Menu
Pilnā versija
Lato Lapsas viedoklis Lato Lapsa
Foto

Oļiniete ar valstsgribu

Lato Lapsa · 07.01.2020. · Komentāri (172)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“Oļiniete ar valstsgribu” – ja nekas labāks darba procesā neienāks prātā, ļoti iespējams, ka tieši tā sauksies grāmata par Egilu Levitu, kuram pērn beidzot izdevās kļūt par Latvijas valsts prezidentu. Mēģināšu īsi paskaidrot – kāpēc tieši pašlaik ir pieņemts lēmums par darba sākumu un kāpēc tāds no pirmā acu uzmetiena savāds nosaukums.

Pavisam īsi un vienkārši – Latvijas valsts vara un tās pārstāvji pēdējā gada laikā mēnesi pēc mēneša ir uzskatāmi kļuvuši rijīgāki un rijīgāki, nekaunīgāki un nekaunīgāki. Šo tendenci es saskatu neskaitāmās izpausmēs – no konkrētu amatpersonu izteiktas pārliecības, ka nodokļu maksātāju nauda ir viņu personiskā nauda, par kuru sabiedrībai nav nepieciešams atskaitīties, līdz Augstākās tiesas spriedumiem, kur tas ir rakstīts melns uz balta un pastiprināts ar vārdiem „spriedums nav pārsūdzams”.

Protams, zivs pūst no galvas, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka šai „politiskās elites” nekaunībai sava veida brīvības grāmata bija gan jurista (!) Egila Levita publiskais paziņojums par to, ka ne visi likumi ir jāpilda, gan viņa spļāviens visu patriotiski noskaņotu Latvijas cilvēku virzienā, valstiskus pasākumus pārvēršot par savām ballītēm un uz tiem saaicinot par vispārzināmus Latvijas neatkarības pretiniekus, gan iztapīgā klanīšanās tiesiski nihilistiskajai varas partiju maka pildīšanas kārei, liekot mediķiem un skolotājiem pastāvēt pie ratiem.

Taču izšķirīgais brīdis, kad sapratu – godīga un atklāta grāmata par to cilvēku, kurš iesēdies valsts prezidenta krēslā, sabiedrības interešu vārdā ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama, - pienāca nedaudz vēlāk. Tas notika tad, kad saņēmu Egila Levita kancelejas paskaidrojumus administratīvajai tiesai, kurā biju vērsies saistībā ar šīs iestādes nevēlēšanos atklāt sabiedrībai nozīmīgu informāciju.

Šajos paskaidrojumos melns uz balta bija rakstīts – Egila Levita kancelejas ieskatā es savas likumā noteiktās tiesības iegūt no valsts iestādes informāciju, lai ar to kā žurnālists iepazīstinātu sabiedrību, izmantojot „negodprātīgi”, lai „iegūtu jaunus faktus, lai varētu nodrošināt negatīvu informācijas plūsmu par kancelejas darbu”. Ne vairāk, ne mazāk.

Šī, protams, nav pirmā reize, kad alkatīgi un nekaunīgi ļaudis, kas ar visām četrām ir salīduši nodokļu maksātāju naudas un citu valstisko labumu silē, sāk nelabi kviekt brīdī, kad kāds sāk interesēties par to, cik lietderīga valstij ir viņu nekaunīgā rijība.

Tomēr bija šokējoši ko tādu lasīt valsts augstākās amatpersonas apkalpojošā personāla izpildījumā, un dubultšokējoši bija tas, ka šī amatpersona jau trīsdesmit gadus mums ir visdažādākajos veidos sprediķojusi par tiesiskuma nozīmi un svarīgumu.

Tieši tāpēc arī grāmatas nosaukums, ļoti iespējams, būs tieši tāds – „Oļiniete ar valstsgribu”.

Droši vien daudzi atceras liekulīgo un divkosīgo brāļu Kaudzīšu romāna varoni, kurai, lai viņa ietu, kur iedama, Dieva vārdu vajadzēja mutē. Pašlaik nedēļu pēc nedēļas kļūst aizvien skaidrāks, ka mēs esam tikuši pie jauna veida Oļinietes valsts prezidenta amatā, kurai, lai kur tā iedama, mutē vajag citus vārdus, ar kuriem piesegt savus patiesos darbus.

Kādi ir šie patiesie darbi? Egila Levita uzpucētajās un piefrizētajās oficiālās biogrāfijas lappusēs tos neatrast, bet jautājumu un tēmu ir daudz – pat ļoti daudz.

Levitu ģimenes izkļūšana no Padomju Savienības 1972. gadā. Neskaidrības ar viņa patieso iegūto izglītību. Reālā – un nevis paša izreklamētā – līdzdalība Neatkarības deklarācijas tapšanā (vai tās sabotēšanā). "Darbs" (vai varbūt jau atkal sabotāža) Pilsoņu Kongresā. Dīvainības ap tagadējā prezidenta pilsonību – vai varbūt tomēr dubultpilsonību. Darbošanās „Klubā 21”. Loma padomju militāro pensionāru un to ģimeņu atstāšanā Latvijā. Un vēl, vēl, vēl: kā nekā visas pēdējās desmitgades Egils Levits ir bijis Latvijas „politiskās elites” pārstāvis, un jau pirmie mēneši rāda, ka nepieciešama lupa, lai viņa rīcībā atrastu vairāk tiesiskuma nekā „oligarhu ielikteņu” darbos.

Nav nekādu šaubu, ka grāmata sabiedrībai atklās daudz nezināma par cilvēku, kurš ērti iesēdies valsts prezidenta krēslā un jau šogad pieprasījis savām un sava aparāta vajadzībām iespaidīgi lielāku valsts finansējumu. Bet varētu atklāt vēl vairāk, tāpēc, ja Jūsu rīcībā ir fakti, kas varētu sabiedrībai atklāt jaunas ziņas par pašreizējo Latvijas valsts galvu, rakstiet man uz elektroniskā pasta adresi [email protected]. Konfidencialitāte, protams, tiek garantēta.

Domāju, ka varu droši solīt – grāmatu ar nosaukumu „Oļiniete ar valstsgribu” vai ar citu, vēl precīzāku nosaukumu, ja tāds ienāks prātā, sagaidīsiet jau šogad.

Novērtē šo rakstu:

474
43