Menu
Pilnā versija
Foto

Par Ievu Raubiško un mūsu robežām

Olga Procevska · 30.10.2024. · Komentāri (68)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2021. gada augustā Ministru kabinets izsludināja rīkojumu "par ārkārtējās situācijas izsludināšanu atsevišķās administratīvajās teritorijās". Kopš tā laika mediju piekļuve pierobežas zonai ir bijusi ļoti ierobežota, un mēs nezinām, kas īsti tur notika un notiek. Bet mēs zinām, ka pa šo laiku Latvijas pierobežas novados parādījušās vismaz deviņas neidentificētu cilvēku kapavietas.

Ārkārtas situācija pierobežā ir pasargājusi mūsu acis no tā, uz ko normālam cilvēkam būtu grūti skatīties. Kad apbruņoti cilvēki tēmē uz neapbruņotiem cilvēkiem, kad cilvēki nosalst sniegā, kad cilvēki ir izsalkuši un izslāpuši. Kad pret cilvēkiem izturas necilvēcīgi, mums ir grūti skatīties.

Tas ir tāpēc, ka mēs esam centīgi būvējuši noteikta veida kultūru, kas balstās cilvēcībā. Cilvēki nav lietas, nav līdzekļi un visos gadījumos ir pelnījuši, ka pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem. Cilvēcības tradīcija ir arī mūsu institūciju pamatā. Tas ir likuma gars, kas caurauž ne tikai pirms 100 gadiem tapušo Latvijas Republikas Satversmi, bet arī relatīvi nesen, pirms 10 gadiem, tapušo Satversmes preambulu.

Vai Latvijas pierobežas pagastos esam šīs vērtības atcēluši? Acīmredzami tur esam pasludinājuši citu likuma burtu. Bet vai esam pasludinājuši arī citu likuma garu? Ieva Raubiško, kas tiesā trešdien teiks pēdējo vārdu apsūdzībā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu, rīkojās cilvēcīgi. Viņa neizdomāja jaunu paradigmu. Viņa rīkojās tās tradīcijas ietvaros, kuru kā īpaši svarīgu esam ierakstījuši savas valsts pamatlikumos. Ievai var nepiekrist politiski vai ideoloģiski, bet tikai pavisam nocietinājusies sabiedrība neredzēs viņas motīvos cilvēcību.

Un, jā, mēs esam nocietinājušies. Bet neatkarīgi no tiesas sprieduma mums būs jāmeklē ceļš atpakaļ uz cilvēcību.

Diez vai mēs esam gatavi dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēcība ir atcelta vai rezervēta tikai dažiem. Mēs varam iesēdināt cietumā Ievu, varam iebaidīt arī citus cilvēkus, kas rāda mums to, ko nevēlamies redzēt. Bet kaut kur būs jānovelk robeža.

Kas ir apglabāti neidentificētajās kapavietās Latvijas pierobežas pagastos? Hibrīdkara ieroči vai tomēr cilvēki?

Aiz nāves robežas mēs tomēr atzinām viņos cilvēkus un apglabājām kā cilvēkus. Ieva to saskatīja vēl tad, kad viņi bija dzīvi. Velkot robežu starp cilvēcību un necilvēcību, viņa palika cilvēcības pusē. Un cerams, ka mēs arī. Jo svarīgas ir ne tikai tās robežas, kuras neļaujam pārkāpt citiem, bet arī tās, kuras neļaujam pārkāpt sev.

Novērtē šo rakstu:

8
129