu un faktiski sevi diskreditējat sabiedrības acīs?

Man ir jautājums Inesei Galantes kundzei - kad konkrēti Jūs turējāt rokās un pētījāt tāmi par AB dambja sakārtošanu par 32 miljoniem? Neesat? Kāpēc tad Jūs parakstījāt šo vēstuli? Kā Jūs zināt, ka izmaksas ir 32 miljoni, nevis 31 vai 33? Atbilžu visdrīzāk nebūs.

Par spīti izmeklētajai publikai, kas bariņā parakstīja šo kolektīvo vēstuli, tā ļoti nelabi smaržo. Kolektīvā vēstule kā savdabīgs kultūras fenomens bija izteikti raksturīga tieši padomju laikam, kad cilvēki varēja parakstīties, ka “Pasternaku nelasīja, bet nosoda”. Mūsējie projektu neredzēja, bet atbalsta.

Taču šis nav gluži padomju izgudrojums. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, kad karojošo Eiropu plosīja ne tikai karadarbība, bet arī ne mazāk vētrains ideju karš, krievu vēsturnieks Mihails Prokovskis Parīzē iznākošajā laikrakstā “Mūsu vārds” ir publicējis rakstu “Romanovu leibgvarde”, kurā asi kritizēja krievu zinātnieku kolektīvo vēstuli par to, ka tie nosoda kā “Hoencolernu gvardi” tos vācu zinātniekus, kas kara laikā ir izteikuši atbalstu vācu ķeizaram un viņa valdībai. Krievu zinātnieki savukārt zvērēja totālu uzticību ķeizaram Nikolajam II un lišķīgi pakalpīgos  izteicienos cildināja viņa nopelnus zinātnes laukā, kuru, kā zināms, tam nemaz nebija.

Pokrovskis pievērsa uzmanību tam faktam, ka vācu zinātniskā dominance krievu augstskolās bija tik stipra, ka trīs ceturtdaļas no krievu valodā iznākušajām mācību grāmatām jurisprudencē un vēsturē bija nevis oriģināldarbi, bet vācu autoru grāmatu kompilācijas. Tolaik trīs ceturtdaļas krievu disertāciju tika balstīti uz vācu avotiem. Ja kaut kāda brīnuma rezultātā Vācija kopā ar visām savām universitātēm pazustu no zemes virsmas un līdz ar to visas vācu grāmatas no bibliotēkām, tad krievu zinātnes stāvoklis būtu visai bēdīgs.

Cilvēki mēdz upurēt uz tēvzemes altāra pašu dārgāko, kas viņiem ir. 17. gadsimta Japānā pastāvēja aizliegums kristiešu jūrniekiem izkāpt krastā, pretējā gadījumā tiem draudēja nāves sods. Lai pierādītu, ka viņi nav kristieši, holandiešu jūrnieki praktizēja publisku krucifiksa mīdīšanu ar kājām.

Ko līdzīgu Pokrovska ieskatā ir veikuši arī krievu zinātnieki, nosodot savus vācu kolēģus. Turklāt, kā pasvītro Pokrovskis, krievu zinātnes atkarība no vācu zinātnes ja ne līdzinājās kalpa un kunga attiecībām, tad vismaz bija veidota pēc “uzticama skolnieka cieņas pret skolotāju” principa. Krievu zinātnieki ir iespļāvuši acīs pašu mātei – vācu zinātnei –, šodien nosodot vācu zinātniekus, kuru priekšā tie vēl vakar zemojās.

Par banālu iemeslu šādai uzvedībai Pokrovskis uzskata vēlmi izkalpoties varas priekšā cerībā, ka uz konkrētu parakstītāju pastāvošā vara skatīsies ar labvēlīgākām acīm un kādā jaukā brīdī neliks soļot pa ielām ar bungām.

Izlasījis kolektīvo vēstuli, biju nepatīkami pārsteigts, ka Ministru kabineta acīmredzami aplamu lēmumu atbalstījuši vairāki sabiedrībā pazīstami profesionālie mūziķi. Man bija sajūta, ka visai sabiedrībai tika pasniegts DeLux čemodāniņš ar savdabīgu saturu.

Es neņemos spriest par to, vai tā bija “sancta simplicitas” vai dažiem atkarība no dīkstāves pabalsta un tā lieluma, bet mūziķiem nevajadzētu iesaistīties politiskajās spēlēs un solistiem pēkšņi pārtapt par koristiem kādā svešā uzvedumā. Man patīk, kad mūziķi paraksta sevis ieskaņoto disku pēc koncerta individuālā kārtā, bet mani dara ļoti bažīgu vēstuļu “signēšana” mūziķu organizētā barā.

Man nepatīk, kad tiek spļauts uz mūsu arhitektūras mantojumu. Esmu konceptuāli par jaunu koncertzāli Rīgā, bet esmu kategoriski pret esošas pilsētvides postīšanu. Rīgu postīja 19.-20. gs. mijā, kad jauca nost vecpilsētas apbūvi, tai skaitā Hāberlanda celtas mājas, nolūkā uzbūvēt banku biroju ēkas. Rīgu postīja Ulmaņlaikos, atbrīvojot no vāciešu “gaužām nevērtīgās apbūves”. Rīgu postīja padomju laikos, likvidējot Rātslaukumu un “vācu graustu vietā” izbūvējot Latviešu sarkano strēlnieku muzeju.

Rīgu grasās postīt arī tagad, mēģinot nojaukt labu ēku, kas nevienam netraucē. Nevajag kultūras vārdā izmantot barbariskus paņēmienus! “Quod non fecerunt barbari, fecerunt Barberini” – “Ko barbari nevarēja paveikt, paveica Barberini [pāvesta Urbāna VIII uzvārds]” – vārdu spēle, ar kuru romieši apzīmēja Panteona bronzas skulptūru pārkausēšanu par Sv. Pētera bazilikas altāra baldahīnu, tādā veidā iznīcinot kārtējo antīkās pasaules pieminekli.

Nevajag cīnīties ar padomju kultūras mantojumu, izmantojot padomju paņēmienus! Lieciet mieru tam, kas nevienam netraucē!

Novērtē šo rakstu:

112
9