Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sveiki, draugi, domubiedri, interesenti un visi tie, kuriem intereses neaprobežojas tikai ar “maizi un izklaidēm”. Nule esmu izlaists no mēnesi ilgušās kārtējās virtuālās nebrīves Facebook. Tiesa, daži ierobežojumi vēl palikuši, piemēram, mani ieraksti tiks novietoti “lejā”, lai attiecīgi tos izlasītu iespējami mazāk cilvēku. Bet gan es, gan mani domu un cīņubiedri pie tā esam pieraduši.

Atcerieties – tumsa neeksistē! Tumsa vienkārši ir gaismas neesamība; pat visniecīgākā gaismiņa kliedē visbiezāko tumsu. Lai kā cukerspriņģveidīgie cenšas mūs iespundēt virtuālajā cietumā, viņi nespēj nodrošināt tā sienu gaismas necaurlaidību, un cauri būra šķirbām gaisma vienalga tiek ārā.

Tu jautāsi – kāda gaisma?! Kāds “virtuālais” cietums?! Patiesība ir gaisma. Un esmu centies, cenšos un centīšos to godāt un paust pie katras iespējas. Arī tad, ja tā būs man neglaimojoša vai neizdevīga... Un tikai tā es varu cerēt, ka Visaugstākais man to (patiesību) ļaus redzēt, atšķirt un iedziļināties tajā arvien vairāk un vairāk. Par vienu no manas dzīves stūrakmeņiem ir kļuvis senais teiciens:

“Cilvēks, kurš dzīvo godībā, bet bez dziļāka ieskata lietu būtībā, līdzinās kustonim, kuru beigās vienkārši nokauj.”

Nu negribu es nodzīvot un beigt savu unikālo dzīvi kā kustonis – instinktu un refleksu vadīts. Ir jābūt kādai dziļākai jēgai...

Un nu – par piedzīvojumiem un vērojumiem ārpus ierastā, komfortablā domubiedru “burbuļa”. Vispār – man nepatīk, ka to sauc par “burbuli”. Burbulis ir kaut kas mākslīgi uzpūsts, ilgstoši pastāvēt nespējīgs, tāds, kas teju – teju var pārsprāgt, atstājot aiz sevis čiku.

Ar domubiedru loku ir pilnīgi pretēji – laikam ritot un īstenojoties vienai “sazvērestību teorijai” aiz otras, piedzīvojot un izturot vienas vajāšanas pēc otrām, šis kontingents nostiprinās, norūdās, sacementējas un var veidot jaunas sabiedrības pamatu. Sabiedrības, kurā valda nevis patērēšanas kults, bet radošums, taisnīgums, pašpietiekamība, mīlestība un solidaritāte.

Tagad – stāsts par piedzīvoto. Tikos ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nekomunicēju. Jāpiebilst, ka tikšanās nenotika kādā izglītojošā seminārā, bet visai saviesīgos apstākļos. Vienmēr dodu priekšroku empīriskai pieredzei, tādēļ man bija ārkārtīgi interesanti un vērtīgi savām ausīm dzirdēt tādu cilvēku viedokļus, kuri pārstāv citādu – ne vien atšķirīgu, bet – dažos jautājumos - pat pilnīgi pretēju viedokli. Un tā pirmo pārsteigumu man sagādāja kādas populāras un prestižas Rīgas medicīnas iestādes darbinieka atklātie vārdi, burtiski: “Paldies Kovidam!

Jo, kā visiem zināms, tā saucamajā “kovidlaikā” daudzi medicīnas darbinieki saņēma piemaksas 100% apmērā. Tas izskaidro to, kādēļ šis cilvēks neteica, piemēram: “Paldies Sifilisam”, vai “Paldies Tuberkulozei!”. Šīm slimībām neiet pa priekšu nauda. Liela nauda.

Un te es aizdomājos. Ja šis medicīnas darbinieks ir tā saucamais “koviddticīgais” un patiešām uzskata “kovidu” par bīstamu veselībai un pat par nāvējošu... kā?! Kā var pateikt “Paldies Kovidam!”?! Ja tiešām kaut vai dažu kovidslimnieku dzīve izbeidzas pieslēgtiem pie plaušu ventilācijas aparātiem, kad viņiem nav iespējas pat no tuviniekiem kaut ar acu skatu atvadīties, jo nelaiž taču klāt... ”Paldies Kovidam”?! Lai slimo, lai mirst, lai “potējas” - galvenais ir 100% piemaksa. Šajā gadījumā tā ir saucamā “asins nauda”. Brr - negribētu, ka man pielīp kaut viens cents no šāda “biznesa”.

Otrs variants – medicīnas darbinieks lieliski saprot, ka kovids ir rūpīgi izplānota, bagātīgi finansēta un nekaunīgi realizēta sociāli politiska – ekonomiska – medicīniska afēra, kam nepieciešama sabiedrības uzvedības, paradumu un uzskatu maiņa, kā arī vesels citu priekšnosacījumu spektrs, kurā neatņemama sastāvdaļa ir cilvēku dresūra. Tā tika realizēta, ieviešot jaunizgudrojumus un jaunvārdus, piemēram, “mājsēde” komandantstundas vietā. Afēras mērķis – pasaules “restarts”. Papildus dresūrai un arī kā tās daļa ir masīva sabiedrības pakļaušana brīvprātīgi – piespiedu injekcijai un tai sekojošai cilvēku segregācijai pēc šīs pazīmes.

Tad, lūk, ja medicīnas darbinieks to apzinās, saprot un, tomēr saka “Paldies Kovidam!”, tad viņš ir afēras, jā – pat nozieguma pret cilvēci! - dalībnieks un attiecīgi klasificējams kā afērists vai noziedznieks. Lūk, ko dara nauda vai, precīzāk, – cilvēka mantkārība. Kļūst neomulīgi iedomājoties, kāds emocionālās inteliģences un mediķa ētikas līmenis ir daļai no tiem cilvēkiem, kuriem mēs uzticam savu veselību un – bieži vien – pat dzīvību...

Šis nav pirmais gadījums, kad es redzu ar stāvokli Latvijā apmierinātus cilvēkus, kuri pauž viedokli: “Mēs dzīvojam tik labi, kā nekad!” Un “pofig” rūtainās debesis, “pofig” mežonīgā cenzūra, “pofig” “lokdauni”, “pofig” simti tūkstošu Dzimteni pametušo, “pofig” laupīšana ar energoresursu cenu palīdzību, “pofig” vairāku mēnešu rindas pie medicīnas speciālistiem un/vai izmeklējumiem, “pofig” medicīniskais terors pret bērniem, “pofig” tas, ka parādījušies publiski pasākumi ar ieeju tikai “sertificētajiem”. Viss “pofig”, jo – Latvijas galvenā bendes spārnotajiem vārdiem runājot: “Naudas ir daudz. Naudas ir tik daudz kā nekad!”

Tā ir patiesība, bet ne visa. Bet puspatiesību sauc par meliem. Jo patiesībā LR koloniālā administrācija savā velnišķīgajā un vienlaikus primitīvajā shēmā ir atradusi ienesīgāku “biznesu” par trulu naudas atņemšanu iedzīvotājiem nodokļu, nodevu, sodu un nesamērīgu tarifu veidā. Viņi iemanījušies apzagt pat mūsu bērnus – gan dzimušos, gan vēl nedzimušos, aizņemoties Latvijas “valsts” vārdā MILJARDUS! Shēma trula un nekaunīga – aizņemas un tērē hunta, grašus atmetot tautai, bet parāda smagums gulstas uz VISIEM Latvijas iedzīvotājiem. Procentos vien Latvija dienā maksā jau vairāk par vienu miljonu! Jo Latvijā tautsaimniecība krietni iznīcināta, arī populācija ievērojami sarukusi, tādēļ ar “tekošajiem” ienākumiem kliķei jau sen nepietiek – alkatīgie taustekļi jau izgrābj nākotnes “kabatas”. Bet “neatkarība” taču sākās bez parādiem...

Kā novēroju, ar šādām pārdomām sevi pārāk neapgrūtina vairums Latvijas iedzīvotāju, īpaši tas slānis, kuriem “atlec” kādas skaidas no kovidafēras sazāģētajiem miljardiem. Varbūt viņi intuitīvi jūt, ka domāšana, informācija un tās analīze var izjaukt viņu iluzoro, bet mīļo, ierasto un komfortabli iekārtoto materiālo pasauli, bet pamodusies sirdsapziņa var laupīt mieru. Un vienu viņi negrib saprast – cilvēkam ir dota brīvība izvēlēties savu dzīves ceļu. Bet!...

Agri vai vēlu par to būs jādod nolēsums...

Quo vadis, Cilvēk?

Novērtē šo rakstu:

126
9