Iesaki rakstu:

Vēsture mums māca: pat šķietami “taisnīgs vadonis” iedibina sistēmu, ko kādu dienu var mantot daudz netaisnīgāki. Tieši tāpēc šādi varas mehānismi ir bīstami nevis savā būtībā, bet savā potenciālā.

Šo atziņu spilgti demonstrē Donalda Trampa ēra ASV – valsts, kas ilgstoši bijusi demokrātijas simbols. Tramps nāca kā “tautas balss”, sola atmaskot korumpēto eliti un atjaunot Amerikas varenību. Daudzi redzēja viņā cerību. Taču viņa valdīšanas stils – nežēlīgi polarizējošs, augstprātīgs pret institūcijām un noraidošs pret atšķirīgi domājošajiem – radīja bīstamu precedentu: kā ar pietiekamu harizmu un dusmām var sašūpot pašus demokrātijas pamatus.

Un – vai tas ir tikai amerikāņu stāsts?

Latvijā šīs tendences izpaužas klusāk, bet ne mazāk nozīmīgi. Pie mums nav Trampa, bet ir viņa ēnas atskaņas: politiski spēki, kas veido "tautas glābēju" tēlus, pieprasa "stingru roku", piesauc "tautas gribu", bet reizē apšauba žurnālistus, tiesas, vēlēšanu likumību vai pat pašas demokrātijas principus.

Tāpat kā ASV arī Latvijā populisms nereti maskējas par “taisnīgumu”. “Parastais cilvēks” tiek stādīts pretī “sazvērestības elitei”. Un, kamēr sabiedrība alkst vienkāršu risinājumu sarežģītām problēmām, politiķi arvien biežāk piedāvā tikai vienu – sevi pašu kā glābēju.

Vēl viena bīstama līdzība – arī Latvijā veidojas "kameru" domāšana. Nozaru padomes, intereses grupas, fondi – tie, kas oficiāli pārstāv sabiedrību, bet faktiski kļūst par mehānismiem, caur kuriem šaura vara nosaka, kas jāklausās un par ko jāklusē. Un šeit jāvaicā: vai šīs struktūras patiešām pārstāv visus, vai tikai dažus?

Trampa efekts mācīja pasaulei: demokrātija var sākt brukt pat visvecākajās republikās. Latvijā, kur demokrātija vēl ir jauna un nereti nogurusi no pati saviem procesiem, šī mācība ir vēl svarīgāka. Demokrātija neprasa ideālus līderus, bet bīstami ir tie, kuri prasa, lai tauta tic tikai viņiem.

Kameras var būt fiziskas, bet var būt arī simboliskas – tās, kas ierobežo domas brīvību, izspiež viedokļu dažādību un paslēpj sabiedrību aiz "ekspertu" vai "nacionālo interešu" aizsega.

Un, ja mēs nepamanīsim, kad demokrātijas durvis tiek aizvērtas, – var pienākt diena, kad tās būs grūti atvērt.