Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms sešpadsmit gadiem kopā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi laukos. Nopirkām un iekārtojām vecu, pamestu mājeli meža ielokā. Mežs mūs sargāja no vējiem, pavasara salnām. Par vētrām mēs bieži vien uzzinājām tikai no avīzēm - līdz mums bargie pūtieni nenonāca. Visu vēja spēku uz sevi uzņēma zaļais aizsargmūris - apkārt augošais mežs. Neviens no man pazīstamajiem cilvēkiem neatceras, ka šeit kādreiz nebūtu bijis meža - cik tālu viņu atmiņa sniedzas, mežs te vienmēr ir bijis.

Šodien manai mājai apkārt vairs nešalc nedz staltās priedes, nedz kuplās egles. Nav vairs, kam šalkt... Nocirta. Nocirta un aizveda uz Zviedriju. Sazāģēja būvmateriālos un pārdeva. Manas egles un manas priedes. Tavas egles un tavas priedes. Jo tas bija LATVIJAS VALSTS MEŽS!

Kad pie mūsu mājām mežā sākās “saimnieciskā rosība”- non stop režīmā sāka darboties harvesters (meža ciršanas mašīna, kuru vada viens operators. Tā nozāģē koku, atzaro, sagarina stumbru un sakrauj sortimentus kaudzēs. Harvesteri ir ļoti dārgi, tādēļ, lai ātrāk atpelnītos, parasti tiek noslogoti 24 stundas diennaktī, tādēļ Latvijas atmežošana notiek ļoti profesionāli, ātri un efektīvi), mani dēlēni man uzdeva interesantu jautājumu:

-Tēt, kam pieder šis mežs?

-Hmm, - es sajutos sprukās, - tas pieder valstij.

-Kas ir valsts? -  viņi neatlaidās.

-Nūūū, teorētiski - tu un es, - atbildēju.

-Tad tas ir mūsu mežs? - mazie turpināja mani tirdīt.

-Nu, tā sanāk, - es sajutos arvien nelāgāk.

-Bet kāpēc tad neviens mums neko nejautāja? - mazie bija nesaprašanā.

Man nebija atbildes...

Jo es nemācētu izskaidrot viņiem, ka valsts ir instruments, kas izveidots, lai palīdzētu kādu konkrētu teritoriju apdzīvojošai tautai vai tautām uzturēt mieru, labklājību un kārtību, iekšēju un ārēju drošību. Es nemācētu izskaidrot viņiem, ka valsts, kas ir organizēta, lai ATVIEGLOTU šīs konkrētās teritorijas iedzīvotāju dzīvi un KALPOTU tiem, kaut kādā brīdī ir pārtapusi no “pelnrušķītes par saimnieci” un uzkundzējusies pār tiem, kuriem tai būtu jākalpo.

Es nemācētu izskaidrot viņiem to, ka valsts piespiedu kārtā (nodokļu veidā) piesavinās iedzīvotāju naudu un rīkojas ar to, kā ar savējo, acu “aizmālēšanai” visžēlīgi atmetot nelielu daļu sagrābtās naudas sociālām un citām vajadzībām. Pie tam, pasniedzot to kā labdarību un “rūpes par iedzīvotājiem”. Es nemācētu izskaidrot viņiem, kā valsts pamanījās atdalīties no tautas, kļūt autonoma (tiesa gan - tikai daļēji, jo parazīti ne dabā ne sabiedrībā nespēj pastāvēt paši par sevi) un organizēt savu aizsardzību un drošību pret... nodokļu maksātājiem par viņu pašu (t.i., nodokļu maksātāju) naudu.

Un kā lai es izskaidroju cinismu, ar kādu mūsu mazajā Latvijā tiek nopirkts ūdensmetējs (300 000 eur), lai aplietu ar aukstu ūdeni zem liela spiediena neapmierinātus cilvēkus, par kuru naudu tas nopirkts? Bet varbūt ūdenslielgabals nopirkts, lai aizskalotu prom briesmīgos Pleskavas desantniekus vai pat viņu pavēlniekus? Būs jāpajautā policijas priekšniekam... Bet nu - atpakaļ pie mežiem.

...jo neredzu, ko dzirdu, un nedzirdu, ko redzu...

Pastāstīšu anekdoti, kura radusies šī gadsimta sākumā kādā Latīņamerikas valstī. Valstī plosījās bezdarbs, nabadzība un nemieri, bet politiķi masu medijos nepagurstoši stāstīja, ka valstī ir “stabilitāte, labklājība un augšupeja”.

Kāds vīrs atnācis uz poliklīniku un jautā pēc “acu un ausu” ārsta. "Tāda gan mums nav," viņam atbild. "Mums ir atsevišķi acu, un atsevišķi ausu ārsts. Bet kas jums kaiš?" "Es neredzu, ko dzirdu, un nedzirdu, ko redzu," vīrs paskaidro...

ŠEIT IR MEŽS!

Kādu dienu sastapu pazīstamu mežsargu.

-Paklau, Uldi (vārds mainīts), pasaki man atklāti, KAS NOTIEK AR LATVIJAS MEŽIEM?! Kā var tik barbariski izcirst?!

-Viss ir kārtībā, - mežsargs lietišķi skaidroja, - mežu platība nesamazinās.

-Koo? - es biju apmulsis, - un ko tad tas nozīmē? - rādīju uz plašajiem izcirtumiem visapkārt, - tu gribi, lai es neticu savām acīm?

-Tas arī ir mežs, - mans kompetentais sarunu biedrs atbildēja un norādīja uz izcirtumu. Un, patiešām, vērīgāk ieskatoties, zālē varēja ieraudzīt mazas eglītes un priedītes.

-Āāā, - nu man beidzot atausa gaisma, - Tad, lūk, kāpēc Latvijā “nesamazinās” meža platības! VĀRDU SPĒLE! Izrādās, ka šis zaļais apaugums, kurš ir “zaķim līdz nabai”, šī jaunaudze tiek saukta par mežu! Bet kā tad sauc TO, kur ēna ir pat vasarā, kur var pastaigāties pats vai ar bērniem, kur vējš šalc koku galotnēs, kur var ogot, sēņot vai izskraidināt savu suni?

-Tu runā par BRIESTAUDZI, - mežsargs vēsā mierā skaidroja,-bet mežs ir gan viens, gan otrs...

Man no sirds novēlās akmens.Tagad es zinu, ka Latvijā var un vajag cirst mežus vēl vairāk! Jo mežu platība nesamazinās!!! Daba nemīl tukšumu, un jau pavisam drīz izcirtums aizaugs. Un tas nekas, ka NE TU, NE ES, NE MŪSU BĒRNI VAIRS NEKAD nepiedzīvos to laiku, kad mežs būs atkal ataudzis tāds, kāds bija šodien, to laiku, kad atkal tur varēs sastapt veiklās vāveres un gudrās pūces, kad atkal tur varēs dzirdēt sēņotāju sasaukšanos. Jo mēs nedzīvojam tik ilgi... Ciršanas vecums kokiem Latvijā ir:

Priedei              101-121 gads

Eglei                          81 gads

Bērzam                 51-71 gads

Melnalksnim              71 gads  

Osim                           81 gads

Ozolam             101-121 gads

Tikai apse un baltalksnis aug ātrāk...

Daži “gudrinieki” mežsaimniecību mēdz salīdzināt ar lauksaimniecību - sak, raža nobriedusi, jāpļauj tik nost! Nu, nevajag censties salīdzināt nesalīdzināmas lietas! Pirmkārt, cikls. Graudkopībā tas ir 1 (viens) gads. Ziemājus sēj vasaras beigās, kuļ nākošā vasarā, bet vasarājus sēj pavasarī un novāc tajā pašā gadā. Un parasti ražu vāc tas, kurš to iesējis.

Ar mežiem ir krietni savādāk. Atklāti sakot, tas vispār nav nekāds bizness - nopļaut to, ko tu neesi ne stādījis, ne kopis, ne audzējis! Tas ir tāds pats “bizness” kā aizbraukt un nokult kaimiņa labības lauku. Tāds ir šodienas meža “bizness” - bez jebkādiem ieguldījumiem “nopļaut” un pārdot to, kas ir citu stādīts, kopts un sargāts. Ja vien par “ieguldījumu” nesauc koku ciršanas un transportēšanas tehnikas iegādi...

Ironiski, bet pašreiz tiek cirsti meži, kuri tika izkopti un nosargāti daudz izsmietajā un nīstajā padomijas laikā, un tie tiek aizvesti uz ostu pa ceļiem, kuri arī būvēti nīstā režīma laikā. Ja padomju režīms (kuram ārzemju valūta bija ļoti nepieciešama, turklāt, jāatzīmē, - okupācijas režīms),-saudzēja, audzēja un kopa mežus, tad ko lai es domāju par šo, tagadējo režīmu?!... Ja komunistisko sauc par noziedzīgu (un ne bez pamata), tad kāds apzīmējums būtu piemērots šim?

Mjā, ir par ko padomāt, vai ne?...

Bet, ir teiciens - ”Katram melnam mākonim ir zelta maliņa”. Latvijā tie ir cilvēki, kuru acīs ieskatoties, tur neieraugi atspoguļojamies latus, dolārus vai eiras. Tie ir cilvēki, kuri neuzskata, ka “par naudu var nopirkt visu”. Viens no tādiem ir mans kaimiņš, kurš spītīgi noraida dažādu firmu apkārtbraukalējošo aģentu vairākkārtējos piedāvājumus nopirkt viņa mežu. "Kur ņemšu malku, ja pārdošu mežu." viņš saka. "Un nebūs pie mājas pat, kur aiziet pastaigāties, ja nocirtīs..."

Ak, ja tādi kaimiņi man būtu bijuši visapkārt... Bet, paldies Dievam, tomēr kaut vienā manas viensētas pusē šalc mežs. Pēdējais. Un viņam iet grūti - vētrās koki izgāžas ar visām saknēm un lūst. Jo tagad vētras spēks līdz tam nonāk nebremzēts - apkārt viss ir nocirsts. Bet ar katru nākošo vētru  un dažādajiem vējiem, atlikušie koki kļūst sīkstāki, stiprāki un - pastāv.

Cik ilgi vēl?...

Novērtē šo rakstu:

2
0