Menu
Pilnā versija
Foto

Par ko karosim?

Armands Māliņš · 18.04.2014. · Komentāri (136)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas varneši šobrīd cītīgi rībina kara bungas un skandina mantru: „Krievi nāk!” Kāds nacionālais pozētājs padomju laiku stilā pat sasauca vietējos krievvalodīgo mediju pārstāvjus un bargi taujāja: ko darāt, lai krievu pilsoņi par dzimteni uzskatītu nevis Krieviju, bet Latviju. Es labprāt uzdotu šo jautājumu valdošai koalīcijai. Referendums par krievu valodu nepārprotami parādīja, ka līdzšinējā integrācijas politika ir pilnībā izgāzusies.

Tas neliedz kuslajiem Eiropas Savienības (ES) un tēvoča Sema vagariem strostēt patriotus, kas loģiski prognozē, ka Latvijas armijā dienošie krievi visticamāk nevērsīs ieročus pret Krievzemes tautiešu karapūļiem. Arī uz palīdzību partizānu cīņā nevajadzētu cerēt. Grūti noticēt, ka jaunieši no gājiena pret mazākumtautību skolu reformu taisnā ceļa dosies karot par lamātās „etnokrātijas” ideāliem. Šķiet, ka no Latvijas puses uz ežiņas guls vien letiņu galvas. Ja guls...

Efektīvai pretestībai agresoram ir nepieciešama motivācija. Citādi uz ežiņas guls nevis galvas, bet kapitulējot nomesti ieroči. Baidīt ar Sibīriju vairs nav produktīvi. Kremlis turp nevienu sen neizsūta. Ja nu vienīgi kādu nogrēkojušos oligarhu. Toties ES sastāvā izputināto Latviju pametušo daudzums pārsniedz savulaik uz Sibīriju izsūtīto skaitu. Varbūt jānosaka sēru diena, lai pieminētu tos, kurus trūkums aizdzinis trimdā. Kāda tad varētu būt vēl Dievzemītē palikušo latviešu motivācija karam pret Krieviju. Vispirms nāk prātā, ka ikviens noteikti aizstāvēs pašu dārgāko – bērnus, sievu un vecākus.

Taču izrādās, ka, kļūstot par Krievijas Federācijas pavalstniecēm, mūsu sievietes tikai vinnēs. Viņas varēs doties pensijā 55 gados. Vienlaikus dāmām, kam patīk šiverēt pa augstiem plauktiem biznesā, kultūras laukā vai politikā, Krievzemē pavērsies krietni plašākas perspektīvas nekā patlaban par Eiropas kaktu pārvērstajā Latvijā. Prezidenta amata kārotājas gan var uzreiz ņemt plinti un atšaudīties līdz pēdējai patronai, jo Krievijā šis postenis ir visnotaļ „aizsists”. Plānāk klāsies arī sievišķiem, kas grib atrisināt latvju demogrāfisko situāciju, nevis laižot pasaulē bērnus, bet masveidā asimilējot cittautiešus. Šādas idejas potenciālo okupantu lielvalstī nav populāras. Īstenībā Latvijā arīdzan ne.

Vecīši arī labprātāk dotos pensijā 60, bet nevis 65 gados. Tāpēc Aizsardzības ministrijai steidzami jārekrutē esošie pensionāri, kuriem nenoliedzami ir spēcīga motivācija aizstāvēt nopelnītās pensijas. Ar piepildi: kamēr tās maksā.

Domājot par bērnu nākotni, izskatās, ka mūsu atvasēm drošāk atrasties Putina paspārnē. Krievzemes likumdošana vismaz aizsargā nepilngadīgos no perversu izvirtuļu centieniem sagandēt bērnus gan garīgi, gan fiziski. Turpretim ES homoseksuālās „vērtības” mazuļiem potē jau bērnudārzos. Pilnā sparā īstenojas netradicionāli orientētās varzas (LGBT) plāns: pārvērst meitenes un zēnus bezdzimuma dženderos. Kā uzsver aktieris, režisors un garīdznieks Ivans Ohlobistins: „Savu bērnu sodomītiem nevar būt un šī „sociālā grupa“ būs spiesta papildināties uz mūsu bērnu rēķina.”

ES likumdošanā iestrādāts mehānisms, kas ļauj tiesiski atņemt mūsu bērnus. Atbilstoši juvenālajai justīcijai, kad pēc ierēdņu ieskata materiālais stāvoklis liedz vecākiem pienācīgi rūpēties par bērniem, tos izņem no ģimenēm. Latvijā jau pašreiz ik gadu tūkstošiem ģimeņu nākas šķirties no savām atvasēm. Taču drīzumā, kad mūsu nabadzībā iedzītajām ģimenēm ekskluzīvi šajā jomā piemēros ES labklājības standartus, par tiesībām pašiem audzināt savus pēctečus cik necik droši varēs justies vienīgi paši bagātākie.

Jāatzīst, ka juvenālā sistēma dzen saknes arī Krievijā. Te iederētos LGBT manierē „uzcepta” informācijas kara burleska, kurā Putins atņem un rusificē latviešu puisīšus, tādēļ tie izaug nevis par jaukiem gejiem, bet – drūmiem krievu desantniekiem. Ja nopietni, tad rusifikācijas bieds nudien ir gana reāls. Nav šaubu, ka likumdošanas līmenī ieviesta divvalodība Latvijā galu novestu tikai pie vienas valodas dominances – krievu. Tāpēc par dzimto valodu patiešām ir vērts cīnīties.

Diemžēl šobrīd valodas politika Latvijā vietumis ir galīgi ačgārna. Daudzi valsts un pašvaldību darbinieki vēl līdz šim latviski neprot „ne bū, ne mē”. Pastāvošajā blatu sistēmā šie ieņemamajam amatam neatbilstošie augstākstāvošo funkcionāru radi vai draugi joprojām ieņem ne mazums vadošu posteņu. Šis gan drīzāk ir nevis nacionālais, bet profesionālās ētikas jautājums. Šajā sfērā nenotiek nekāda likumdošanas pilnveidošana, bet esošo normatīvo prasību kontrole ir gaužām pavirša. Toties, manuprāt, muļķīgi ir centieni nepiekļaut preču aprakstu, oficiālo dokumentu, mājas lapu utt. tulkojumus krieviski. Tāpat reģionos, kur krievu īpatsvars ir pietiekami liels, paralēlas plāksnītes krievu valodā neko citu, izņemot pamatnācijas vīzdegunību, neaizskartu.

Līdztekus cīņai pret visu krievisko groteski izskatās izteiktā latviešu angliskošana. Derdzas ES dienderu augstprātība, paziņojot: ja Latvijas iedzīvotāji grib vairāk uzzināt par savas valsts saistībām atsevišķās ES struktūrās, obligāts priekšnoteikums ir angļu valodas zināšanas. Taisnību sakot, varnešu pielīšana Rietumu varenajiem distancē krievu iedzīvotājus no Latvijas varas vairāk nekā vissīvākais latviešu nacionālisms. Marinas Lepēnas atbalsts Putinam un Krievijas sadarbība ar ES „pabērnu” Ungāriju liecina, ka Eiropas nacionālisti Kremlim nebūt nav nepieņemami.

Skaidrs, ka nekāds Krievijas iebrukums Latvijā nav gaidāms. Visa šobrīd kurinātā histērija pret Krievzemi ir mesli ES un ASV kaklakungiem, kā arī lēta priekšvēlēšanu ažiotāža. Esmu simtprocentīgi pārliecināts: ja Latvijai patiešām draudētu Krievijas iebrukums, visi spiedzēji augstajos krēslos sen būtu aizjozuši uz ārzemēm. Es nevēlos savā tēvijā Krievijas karaspēku, taču, kamēr latvju tautu baida ar austrumzemes agresiju, Dievzemīti ir sagrābuši un izlaupa plēsonīgi aizgādņi no rietiem, kuriem ne par naga tiesu nerūp latviešu vēlme pašiem lemt savas valsts likteni.

Lai lemtu, ir vajadzīgs spēks. Turklāt taisnīgs spēks bez dubultas morāles un standartiem. Tāds spēks, kas ļautu darba rūķiem pelnīt tepat tēvzemē un vecākai paaudzei pensionēties pirms aiziešanas aizsaulē, aizsargātu bērnus no LGBT tīkojumiem un pakārtotu ārpolitiku nacionālajām interesēm, bet nevis Briselei, Kremlim vai tēvocim Semam. Tad pazudīs domstarpības gan pašu zemē, gan attiecībās ar kaimiņvalstīm. Es neaģitēju par kādu partiju vai politisko kustību. Domājoši cilvēki ir katrā no tām. Jāliek galvas kopā, jo pasaulē briest nopietnas ģeopolitiskas izmaiņas.

Novērtē šo rakstu:

0
0