Iesaki rakstu:

Stāstā "Tie, kas aizgāja no Omelas" Ursula Le Gvina apraksta utopisku sabiedrību, kas dzīvo pārtikušu, drošu un skaistu dzīvi. Omelas iedzīvotāji paši pārvalda savu pilsētu, tur nav karaļu, nav vergu, visi ir vienlīdzīgi. Taču šai dzīvei ir cena. Lai omelieši varētu labi dzīvot, kādam ir jācieš. Šis kāds ir mazs bērns – izsalcis, netīrs, pusjucis un ieslodzīts skapī, kur tam mūžīgi jāpaliek, lai Omelas iedzīvotāji varētu iet savās ikdienas gaitās un svinēt svētkus.

Visi zina par bērnu, jo visus vienu reizi aizved līdz skapim un viņu parāda. Omelieši nav cietsirdīgi. Viņi jūt bērnam līdzi. Tāpēc viņiem ir tik skaista mūzika, diža arhitektūra un attīstīta zinātne. Taču ir arī tādi, kas no Omelas aiziet. Izskatās, ka viņi zina, kurp iet. Iespējams, viņi aiziet uz vietu, kas neeksistē, uz vietu bez laimes un bez sāpēm.

Alegorija ir skaidra: jebkuras sabiedrības labā un drošā dzīve gandrīz vienmēr ir saistīta – reizēm tieši, reizēm netieši – ar kāda cita ciešanām. Pārticība ir saistīta ar nabadzību, drošība ar nedrošību, dzīvība ar nāvi. Cilvēki to zina un attiecas pret to dažādi. Vieni lūdzas, otrie protestē, trešie nodarbojas ar labdarību, citi noveļ vainu uz cietējiem pašiem, un vēl citi domā, ka stāsti par nabadzību nav patiesi. No labas dzīves atsakās retais. Tas ir ierastais ikdienas ritms.

Taču ir brīži, kad ikdienas ritms tiek izjaukts. Viens no tādiem brīžiem ir varas pasludināta ārkārtējā situācija, kad ierastie likumi tiek atcelti un to vietā darbojas citi – ārkārtas likumi. Tieši tas notika Latvijas pierobežā ar Baltkrieviju, kad tur no 2021. gada 11. augusta līdz 2023. gada 10. augustam valdīja ārkārtējā situācija.

Šajā laikā pierobežā tika radīta pelēkā zona, no kuras robežšķērsotājus varēja stumt atpakaļ uz Baltkrieviju, liedzot viņiem pieeju patvēruma procedūrai, kas citkārt būtu pieejama. Ārkārtas situācija ļāva Robežsardzei, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Valsts policijai izmantot "to rīcībā esošos līdzekļus un procedūras," kā arī nepieciešamības gadījumā "fizisku spēku un speciālos līdzekļus", lai atturētu personas no nelikumīgas robežas šķērsošanas.

Nevienam nebija pieejas tam, kas notiek uz robežas, taču šķiet, ka "fiziskais spēks un speciālie līdzekļi" noveda pie salšanas, bada un, iespējams, nāves: Krāslavas novada Zaščirinas kapsētā atrastas septiņas neidentificētu cilvēku kapavietas, kas par to liecina, bet Augšdaugavas novada Vecajos Silenes kapos – divas.

Ārkārtējā situācija ne tikai atcēla ierastos likumus, bet arī sašaurināja informācijas telpu, aizvelkot aizkaru priekšā pierobežai un pasargājot sabiedrību no nepieciešamības saskatīt patiešām ārkārtējas ciešanas.

Ieva Raubiško stāsies tiesas priekšā 30. oktobrī, lai teiktu savu pēdējo vārdu. Viņa atrāva aizkaru un lika mums ieraudzīt, ka tur, pierobežā, kopā ar likumiem valsts gribēja atcelt arī morāli. Viņa aicināja mūs vismaz atgriezties pie ikdienas ritma, kad ciešanas ir redzamas un par tām strīdas.

Taču Ieva gāja vēl tālāk. Viņa mēģināja atvieglot ciešanas, 2023. gada janvārī palīdzot salstošiem, izsalkušiem un no likuma izstumtiem cilvēkiem mežā pie Latvijas robežas ar Baltkrieviju. Par to viņa tagad maksā ar savu laimi, drošību un, iespējams, maksās ar brīvību. Tiesa vēl nav teikusi savu pēdējo vārdu, taču liela daļa sabiedrības Ievu jau ir nosodījusi.  

Tādi cilvēki kā Ieva parādās reti, bet ir absolūti nepieciešami, lai mēs, pārējie, neaizmirstu, ka mūsu drošībai ir dzīvības cena. Ieva mūs rosina uzdot sev jautājumu: ko es darītu? Kaut tas izklausās skaļi – Ieva ir mūsu sirdsapziņa.

* sociālantropoloģe, Oksfordas Universitātes asociētā profesore migrācijas antropoloģijā. Grāmatu "Eiropeiskuma skola: Tolerance un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā" (Cornell, 2018) un "Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos" (Turība, 2012) autore. Šobrīd pēta radikālas pārmaiņas attiecībās starp cilvēkiem, telpu, kapitālu un valsti projekta "Tukšums" ietvaros.