Palasieties mūsu kārtējo "analītisko" muldamgabalu, bet neprasiet, kā mēs aizsargājam Satversmi!
Satversmes aizsardzības birojs · 26.09.2024. · Komentāri (126)Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Lai gan karadarbībā tieši iesaistītas ir divas valstis, kara netiešā ietekme atsaucas uz krietni lielāku valstu skaitu. Tas nozīmē, ka kara gaitu un līdz ar to arī miera sarunu uzsākšanu tieši vai netieši var ietekmēt arī citas valstis. Ņemot vērā kara dinamiku, valstu politiskās pozīcijas kara kontekstā var mainīties, kā rezultātā miera sarunas ietekmē vairāku savstarpēji saistītu faktoru kopums, kas apskatīti publikācijas turpinājumā.
Stratēģiskie faktori
Primārais faktors, kas tiešā veidā ietekmē iesaistīto pušu gatavību un ieinteresētību uzsākt sarunas, ir situācija frontē. Kara ietvaros karojošās puses veic aprēķinu par to, kādi instrumenti ir labāk piemēroti vēlamo mērķu sasniegšanai konkrētajā situācijā. Pārliecība par savām spējām militāri panākt politiskos mērķus mazina interesi sākt sarunas un riskēt samazināt maksimālos ieguvumus, ko var gūt ar iniciatīvu kaujas laukā.
Notiekošais kaujas laukā ir būtisks apsvērums saistībā ar pozīcijām sarunu procesā – pārākums un iniciatīva frontē nozīmē lielāku spēju uzspiest otrai pusei sev izdevīgus nosacījumus, jo vājākā puse ir vairāk ieinteresēta pārtraukt karadarbību. Miera sarunu uzsākšanai un attīstīšanai ir nepieciešama iesaistīto pušu izpratne, ka tas ir pieņemams instruments savu interešu aizsargāšanai un mērķu sasniegšanai.
Miera sarunu kontekstā ir svarīgi izcelt ar Turcijas starpniecību notikušās Stambulas miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu, kas norisinājās 2022. gada aprīlī. Sarunu gaitā puses panāca sākotnējo vienošanos par Ukrainas turpmāko statusu - militāro neitralitāti, samazinātus bruņotos spēkus, bet ar iespēju iestāties Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), kamēr jautājumi par Krimas, Doņeckas un Luhanskas statusu tiktu risināti tālāko sarunu laikā. Tā dēvētais Stambulas komunikē ir vienošanās projekts, pie kā savos izteikumos regulāri atgriežas Krievijas amatpersonas, tostarp Vladimirs Putins.
Tādā veidā Krievija argumentē savu gatavību sarunām, vienlaikus atsaucoties uz sarunu procesu, kas vairs neatspoguļo pašreizējo situāciju. Faktisku Ukrainas piekāpšanos ietekmēja lokālais un starptautiskais konteksts - vien pusotru mēnesi kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma pastāvēja neskaidrība par Ukrainas spējām sevi sekmīgi aizstāvēt, kā arī par Rietumvalstu gatavību un spējām sniegt Ukrainai nepieciešamo militāro un ekonomisko atbalstu.
Ukrainas gatavību piekāpties ietekmēja arī 2022. gada aprīlī publiskotā informācija par Krievijas Bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem okupētajās teritorijās, kas atsaucās gan uz Ukrainas, gan Rietumvalstu sabiedrībām – tapa skaidrs, kam tiktu pakļauti iedzīvotāji citās okupētajās teritorijās, vienlaikus nostiprinot viedokli, ka to nedrīkst atstāt nesodītu.
Otrais faktors, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanu, virzību un visbeidzot vienošanās īstenošanu, ir iesaistīto sabiedrību atbalsts. Sabiedrības attieksme pret miera sarunām piešķir leģitimitāti amatpersonām, kas valsts vārdā piedalās sarunu procesā, un sabiedrības atbalsts vai tā trūkums atsaucas ne tikai uz iekšpolitisko situāciju, bet arī valsts spējām sarunās lemto ieviest praksē. Šis jautājums ir īpaši svarīgs Ukrainā, kuras demokrātiskā iekārta ļauj iedzīvotājiem paust savu viedokli un tādā veidā - savu piekrišanu kara apturēšanai vai izbeigšanai. Socioloģiskie dati no šī gada marta ilustrē sarežģītu situāciju, proti, 43% sabiedrības atbalsta sarunas ar Krieviju miera panākšanai. Taču vairākums sabiedrības iebilst idejai par atteikšanos no dalības ES vai NATO, kā arī kategoriski iebilst piedāvājumam samazināt Ukrainas bruņoto spēku izmērus un spējas. Dati arī liecina, ka Ukrainas sabiedrība nebūtu gatava samierināties ar, viņu skatījumā, netaisnīgu mieru, vairākumam iedzīvotāju atzīstot gatavību šādā situācijā pieprasīt valsts varas maiņu.
Līdz ar to miera sarunu process sev līdzi nes sarežģītu iekšpolitisko dimensiju, kurā sabiedrība kā viena no ieinteresētajām pusēm piedalās diskusijā par to, kas ir taisnīgs miers. Panākts izlīgums bez sabiedrības atbalsta var veicināt pāridarījuma un aizvainojuma sajūtu veidošanos, kas savukārt var izpausties ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiskajos uzstādījumos, piemēram, pieprasot īstenot agresīvu vai revanšistisku ārpolitiku. Šajā kontekstā Krievijas sabiedrības depolitizācija apvienojumā ar valsts monopolstāvokli informatīvajā telpā nozīmē potenciāli lielāku sabiedrības gatavību pieņemt Kremļa pozīciju.
Daļā sabiedrības kara izbeigšana bez pilnīgas Ukrainas kapitulācijas izraisītu pretestību, taču kopējā Krievijas sabiedrības tendence pielāgoties Kremļa uzstādījumiem prevalētu, ko papildinātu Kremlim pieejamais represīvo instrumentu klāsts. Jāuzsver, ka kara apturēšana vai izbeigšana Krievijai rada būtiskus ilgtermiņa iekšpolitiskus izaicinājumus, piemēram, saistībā ar karavīru demobilizāciju vai valsts budžeta plānošanu.
Bieži apspriests faktors ir Rietumvalstu iekšpolitiskā situācija. Ukrainas pozīcijas karā ir cieši saistītas ar tās starptautisko partneru politiskajiem resursiem, attiecīgi arī Rietumvalstu sabiedrību, tostarp elites, noskaņojums pret Ukrainu tiešā veidā var izdarīt spiedienu par labu miera sarunu drīzākai uzsākšanai un ātrākai kompromisu atrašanai. Ukraina skaidri apzinās savu neērto pozīciju, un daļa no Ukrainas publiskās diplomātijas kopš 2022. gada februāra ir vērsta tieši uz Rietumu sabiedrībām ar mērķi tām skaidrot, kāpēc Ukrainu nepieciešams atbalstīt. Viens no Ukrainas mērķiem, iebrūkot Kurskas apgabalā 2024. gada vasarā, bija tieši demonstrēt savas uzbrukuma spējas, lai neļautu iesakņoties viedoklim, ka Ukraina zaudē.
Taču pēdējā laikā atsevišķās Rietumvalstīs vērojamie iekšpolitiskie procesi liecina, ka lozungs par nepieciešamību samazināt Ukrainai sniegto atbalstu nav margināls. Nesenajās reģionālo parlamentu vēlēšanās Vācijā divās pavalstīs būtiskus panākumus guva partijas, kuras savā retorikā, līdztekus citiem solījumiem, iestājas par attiecību normalizēšanu ar Krieviju un Ukrainas militārā atbalsta apturēšanu. Rietumvalstu sabiedrību viedoklis norāda uz potenciālu ievainojamību – riska toleranci. Krievijai piemīt augstāka riska tolerance, proti, gatavība uzņemties eskalācijas riskus, kas izriet no Krievijas ārpolitiskajiem uzstādījumiem, un Krievija to ir apliecinājusi, piemēram, žvadzinot kodolieročus.
Turpretī Rietumvalstu rīcības loģika ir vērsta uz eskalācijas kontroli un nepieciešamību izvairīties no neplānotas eskalācijas. Krievija jau ilgstoši mēģina izmantot šo asimetriju pret Rietumvalstu sabiedrībām, un nav pamata uzskatīt, ka Krievija to varētu drīzumā pārtraukt, lai arī skaidrus ieguvumus tā līdz šim nav nesusi.
Tālejošās sekas
Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir ļoti svarīgs arī starptautiskās politiskās sistēmas kontekstā. Krievija ir atkārtoti postulējusi, ka tās ārpolitikas mērķis ir mainīt pastāvošo noteikumos balstīto starptautisko sistēmu uz multipolāru. Miera sarunas, kuru rezultātā Krievija leģitimizētu kontroli pār okupētajām Ukrainas teritorijām, radītu bīstamu precedentu, ka kodolvalsts īstenota neprovocēta agresija, kas ietver arī kara noziegumus pret citu valsti, netiktu apturēta vai skaidri sodīta. Šāds precedents nenozīmētu tūlītēju scenārija atkārtošanos citviet pasaulē, taču būtiski iedragātu pašreizējo starptautisko sistēmu, tai skaitā Rietumvalstu kā galveno noteikumu uzturētāju uzticamību un prestižu.
Faktiski tiktu demonstrēts, ka ir iespējams izvērst agresiju un pēc tam piespiest upuri piekāpties bez adekvātas pretdarbības. Tas sasaucas ar morālu problēmu Ukrainai, proti, piekāpšanās Krievijai nozīmētu ne tikai juridisku atteikšanos no savām teritorijām, bet arī no okupētajās teritorijās dzīvojošajiem Ukrainas pilsoņiem, kuri tādā veidā zaudētu cerību un, iespējams, ceļu atgriezties Ukrainā. Pati būtiskākā problēma būtu tieši piekāpšanās agresorvalstij, kura ir pastrādājusi noziegumus pret Ukrainas tautu, un šāda piekāpšanās būtu jāpieņem ne tikai Ukrainas, bet arī Rietumu sabiedrībai.
Viens no centrālajiem jautājumiem starpvalstu attiecībās ir uzņemto saistību izpilde. Ukrainas kontekstā šo problēmu skaidri ilustrē 1994. gada Budapeštas memorands par drošības garantijām saistībā ar Ukrainas pievienošanos līgumam par kodolieroču neizplatīšanu. Tā ir Ukrainas, Krievijas, Lielbritānijas un ASV parakstīta vienošanās sniegt Ukrainai drošības garantijas saistībā ar tās apņemšanos neizplatīt kodolieročus. Pirmais šī memorandapunkts ir parakstītājvalstu garantija cienīt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežas. Saprotams, ka šāda nesena pieredze ar vienošanos neievērošanu Ukrainai ir sensitīva un iespaido tās uztveri attiecībā uz cita veida sarunām.
2014. un 2015. gadā parakstītās Minskas vienošanās mērķis bija karadarbības apturēšana Doņeckas un Luhanskas apgabalos, kā arī ietvara veidošana politisko un militāro jautājumu risināšanai. Prakse skaidri ir apliecinājusi, ka vienošanos ieviešana var tikt novilcināta un faktiski sabotēta dažādu interešu vārdā. Ukrainas pieredze arīdzan liecina, ka starptautisku novērotāju piesaiste negarantē saistību izpildi, ja to rīcībā nav skaidru piespiešanas instrumentu. Vienošanos ieviešanu un godprātīgu ievērošanu ietekmē tikai pašas iesaistītās valstis, kas var mazināt valstu un arī sabiedrību atbalstu miera sarunām. Ukrainas kontekstā tiek minēta potenciāla trešo valstu iesaistīšanās garantiju sniegšanā, kas tomēr neizslēdz situāciju, ka valstis var neievērot sarunās nolemto.
Visbeidzot noslēdzošā problēma, kas veido pamatu jebkādam mierizlīgumam, ir abpusējā neuzticēšanās. Sarunās iesaistītajām pusēm, un it īpaši karojošajām pusēm, ir jāspēj uzticēties pretējai pusei, ka vienošanās tiks pildīta ilgtermiņā un novedīs pie politikas un rīcības izmaiņām. Neskatoties uz dažādo un savstarpēji konfliktējošo Krievijas retoriku par iebrukuma iemesliem un mērķiem, miera panākšanai Ukrainā ir nepieciešama pārliecība, ka Krievija to neizmantotu laika iegūšanai un jauna iebrukuma sagatavošanai. Līdzīgi arī Krievijai būtu jāuzticas, ka pret to piemērotās sankcijas ar laiku tiktu mīkstinātas un Ukrainas attiecības ar Rietumvalstīm, it īpaši drošības politikas jomā, netiktu padziļinātas.
Savstarpējas uzticēšanās veidošanās iespējamību apgrūtina tas, ka šis interešu konflikts pastāv stratēģiskā līmenī. Proti, - Rietumvalstis vēlas, lai to kaimiņvalstis būtu stabilas un augsti attīstītas, kamēr Krievija vēlas, lai tās kaimiņvalstis būtu vājas un attiecīgi viegli ietekmējamas. Savstarpējo neuzticēšanos ir iespējams mazināt, sadarbojoties citās jomās un to pakāpeniski izvēršot plašāk, tā demonstrējot gatavību veidot konstruktīvas attiecības, bet tas neatbild uz galveno neuzticēšanās iemeslu. Kara cēlonis ir Krievijas ārpolitiskās intereses, un ilgtermiņa miers pēc būtības pieprasa Krievijas politisko uzstādījumu maiņu, par ko šobrīd nav pamata runāt, un arī Ukrainas sabiedrība uz to raugās skeptiski.
Minētie faktori ilustrē sarunu procesa un nonākšanas līdz tam sarežģītību. Katrs no faktoriem ietver vairākus aspektus un apsvērumus, kuri ir dinamiski un atkarīgi no procesiem gan karojošajās pusēs, gan ārpus to robežām. Faktori var viens otru papildināt vai pat izslēgt, līdz ar to kopējā situācija ir dinamiska un skaidri prognozēt sarunu procesa uzsākšanu, virzību un sekmīgu noslēgumu pēc būtības nav iespējams.
Svarīgi uzsvērt, ka sarunu vešana un karadarbība nav savstarpēji izslēdzošas - tās var norisināties vienlaikus, tādā veidā ietekmējot sarunu pozīcijas. Sarunu procesu ietekmēt, tai skaitā ierosināt, var trešās puses, taču galavārds par to iznākumu un iznākuma ieviešanu pieder Krievijai un Ukrainai.