Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien, kad grāmatnīcās nonācis Indriķa Latvieša jaunais romāns „Nāve 2”, kura saturam ir visas iespējas nozīmīgi ietekmēt gaidāmo Saeimas vēlēšanu rezultātus, Pietiek ekskluzīvi publicē vienu no grāmatas ievadnodaļām, kurā „caurcaurēm izdomāts” plikpaurains apzadzies politiķis vārdā Daniels Pāvuts ir nepatīkami izbrīnīts, uzzinot, ka viņa priekšgājēja veselības aizsardzības ministra amatā Ilze Piņķele nav gluži dieva dots cilvēciņš un sarunu ar Pāvutu ir ne tikai ierakstījusi, bet arī aiznesusi, „kur pienākas”. Un tas nozīmē, ka…

"Prelūdija Nr. 6. Daniels Pāvuts

Šī varēja būt viena no laimīgākajām dienām pazīstamā politiķa, veiksmīgā veselības aizsardzības ministra un nozīmīgas partijas vadītāja Daniela Pāvuta dzīvē – raugoties savā atspulgā spogulī, viņam patika par sevi domāt tieši šādos vārdos un tieši šādā loģiskajā secībā.

Braucieni uz topošās Pāvutu ģimenes villas būvlaukumu gleznainā vietā Ogrē, netālu no pilsētas estrādes, viņu vienmēr iedvesmoja. Lai kāds arī drīzs bankrots bija paredzēts šim neveiksmīgajam veidojumam, kas saucās Latvijas Republika, viņš lieliski apzinājās – teritorija paliks, un arī tas, kas uz tās atrodas, paliks, ja vien neatgadīsies īpaši postošs karš un fronte neies pāri tieši konkrētai apdzīvotajai vietai. Jautājums tikai, kas šajos objektos dzīvos. Tāpēc vajadzēja laikus pieslieties uzvarētājiem – un tad jau viss būs labi. Bet, ja nopietni, kāds nu karš…

Lai cik skeptisks par Latvijas valsts nākotni uz objektīvu faktu pamata būtu Pāvuts, tas nenozīmēja, ka vajadzētu atmest ar roku savai personiskajai labklājībai un komfortam. Ilgtspējība – tas nebija tikai moderns sauklis. Nu kāpēc gan lai viņš savas dienas vadītu jaunās sievas no vecmāmiņas mantotajā mazajā mājelē, kas, kaut arī atradās pilsētas centrā, tomēr bija pie dzelzceļa, pavisam tuvu pārbrauktuvei, tieši ielas malā ar diezgan dzīvu satiksmi? Nē, viņš bija pelnījis ko vairāk. Būtiski vairāk.

Pēdējais gads, kopš Pāvutam bija izdevies nomainīt jauko un savā būtībā lādzīgo, bet intelekta līmeņa ziņā ar pudeles korķi sīvi konkurējošo čuriku Ilzīti veselības aizsardzības ministra amatā, bija grūts un izaicinājumiem bagāts, bet arī solīja milzīgas iespējas cilvēkam, kas šīs iespējas mācēja saskatīt un izmantot. Viņš lieliski zināja, ka pietiktu ar vienu vissīkāko kļūdiņu, ar vienu vienīgu kājas paslīdēšanu, lai šīs iespējas sagrūtu, – bet kāpēc gan lai viņš šādu kļūdu pieļautu? Viņš ar savu neikdienišķo intelektu, prasmēm un dzīves pieredzi?

Summas, ar kādām pēdējā gada laikā varēja operēt viņa ministrija, bija iepriekšējiem ministriem vienkārši neiedomājamas – gluži tāpat kā to tērēšanas kontroles un atskaites sistēma vai, pareizāk, tās neesamība. Tas, ko nevarēja pabāzt zem komercnoslēpuma statusa, bija informācija dienesta lietošanai, epidēmija bija ļāvusi iztikt bez muļķīgiem oficiāliem iepirkumiem, visu varēja nodarīt ātri un efektīvi – vajadzēja tikai nedaudzus uzticamus cilvēkus, un tādi viņam, par laimi, bija.

Pāvuts neuzskatīja sevi ne par negodīgu, ne par savtīgu vai alkatīgu cilvēku, – viņš lieliski darīja savu darbu, šī valsts un tās iedzīvotāji neapšaubāmi bija viņam milzīgu pateicību parādā par viņa spējām un intelektu, harismātiska līdera un nākotnes tendenču izpratēja dotībām. Protams, ka tie nožēlojamie graši, kas tika maksāti ministra algā, bija tīrais izsmiekls – bet tas nebūt nenozīmēja, ka viņš nolaistos līdz primitīvām zādzībām. Nē, nekādā gadījumā. Viss bija likumīgi un korekti. Nu, gandrīz.

Visi lēmumi par līdzekļu sadali, par iepirkumiem un prioritātēm tika pieņemti stingri koleģiāli, atbilstoši ekspertu viedokļiem un valdības vadlīnijām. Pāvuts bija labi apguvis nabaga paglupās Piņķeles gūto mācībstundu – viņš vienmēr bija gatavs uzņemties visu iespējamo politisko atbildību, toties kategoriski atteicās pats jebko parakstīt vai skaidri nosliekties par labu vai sliktu kādam konkrētam lēmumam. Likums varēja sodīt par nepareiziem lēmumiem vai nolaidību, bet, ja tu aktīvi piedalījies visos iespējamos procesos, taču lēmumu pieņemšanu deleģēji kādam citam, nekas tev nedraudēja.

“Pazīstamais anesteziologs un reanimatologs Roberts Mūrmanis, reaģējot uz valdības kārtējo “fikso” ideju, tviterī ierakstīja: “Kurš ir autors stulbumam ar nosaukumu “paštestēšanās mājas apstākļos 2x nedēļā ar antigēna testiem”? Kādā sakarā šim nolūkam tiks tērēti 15 miljoni eiro un 3 miljoni piešķirti tikko dibinātam uzņēmumam? Vai ir kāda zinātniska atsauce uz šo pieeju? Es saprotu, ka kādam ir patoloģiska vēlme nodarboties ar idiotismu, taču tādam pasākumam noteikti nevajadzētu tērēt 15 miljonus nodokļu maksātāju naudas…” – Pāvuts sen jau bija pieradis pie šādiem “analītiķu” sašutuma izvirdumiem. Nez vai viņi tērētu savu laiku un pūles, ja zinātu, cik maz jēgas tiem bija – ja precīzāk, tad vispār nekādas. Suņi varēja riet, cik vēlas, karavānai par tiem nebija ne silts, ne auksts.

Protams, bija lēmumi, kas līdz ar to tika pieņemti nedaudz novēloti, un politiskie mēlneši gvelza par cilvēku dzīvībām, kas tādējādi tiekot zaudētas, bet tā jau varēja aizrunāties līdz visam kam. Veselības aizsardzības ministra atbildība bija valstiskais process, un ar to viss bija labākajā kārtībā. Cita lieta, ka tie, pie kuriem nonāca šā valstiskā procesa rezultātā sadalāmās summas, labi zināja par nepieciešamību saprāta robežās padalīties.

Pāvuts lieliski apzinājās, ka nav un nekad nebūs tāds politiskās korupcijas – šis nebija labs apzīmējums, un viņš vispār to uz sevi neattiecināja – virtuozs kā netiešais politkolēģis Edgars Aunups, kurš spēja vienlaikus žonglēt ar burtiski desmitiem dažādu lietu kārtošanu, no kurām lielākā daļa atradās, tā sacīt, likuma otrā pusē. Pāvuts par dažām no tām bija informēts tīri labi un, godīgi sakot, nespēja iedomāties citu versiju kā tikai to, ka Aunups kaut kādā veidā turēja Korupcijas novērošanas un analīzes biroja priekšnieku Jēkabu Traumu pie tik vārīgas vietas, ka tas spēja nesaskatīt acīm redzamas lietas.

Pats Pāvuts gan zvaigznes no debesīm negrāba, viņam bija dažas uzticības personas, kas veda pieklājīgas pārrunas ar valstiskā procesa rezultātā izsniegtā finansējuma saņēmējiem, bet tam nebija nekāda sakara ne ar zagšanu, ne korupciju – visdrīzāk to varēja salīdzināt ar veselības nozares tradicionālajām pateicībām. Tām, kuras netika ne izspiestas, ne pieprasītas, bet bija paša pacienta brīvas gribas izpausme…

Viens no taustāmākajiem rezultātiem pēdējā gada smagajam darbam un cilvēku brīvās gribas izpausmei tieši šobrīd bija svaigi pabeigtie Ogres mājas pamati. Mājas, kurai bija lemts kļūt par jaunās Pāvutu ģimenes miera ostu, par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Lai kādi laiki nāktu, lai kas notiktu ar šo valsti, Pāvutu villu tas nevarēja un nedrīkstēja skart.

Protams, apstākļi bija tādi, ka pašlaik viņš nevarēja atļauties ne sirdī jau iesakņojušos piektdaļhektāru zemes uz sava vārda reģistrēt zemesgrāmatā, ne oficiāli finansēt mājas būvniecību, pat ne savā dienesta mašīnā aizbraukt un aplūkot jaunbūvi. Prieks bija liels, bet tāds nedaudz sāpīgs – laiku pa laikam aizlavīties uz objektu un dot vadošus norādījumus, ne uz mirkli netiekot vaļā no sajūtas, ka aiz priedēm kaut kur snaikstās kāds nelabvēlis un viņa rokās ir fotokamera ar teleobjektīvu. Tādi bija lielās politikas mīnusi…

Tās visas, protams, bija pārejošas grūtības – Pāvutam bija precīzs un pārdomāts plāns, kā gana īsā laikā jaunbūvi legalizēt un visā pilnībā pārņemt savas jaunās ģimenes īpašumā, turklāt tā, lai nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš nepaliktu ar, piedodiet, pliku pakaļu. Tas bija pietiekami sarežģīti, jo apstākļi bija ne tikai valstiski – arī iepriekšējās laulības sakarā galīgi nebūtu labi izrādīt nepiedienīgu turīgumu. Formāli viss bija kārtībā, viņš bija jaunās sievas paņemtā simt septiņdesmit tūkstošu hipotekārā kredīta līdzņēmējs, bet faktiski… vārdu sakot, jo klusāk un nemanāmāk, jo labāk.

Jā, ar visu mazo rūgtumiņu šī Pāvutam būtu bijusi lieliska diena – gandrīz trīssimt tūkstošus izmaksājušie mājas pamati bija pabeigti. Kas to būtu domājis, ka betons ir tik dārgs, kaut gan, protams, runa bija ne tikai par to. Varētu dzert šampanieti, ja vien… ja vien kabatu nededzinātu dažas lapas datorrakstā, kuras viņam burtiski pirms dažām stundām saujā bija iespiedis… nu nē jau, protams, tādas lietas nekad nespieda saujā, sliktākajā gadījumā iemeta pa vēlīgi pavērtām automašīnas durvīm, lai, ja kas, nepaliktu nekādi muļķīgi pirkstu nospiedumi un kas tik vēl ne… jā, vārdu sakot, bija vēlīgi izsniedzis tas pats pilsonis Aunups.

Godīgi sakot, Pāvuts nekad nebija sev skaidri noformulējis, kāda tieši bija viņa attieksme pret šo žurkasģīmi, kā Aunups tika saukāts īpaši tuvu cilvēku lokā. Droši vien kā pret zināmu un tāpēc kaut cik pieņemamu ļaunumu. Cilvēkam bija savi talanti, viņš tāds bija viens no ārkārtīgi retajiem vēl palikušajiem, neapšaubāmi ar parastajām smadzenēm un vēl otrām pēcpusē, kas varbūt bija vēl svarīgāk. Un, galu galā, – ja ne šie talanti, Pāvutam šobrīd nevajadzētu domāt par kabatā esošajām salocītajām lapiņām un to saturu.

– Tevi tuvākajās dienās izsauks saistībā ar šito. Nekas traks, cilvēki būs iejūtīgi, bet izdomā labi, ko teiksi. – Neko vairāk Aunups nebija teicis, bet arī ar to pilnīgi pietika. Viņa atnesto tekstu Pāvuts gluži labi atcerējās, un kā nu ne – tie bija viņa paša vārdi nebūt ne tik senā pagātnē. Tajā gandrīz vienīgajā reizē, kad viņš nebija noturējies – tik neizturami bija iegribējies ierādīt šai Piņķelei viņas īsto vietu. Nu kurš varēja iedomāties, ka šī provinciālā staļļaroze būs sarunu ierakstījusi…

“– Bet, Ilzīt… Vai dieniņ, Ilzīt… No kāda Mēness tu mums esi nokritusi… Tiešām divus mēnešus malku skaldīji laukos, ko? Oi, nu tāda mēnessmeitiņa tu mums esi un vienmēr esi bijusi, par to jau mēs tevi arī mīlam un cienām, un vienmēr tā būs… Bet drīkst, es tev mazu politinformāciju nolasīšu, Ilzīt, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Tu jau mums, Ilzīt, nekad ar skaitļiem draudzējusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdības sēdi un samet e-portfelī, tas arī ir. Kur vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. Atšķirība tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārējiem uzspļauj. Bet patiesībā, Ilzīt, ar skaitļiem vajag draudzēties, tieši tur ir īstais spēks.

Es tev, Ilzīt, pastāstīšu, ko mums visādi nepatīkami skaitļi rāda par mūsu mīļo Latvijas valsti. Varbūt atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lēkāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krīzes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sūdus sataisīt, bet viņš arī bija vienīgais, kurš budžeta skaitļos izlasīja, ka vēl dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, Ilzīt. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Tas bija toreiz, Ilzīt, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildīt ekonomiku un viss būs labi. Un tā nu muļķadesa arī jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mērķu, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājīgi kaut ko paprasa, tam viņš arī iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejēdz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšā ir milzīgi plusi un mazi mīnusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnē, un Knariņš ir laimīgs.

– Bet vai tad tā arī nav? Ir taču aizdevumi un vēl tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi…

– Ilzīt, Ilzīt, kāda tu mums esi forša! Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbūt kādu līgumu slēgusi? Zini, ka tur vienmēr ir daudz, daudz teksta ar sīkiem, sīkiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šādu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstīšu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, Ilzīt, cik no tās naudiņas, ko mūsu mīļajai valstij un tēvzemei izsniedz kā neatmaksājamu palīdzību un ko Knariņš tērē jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešām nebūs jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvēki, kas mazos burtiņus ir izlasījuši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienīgie cilvēki Latvijā, kuri to ir izdarījuši. Jo, ja to būtu izdarījuši tie, kuri līgumus parakstīja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, Ilzīt, būs viss, pilnīgi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tērēts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pēta ēdienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota Nabasvīra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzīgā testēšana un viss pārējais. Jaunkonservētāja Puškaita ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vēl ne. Viss būs jāatdod ar procentiem. Viss, kas apēsts un vienkārši izklekarēts. Viss. Un patiesībā dubultā!

– Bet kā…

– Lūk, tā, Ilzīt. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrīz divus miljardus eiro, lai Latvija, lūk, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, Ilzīt, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnīgi oficiāli būs jāsāk atdot. Un tas, Ilzīt, vēl ir tas mazākais…

Ilzīt, ja tu paskatītos, kādas tik visādas saistības Knariņš ar visiem pārējiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varētu pretendēt… Mēs jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmēram pusi, bet par pārējo esam apsolījuši… tu pat iedomāties nevari, ko mēs esam apsolījuši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlīdzības palīdzība… un bezprocentu kredīti.

– Jā, Ilzīt, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vēl viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistības ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerģija, ilgtspēja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mēs esam uzņēmušies vēl papildu saistības! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasīs virs miljarda! Un tagad tas mūsu mazgadīgais duraciņš sēž Reģionālās attīstības ministrijā un bola acis! Sagribēja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebūs labāk, ja mēs mēģināsim atteikties! Būs soda naudas, gāze jau šoziem būs uz pusi dārgāka, elektrība kļūs vēl dārgāka, ekonomika vēl nekonkurētspējīgāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabūs ar uzviju un vēl vairāk.

Un tā, Ilzīt, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnīgi ar visu! AirLatvia mēs jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzēs vēl vismaz tikpat – pat ja epidēmija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzēs pielikt klāt Rail Latvia? Jauno konservētāju Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mēs esam apņēmušies visu izdarīt, un tie būs vēl vismaz trīs četri miljardi un tad uzturēšanai pusmiljards gadā noteikti…

Atceries, Ilzīt, brīdi, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tīklu sakārtošanai. Ministri bļaustījās, ka nu tagad katram šinderim vajadzēs sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmīgi iztērēja, tīkli tā arī nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzēs. Tāpat kā visu citu.

Un varbūt tu, Ilzīt, esi dzirdējusi par tādu “Trīs jūru iniciatīvu”, ko mums pat prezidents Melits slavē. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vēja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloģiju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, pārrobežu optisko šķiedru tīkla attīstība, pārrobežu datu centru tīkla izveide… un tie atkal būs miljardi, Ilzīt, kurus mēs paņemsim un kurus vajadzēs atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztērēs, citiem būs jāatdod.

– Bet tu nepārspīlē, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar būt… Cik tad tie mūsu iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko?

– Tur jau tā lieta, Ilzīt. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitījis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mūsu valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tīšām izvēlējies tādus, lai tikai kāds nebūtu gudrāks par viņu – nu un nav jau arī… Vispār neviens nav saskaitījis. Bet maksāt vajadzēs sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrīz tūlīt.

Tāpēc arī es tev saku, Ilzīt, šī valsts drīz beigsies. Nē, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. Pilnīgi neko. Tas ir vienkārši nenovēršami. Bet tā patiesībā ir laba ziņa…

Redzi, Ilzīt, tu skaties tādā mazā, mazā mērogā. Nu, palīdzēji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārīties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārīji un… Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

Tak neuztraucies, Ilzīt, kas nu tur īpašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vīri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas līdz apakšai, un vēl šķin no bezjēdzīgas testēšanas, neviens nesaprot, kāpēc tas tā var notikt? Saprot, Ilzīt, saprot. Un tagad veiklie vīri ir ātri pārorientējušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtībā.

Kur ir labā ziņa, Ilzīt? Es tev pastāstīšu. Vajag redzēt mērogu un saskatīt perspektīvu, Ilzīt, un orientēties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pēc pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarēs, un ne jau tev to vajadzēs atdot. Tu jau sen būsi Maldivās vai kur nu tur un varēsi palmu malku skaldīt, ja vēlēsies… un visu atlikušo dzīvi tev viss būs kārtībā. Tev un ģimenei, un tuviniekiem, un…

– Man?

– Es tā vispārīgi, Ilzīt, vispārīgi. Es par to, ka izmainīt situāciju mēs nevaram. Tas ir tāpat kā mainīt gravitāciju vai, vēl labāk, ziemas iestāšanos. Nē, tu to nevari, un neviens to nevar, un mēs arī to nevaram, kaut arī esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spēks, un mēs varam izmantot savas zināšanas. Mēs esam vieni no retajiem šajā valstī, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spēlēs”.

Tāpēc mēs pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem rīkoties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arī viņš to tērē, un arī viņam neviens neuzdrīkstēsies un pat neiedomāsies paprasīt par lietderīgumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzēs nevienam atskaitīties par to, kas tur notika ar bruņumašīnām un kas ar haubicēm. Viss pats par sevi norakstīsies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. Kamēr ir epidēmija un kamēr ir, ha-ha, nacionālās drošības apdraudējumi, neviens nepajautās, bet pēc tam, pēc gada vai diviem… pēc tam nepajautās, jo īsti nebūs neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, Ilzīt?…

Eh, Ilzīt, nu tu dod… Tiešām malkas skaldīšanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesībā ir pat labi, ka visiem šķiet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidīta, un vēl tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cīnītāja. Mēs visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, Ilzīt. Mums vajag vēl pāris gadus, un tas nozīmē, ka mums vajag izlēmīgi tērēt tagad un mums vajag nākamo vēlēšanu rezultātu. Visi pārējie baidās darīt to, ko darām mēs, jo viņi baidās no sekām. Mēs nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebūs. Tā ir mūsu priekšrocība. Unikāla priekšrocība!

Mēs varēsim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?”

Tā, tas arī bija viss. Varbūt pat labi, ka matu lielākā daļa sen bija pametusi viņa galvu, pretējā gadījumā pašlaik nepārvarami gribētos tos plēst un plucināt. Viss bija gājis tik labi, vienkārši lieliski – un tagad šī dura, šī sasodītā dura… Kas viņai nebija labi? Vai maz ko viņš viņai bija apsolījis? Kurš viņu jaunajā darbā – ja tā to varēja saukt – iekārtoja? Kurš iezīmēja tik lieliskas nākotnes perspektīvas? Un tam pretī – tāda nepateicība. Turklāt glupā tuklā pīle vēl noteikti iedomājās, ka neviens un nekad to neuzzinās…

Nedaudz padomājis, Pāvuts saprata – vai vismaz iedomājās, ka saprata, – čuriku Ilzes loģiku. Droši vien viņa saistībā ar savu kriminālprocesu bija sacerējusies, ka varēs atpirkties, tā vietā atdodot to, ko pati, visticamāk, savā mazajā prātiņā uzskatīja par baisu kompromatu un bezgala vērtīgu informāciju. Protams, muļķe visu bija pārpratusi – par ko uzskatāmi liecināja fakts, ka viņas kriminālprocess jau virzījās uz prokuratūru un tālāk uz tiesu. Nevienam šie murgi nebija izrādījušies neko īpaši vajadzīgi.

Lai gan – arī ne tā, ka pilnīgi nevajadzīgi, jo tādā gadījumā neviens negrasītos izsaukt Pāvutu uz pārrunām. Bet kura iestāde tā varēja būt? Patiesībā varianti bija tikai divi – vai nu Korupcijas novērošanas un analīzes birojs, kuram varētu būt šādi tādi jautājumi saistībā ar Pāvuta krāšņi aprakstītajām finanšu plūsmām, vai arī Valsts drošuma dienests, kuram varēja īsti nepatikt viņa valstiskās prognozes.

It kā jau īsti nevajadzēja uztraukties ne par vienu, ne par otru, – Pāvuts vēl un vēlreiz sev uzstājīgi skaidroja, ka viņam galu galā ir konstitucionālas tiesības uz jebkādiem viedokļiem un uzskatiem, kamēr vien tie neaizskar citu cilvēku, sabiedrības un vēl nez kā tiesības. Neko konkrētu viņš nelaimīgajai durai nebija stāstījis, tik tādas pasaciņas vien. Prognozējis, brīdinājis, fantazējis, neko vairāk…

Nē, Korupcijas novērošanas un analīzes birojam šeit nebija, kur piesieties. Maksimālā riebeklība, ko viņi varētu izdarīt, – jau tradicionāli noplūdināt šo tekstiņu kādam no saviem kabatas žurnālistiem. Piemēram, vienmēr un uz visu gatavajam Ivo Kleitānam no “sabiedriskās” televīzijas, no kura vienmēr pa gabalu nesa pēc pāris dienas nemazgātas miesas, vai vēl kādam līdzīgam pilsonim.

Tas, protams, priekšvēlēšanu laikā būtu ļoti nepatīkami, bet, ja tā padomā, vienmēr pastāvēja iespēja paziņot, ka viss ir viltots un safabricēts. Galu galā bija maz ticams, ka Piņķele, lai cik stulba būdama, publiski atzītos – jā, saruna ir īsta, es to ierakstīju un atdevu, kam vajag!

Atlika drošuma dienests un pašas, pašas sarunas beigas. “Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?” – Pāvuts vēl un vēl reizi pārlasīja sarunas atšifrējuma pēdējos teikumus. Jā, ar šo gan varēja būt problēma – it īpaši, ja Piņķele bija ierakstījusi vai kaut atstāstījusi arī sarunas turpinājumu.

Pāvuts bija normāls, veselīgs vīrietis, bet šajā brīdī viņam piemetās kaut kas tāds, ko citādi kā par vājumu nosaukt nevarēja. Viņš smagi nošļuka uz lieliskajiem jaunajiem Pāvutu ģimenes villas pamatiem. Aukstā, drēgnā februāra diena bija faktiski beigusies, un ministram šķita, ka no visām malām viņam sāk mākties virsū drūmas, biedējošas ēnas. Tik ļoti šobrīd būtu derējis kāds cerības stariņš vai kaut niecīgs brīnums – ja grieķu lugās reizēm parādījās deus ex machina, kas atrisināja visas personāžu problēmas, kāpēc kaut kas tāds nevarēja atgadīties arī viņa dzīvē? Kāpēc gan?"

Novērtē šo rakstu:

264
11