Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD.

Visdārgākā lieta pasaulē…

DDD: Šī gada centrā ir ne tikai Latvijas simtgade, bet tikko aizvadītās 13. Saeimas vēlēšanas. Droši vien vēl kādu laiku vēlēšanas un to iznākums būs cilvēku sarunu un plašsaziņas līdzekļu sižetu centrālais temats. Kā tu skaties uz šo procesu, kādas emocijas tev izraisa šī lielā noņemšanās…?

Leonards Inkins: Nožēlu.

DDD: Kādēļ?

L.I.: Tāpēc, ka man žēl to cilvēku. Visdārgākā lieta pasaulē ir muļķība. Kāpēc? Tāpēc, ka par to ir visdārgāk jāmaksā. Muļķību mums visapkārt ir daudz – vēlēšanas nav vienīgā, bet viena no pēdējā pusgada ievērojamākām muļķībām. Tā ir kaut kāda apsēstība, kam grūti atrast vārdus, lai apzīmētu.

DDD: Man gribētos zināt tavus argumentus, kādēļ tu vēlēšanas sauc par muļķību?

L.I.: Tad man jāpatin filma mazliet atpakaļ. Negribu nosaukt vārdā šo cilvēku (viņš ir viens no “DDD” lasītājiem), bet 1999. vai 2000. gadā viņš bija pie manis birojā, Peldu ielā. Mēs runājām par vēlēšanām. Es tad arī daudzos jautājumos biju naivs, bet tik daudz prāta man pietika, lai pajautātu: “Klausies, tu soli: es izdarīšu to, piešķiršu to, atcelšu to, mainīšu to, – vai tu saproti, ka, lai jebkuras darbības likumdošanas līmenī izdarītu, tev ir vajadzīga 51 balss parlamentā? Tev to nav (un pat tad, pirms padsmit gadiem, nebija nekādu cerību, ka būs)...” Arī tad nebija cerību iegūt pat divdesmit vai trīsdesmit vietas Saeimā, vārdu sakot – bezcerīgs pasākums.

Toreiz viņam teicu: “Tu taču esi pieskaitāms cilvēks, pie pilna prāta – vai saproti, ka tas nav īstenojams tādā veidā, kā tu to gribi izdarīt? Uzrakstīt programmu ar zelta burtiem uz krītpapīra un gaidīt, ka visa tauta tev kritīs ap kaklu. Tā nebūs. Labākajā gadījumā, ko tu šādā veidā vari izdarīt, ja paveiksies, sev un vēl kaut kādiem nodrošināt ap 5 līdz 10 darbavietas. Vari pieņemt deputātu palīgus u.tml., imitēt darbību, lai labi dzīvotu. Bet reāli ne tautai, ne valstij tu šādi neko būtiski labu izdarīt nevari.

Un galvenais – lai tu šīs piecas vai desmit vietas Saeimā dabūtu, vai esi parēķinājis, cik tam ir vajadzīgs naudas? Cilvēki jau nezina, ka tu esi un kandidē. Cik vajag naudas, lai tu varētu pārspēt un pārkliegt tos, kam ir nauda? Tie jebkurā gadījumā ir miljoni.”

Viņš saminstinājās un piekrita – nu jā, tā jau ir. Nepaiet ne piecas minūtes, kad atkal – ja esi solījis, tad jāsaņemas, jāmēģina, ja ne šoreiz... utt. Tolaik lecu gaisā, biju sašutis un mēģināju viņu pārliecināt. Esmu mainījies, tādēļ tagad man vienkārši žēl šo cilvēku. Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, panākumu nav. Vai tiešām viņi nespēj izvērtēt un secināt?

Vēlētāju loks ar katru gadu paliek krieviskāks uz “naturalizēto” un arī aizbraukušo latviešu rēķina. Ja kādreiz bija cerība ar vēlēšanām Latviju padarīt latvisku, tad tagad arī šī naivā cerība ir mirusi.

Balso par tiem, kuri piekrāps

DDD: Tu ar nožēlu runā par tiem, kuri kandidē, kuri ir sarakstos?

Leonards Inkins: Jā.

DDD: Bet kā ir ar to otro pusi – tiem, kuri iet un balso?

L.I.: Briesmīgi. Lasītājiem nepatiks tas, ko domāju un teikšu. Esmu šo jautājumu pētījis. Vēlētājs apzināti meklē tādus, kuri viņu piekrāpj. Viņš zemapziņā vai pusapziņā pat jūt un saprot, ka viņu piekrāps, tomēr viņš tādus meklē un par tādiem arī balso. Nezinu, kas tas ir par fenomenu, varbūt vajag disertāciju par to rakstīt, bet tā tas notiek. Lai gan cilvēki redz, ka kandidāts nav patiess, ka melo, bet viņi tieši tāpēc par viņu nobalso.

DDD: Kāpēc?

L.I.: Nu, lūk, tas jau ir disertācijas temats. Cilvēks meklē, kas viņu piekrāps. Un tas nav tikai vēlēšanās, bet vispār tā notiek.

DDD: Lai pēc tam būtu ko vainot?

L.I.: Nu, diezin vai tas ir tik vienkārši. Cilvēks meklē, kas viņu piekrāps darbā, kas viņu piekrāps uzņēmējdarbībā, meklē, kas viņu piekrāps loterijā – viņš visu laiku to meklē. Skaidrs, ka spēļu nami ir izveidoti, lai gūtu peļņu šo namu īpašnieki. Šie nami nav veidoti tā, lai peļņu gūtu “pacienti”, kuri tur nāk spēlēt. To jebkurš pat ar piecu klašu izglītību saprot, bet tik un tā cilvēki iet un spēlē...

Kolektīvs stulbums, kas radies, summējoties vairākām individuālām aplamībām, ir pārņēmis cilvēkus Latvijā.

DDD: Atkarība ir slimība. Vai vēlies pateikt, ka cilvēks, kurš kā vēlētājs iet un balso, arī ir slims…

L.I.: Tā ir apmātība. Var teikt, ka labāk vispār nepiedalīties vēlēšanās, jo tas ir tāpat, kā iet uz spēļu namiem – skaidri zināms, ka zaudēsi. Bet varbūt varam diplomātiski vienoties par mazliet citādu atbildi uz šo jautājumu. Labāk, protams, būtu neiet, bet var sākt arī ar to, ka nepiešķirt tam tik lielu nozīmi.

DDD: Tu uzskati, ka mūsu sabiedrība ir tik sliktā stāvoklī, ka tā nespēs pat saprast, ka nevajag iet uz vēlēšanām? Vai tiešām cilvēki ir tik ļoti degradējušies, ka pat spēja nepiešķirt šim procesam pārāk lielu nozīmi, būtu jau daudz prasīts?

L.I.: Ja runā kopumā kā par vidējām temperatūrām slimnīcā, tad latvietis nespēj samierināties ar domu, ka viņš šajā valstī (manuprāt, arī pasaulē) neko nevar ietekmēt. Viņš ir skatījies bezgala daudz filmu, lasījis grāmatas, kur teikts, ka arī viens ir karotājs, bet realitātē mēs neko nevaram ietekmēt. Un ne tikai vēlētāji, arī ministrs, prezidents, deputāts, – nevienam no viņiem nav nekādu mehānismu, ar kuru palīdzību viņi spētu vienpersoniski kaut ko ietekmēt un mainīt.

Lavīnu nevar apturēt

DDD: Bet kas tad virza tos procesus? Es nerunāju par pārpasaulīgo – runāju par fizisko pasauli: vara, naudas sadale u.tml. Kurš to virza pasaulē?

Leonards Inkins: Iedomāsimies – no kalna nāk lejā akmeņu, ledus gabalu, visādu drazu lavīnu. Nav saprātīgi, nav gudri spriedelēt un analizēt, kurš tur kuru pastumj, lai ātrāk noripotu lejā. Tas ir dabisks process, kas notiek pats par sevi, ko nevar ne ietekmēt, ne apturēt, ne mainīt. Tā ir tāda abstrakta lieta, ko grūti saprast.

Piemēram – valsts. Tai ir savs karogs, tā rīkojas, slēdz miera līgumus – tā pastāv, bet tajā pašā laikā tās nav. Valsti nevar iesūdzēt tiesā – valsts vietā atbild Tieslietu ministrija. Nav tādas ēkas, nav tādas adreses un kabineta numura, kur dzīvo valsts, kur vari atnākt un pateikt tai, ko tu par to domā, un saņemt atbildi. Valsts veidojas tieši tāpat, kā šie birstošie akmeņi slīd no kalna lejā, – no dažādu grupējumu rīcības, no indivīdu rīcības. Un tieši no tā, kā katrs šajā lavīnā uzvedas, ir atkarīgs, kā lavīna birst.

DDD: Šis gan ir pretrunā tam, ka neviens neko nevar izdarīt. Ja ikviena rīcība veido daļu no visa, tad ikviens arī var ietekmēt un ir atbildīgs par visu.

L.I.: Tava loģika ir pareiza. Bet ir tāda lieta kā teorija un prakse. Teorijā jau viss ir pareizi. Tu jau vari kaut ko par 0,002 miligramiem ietekmēt, bet kopainu tas nemaina. Lavīna nāk un iznīcina visu, ko pa ceļam sastop. Cilvēciņš teorētiski var izrēķināt, cik daudz pie 0,000 miligramiem viņš ir ietekmējis kaut kādu procesu, bet, ja lode lido, tie 0,000... to nenovirzīs citā virzienā. Varbūt netrāpīs acī, bet trāpīs degunā. Trāpīs! Rezultāts būs nāve. Tātad cilvēka ietekme ir niecīga. Gadās (vēsturiski), ka vienam cilvēkam vai grupai ir bijusi izšķiroša ietekme, bet tā notiek reti. Piemēram, tūkstošu gadu laikā ēka saplaisā, paliek ļoti trausla un pietiek ar vienu bērna kājas spērienu, lai tā sabruktu. Bet tas notiek reizi 3 vai 13 tūkstošos gadu.

Daudz ir dzirdēts, ka nedrīkst padoties, ka ūdens pat akmenī rievu izskalo un zāle cauri asfaltam izlaužas. Bet šie un līdzīgie stāsti ir tikai daiļrunība. Mazs cinītis lielu vezumu gāž tikai tad, ja atrodas īstajā vietā un laikā. Ja neprecizitāte ir kaut par desmit laika vai attāluma vienībām, tad cinītis nekādi neietekmē vezuma gaitu.

DDD: Tu atkal runā pretrunās... Ja šobrīd konkrētā rīcība neko nemaina, tad vēlāk – tuvākā vai tālākā nākotnē – tā var kļūt par izšķirošu spēku kādā notikumā.

L.I.: Bet cilvēki grib dzīvot tikai šodien. Viņi nevēlas paciesties, lai labi dzīvotu Viņsaulē.

DDD: Atgriežoties pie vēlēšanām. Savā laikrakstā gandrīz pirms katrām vēlēšanām esam mēģinājuši skaidrot, cik absurdi ir piedalīties vēlēšanās gan kā deputātu kandidātam, gan vēlētājam. Tā ir spēle ar iezīmētām kārtīm, tādēļ vislabāk būtu tajā vispār nepiedalīties – neiet vēlēt.

L.I.: (Ar ironisku smaidu) Bet tā ir jūsu “kļūda”. Neturpiniet to. Tādā veidā jūs negūstat atbalstu. Jūs sakāt taisnību, bet cilvēks negrib to dzirdēt – un novēršas. Cilvēki nevēlas tērēt naudu, lai nopirktu spoguli, kurā viņi sevi ierauga patiesā gaismā.

Patiesie lietu kārtotāji

Leonards Inkins: Bet, ja no abstrakcijas pāriesim pie realitātes, tad realitāte ir ļoti vienkārša. Tā izriet no loģiskas lietu kārtības. Latvijā ir kādi 5 vai 7 cilvēki, kuru ietekme ir nevis 0,0001 gramu, bet gan kaut kādu 10 kg apmērā, ja pārvēršam to mērvienībās. Viņiem ietekme ir lielāka. Šie cilvēki, lai vairotu savu labklājību, satiekas, padzer kafiju, uzspēlē tenisu un vienojas – sadala nozares, teritorijas, vajadzības gadījumā apvieno spēkus un dzīvo, kā uzskata par vajadzīgu.

Protams, savā starpā arī strīdas – viņi nav ne radi, ne draugi, bet partneri, kuri veic konkrētus darījumus. Uzskatīsim to par īsto parlamentu, kas skaitliski ir mazs, bet patiešām ietekmīgs.

Zem viņiem ir palīgi, kaut kādi šoferīši u.c., kuriem no galda kāda drupača nokrīt. Domāju, daudz viņu nav, jo tad, ja viņu būtu pārāk daudz, situācija var kļūt nevadāma.

Tas ir īstais parlaments, par kuriem neviens nerunā, laikrakstos par viņiem neraksta – it kā viņu nebūtu.

DDD: Neviens pat nezina, kas tie ir par cilvēkiem?

L.I.: Zina, visi politikā ieinteresētie cilvēki zina, bet ieteikts (un viņi paši zina) par tādām lietām nerunāt, izlikties par muļķiem brīdī, kad jautā.

DDD: Izlikties par muļķiem un tēlot, ka pieņem lēmumus.

L.I.: Jā. Bet minētajam parlamentam ir izpildinstitūcija, ko varētu nosaukt par ministru kabinetu. Šī patiesā dažu cilvēku parlamenta ministru kabinets ir žurnālisti, deputāti, ministri – visi tie, par kuriem domājam, ka viņi pieņem lēmumus. Patiesībā viņi ir tikai izpildītāji. Un, ko tie daži ar lielo ietekmi nolemj, to skrien tautai iestāstīt, pareizā mērcē profesionāli pasniegt – žurnālisti. Partijas noformulē, pieskaņo šīs vajadzības partijas programmai.

DDD: Pie tiem pareizā kursa veidotājiem droši vien ir jāpieskaita arī visāda veida eksperti, sociologi...

L.I.: Jā, daudz, visa banda, to visu var skaitīt klāt. Viņi apkalpo dažus varenos, par to viņiem labi maksā, par to piever acis, ja viņi sagrēko vai pārkāpj likumu. Viņi ir tie, kas iestāsta vēlētājam, ka “nu ir pēdējā reize, ja ne tagad, tad vairs nekad; krievi nāk, latvieši iet, viss būs pagalam” utt., u.tjp.  

DDD: Ja runājam par okupantiem jeb ārējiem ienaidniekiem, tad viņi jau ir atnākuši un ir šeit pārāk ilgi uzturējušies...

L.I.: Man jau labāk patiktu, ja teiktu, ka okupanti iet.

DDD: Jā, ka viņi beidzot aiziet.

L.I.: Vienalga, uz kurieni...

DDD: Un prom.

L.I.: Un prom (smejas). Aptuveni tā. Žurnālisti, politiķi, visādi sabiedriskie darboņi iestāsta, regulāri pilinot katru brīdi – laikrakstos, datorprogrammās, televīzijas raidījumos, ziņās – kā narkomānam regulāru devu, turot pie šļirces visu laiku, neļaujot attapties. Cilvēkus, vienkāršo tautu tā apmāj, ka viņi kļūst par nožēlojamu aitu baru. Ir, protams, arī gudri, apķērīgi cilvēki, kuri saprot, kas notiek.

Ādolfs Hitlers patiešām gribēja saviem tautiešiem labu darīt. Viņš bija gudrs un saprata, ka, ja viņš saviem tautiešiem teiks patiesību, darīs labu, tautieši viņu padzīs un viņā neieklausīsies. Kā kārtīgs dakteris viņš zināja, ka pacients ir jāpiekrāpj, lai varētu viņu ārstēt. Un to viņš arī darīja. Pacients, sajutis, ka viņam kļūst labāk, ka kļūst veselāks – bezdarba nav, nabadzības nav, sāka dievināt dakteri, sāka pārvērtēt viņa spējas, prasmes utt. Tas noveda pie drausmīgas nelaimes.

Līdzīgi bija Itālijā un citās valstīs. Mums kā biedrībai “Latvietis”, arī jums – ja gribat, lai jums būtu daudz lasītāju, daudz atbalstītāju –, ir jāpieņem tas morālais lēmums, jāizšķiras par lasītāju krāpšanu…

DDD: Vai pareizi saprotu, ka, lai gūtu atbalstu, mums jāpieņem lēmums neteikt taisnību, melot cilvēkiem?

L.I.: Jā. Krāpt, mānīt, manipulēt – kā kurā brīdī vajag. Cilvēkiem ir jāsaka tas, ko viņi grib dzirdēt, – un viņi būs priecīgi, viņi klausīs, atbalstīs...

Kod, kurā pirkstā gribi…

DDD: Tad sanāk, ka mums ir modernā verdzība un šie vēlētāji, kuri kā apmāti iet un balso, būtībā ir gara vergi – viņi ir atkarīgi no domas, ka viņi kaut ko ietekmē?

Leonards Inkins: Es domāju, ka visi neiet, lai ietekmētu. Mēdz teikt, ka žīds kompānijas pēc pakārās. Kompānijas pēc arī aiziet.

DDD: Bet kas ir labāk – iet balsot vai tomēr neiet?

L.I.: Ne viens, ne otrs nav labi, jo tam nav nozīmes. Visu tāpat izlemj tie daži ietekmīgie cilvēki. Kod kurā pirkstā gribi, vienalga sāp.

DDD: Vienalga, ej vai neej?

L.I.: Tieši tā, jo notiks, kā šie “septiņi” izlems. Cilvēki dzīvo ilūzijās, ka kaut ko ietekmē. Šo ilūziju vajag iznīcināt, pasakot rūgto patiesību, ka viņi, ejot uz vēlēšanām, ir līdzvainīgi notiekošajā. Ja cilvēks neietu, arī būtu līdzvainīgs… Vienalga vainīgs.

DDD: Bet mazākā mērā…

L.I.: Jā, var jau stāstīt, ka esmu mazliet mazāk vainīgs; tikai drusciņ stāvoklī…

DDD: Nu, tad jau man nav izvēles – vienīgi jānomirst.

L.I.: Nē. Tev ir jāsamierinās ar to, ka tu dzīvo pasaulē, kurā tautai un valstij svarīgos jautājums izlemj bez tavas piekrišanas, kaut vai tu esi vai neesi.

Svarīgi, kā cilvēks argumentē savu neiešanu uz vēlēšanām. Vai tāpēc, ka apzinies, ka tam nav nekādas jēgas un ar tevi manipulē, vai neej vienkārši tāpēc – eh, kāpēc man tur iet.

DDD: Nē, laikraksts “DDD” vienmēr ir pamatojis neiešanu uz vēlēšanām ne jau tādēļ, ka būtu jāļaujas slinkumam, bet gan tāpēc, ka vēlēšanas ir liela mēroga manipulēšana, krāpšanās.

L.I.: Bet, neejot uz vēlēšanām, tu šo manipulēšanu neapturi. Pat ja uz vēlēšanām aizies tikai vēlēšanu komisija, ar to pietiks, lai vēlēšanas būtu notikušas.

Ir valstis, kurām ir mazliet citādāka konstrukcija. Valstis parasti līdz vērtīgām un labām lietām ir nonākušas asiņainu notikumu rezultātā. Jo visās tautās iegūtās labklājības ir, izcīnītas ar asinīm, nevis ar pļāpāšanu. Līdz ar to ir sabiedrības, kurās vēlēšanām ir mazāka vai lielāka nozīme. Ir sabiedrības, kuras jau pēc būtības ir agresīvākas, kas nepieļauj netaisnīgumu, strauji iebilstot un reaģējot. Bet mēs tādi neesam – esam stipri pieradināti.

Novērtē šo rakstu:

73
24