Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Atklātā vēstule Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam, Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam, tieslietu ministram Jānim Bordānam un latviešiem.

Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” vienā no zīmīgākajiem un emocionāli piesātinātākajiem mirkļiem “Grīntāls apgāza cepuri un izkratīja abas pārpalikušās lozes uz ledus. “Mums, Kārlēn, nav ko vilkt,” viņš nosacīja. “Nu, tad ejiet!”” Šie vārdi vienlīdz lielā mērā var tikt attiecināti uz mūsdienu Latvijas tiesu sistēmu, tās darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem un normu piemērošanas praksi, bet par visu pēc kārtas.

Ir mums tāds Civilprocesa likums (CPL), kurā noteikta procesuālā kārtība civillietu izskatīšanai Latvijā. Protams, skumji, ka CPL būtībā ir pārrakstīts un vairāk vai mazāk mūsdienām pielāgots PSRS Civilprocesa kodekss, taču tā vēl būtu tikai puse bēdas.

Kopš CPL spēkā stāšanās 1999. gada 1. martā likumdevējs ciešā sadarbībā ar Tieslietu ministriju un tās paspārnē nesaprotamu darbu darošo pastāvīgo darba grupu CPL grozījumu izstrādei tā vietā, lai novērstu acīmredzamas kļūdas šajā likumā, ir ieviesis grozījumus pēc grozījumiem ar vienu vienīgu sauso atlikumu: tiesas pieejamības mazināšana un tiesu varas ērtības uzlabošana. Protams, tas ir noticis tiesvedības termiņu samazināšanas, tiesu efektivitātes un šķietamo cilvēktiesību aizsardzības skaļo lozungu aizsegā. Cik šie lozungi ir piepildījušies, to noteikti katrs pats jūt.

CPL 4. pantā melns uz balta ierakstītas trīs tiesu instances. Arī likumā “Par tiesu varu” nostiprināta trīspakāpju tiesu sistēma, lai gan nav skaidrs, kādēļ administratīvās lietas apelācijas instancē skata tikai viena vienīga apgabaltiesa, kas atrodas vienā ēkā ar rajona tiesu Rīgā. It kā jau Latviju veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale (Satversmes 3. pants) un nav nedz rajonu vairs, nedz apgabalu.

Tātad par trīspakāpju tiesu sistēmu civillietu kontekstā. Formāli ikvienam, ja CPL to paredz, ir iespēja vērsties Augstākajā tiesā ar kasācijas sūdzību vai blakus sūdzību, taču gadu gaitā likuma grozījumi šādas iespējas ir padarījuši par faktiski iluzorām. Pašlaik CPL 57. nodaļa pieļauj iespējas atteikt kasācijas sūdzības iesniegšanu, piemēram, pat gadījumos, ja pārsūdzētajā  spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, taču trīs rīcības sēdes senatori uzskata, ka izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, vai arī pārsūdzētais spriedums atbilst Augstākās tiesas judikatūrai.

Tiesiskai un mūsdienīgai valstij atbilstošs risinājums - ar pārsūdzēto tiesas spriedumu lietai ir nepareizs iznākums, bet kasācijas sūdzību nepieņemsim. Vēl traģikomiskāku situāciju padara fakts, ka  šādu lēmumu cienījamie senatori var arī nemotivēt. Mirāža tuksnesī, bet ne trīs tiesu instanču sistēma. Arī par iedrošinošu vai pārliecinošu nevar uzskatīt pašu senatoru publiski pausto.

Tā pats A. Strupišs ir skaidrojis īsto lietu kārtību tiesā: "Atteikumu gadījumos deviņi no desmit ir īsie pamatojumi. Izņēmumu gadījumi ir tad, ja senators uzskata, ka vajag uzrakstīt kādu īsu pamatojumu dažos teikumos. Tas pamatā ir tādās jūtīgākās sfērās kā darba lietas, bērnu lietas, vājākā tiesisko attiecību dalībnieka aizsardzība – lai cilvēki saprot, kāpēc ir atteikts. Taču šāda rīcība ir referējošā tiesneša ziņā: viņš izlemj, vai un cik detalizēti pamatot atteikumu rosināt lietu.” (Augstākā tiesa strīdu pēc būtības neskata 25.07.2019.https://lvportals.lvltiesas/306451-auqstaka-tiesa-stridu-pec-butibas-neskata-2019).

Kur tad paliek dedzīgās runas par to, ka trīs senatori, galvas kopā salikuši, cītīgi vērtē visus apsvērumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanu un motīviem? Vai nevar būt tā, ka praksē tas senators, kuram nav palaimējies ar “jaunu lietu”, pēc vēja virziena noteic tās likteni, bet kolēģi, būdami koleģiāli un atbalstoši, tik vien kā pamāj ar galvu?  

Šāds regulējums un prakse tiek attaisnota kā runās, tā arī darbos pat apstākļos, kuros A. Strupišs (vēl būdams Civillietu departamenta priekšsēdētājs) kā problēmu norādījis nekvalitatīvus zemāko tiesu instanču tiesu nolēmumus (http://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/senata-departamentu-priekssedetaji-norada-uz-zemaku-instancu-tiesu-nolemumu-un-kasacijas-sudzibu-slikto-kvalitati-9474).

Ja cilvēks nokļuvis situācijā, kurā ir nepieciešams iesniegt kasācijas sūdzību, protams, nekas neatliek ,un, kā moderni dažādos forumos izsakās īsti un nereti arī iedomāti procesa zinātāji jeb takuziņi, jācenšas pārvarēt “filtrus” uz kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Tikai nevajag aizmirst, ka pašlaik jāiemaksā arī drošības nauda 300 eiro apmērā (CPL 458.p.1.d.), kas likuma spējā stāšanās dienā bija 50 latu (CPL 1999.gada 1.marta redakcija, skat. 458.p.), kas, pārvērsta mūsdienu naudā, būtu 74, 14 eur. To, ja senatoriem labpatiks, nāksies zaudēt tādēļ, ka, piemēram, nepareizais lietas iznākums nešķiet pietiekami nozīmīgs judikatūras vai tiesību tālākveidošanas kontekstā. Sak’, mēs ar “sīkumiem” nenodarbojamies. Interesanti – kur tad ir tie lielie darbi trešajai tiesu instancei?

Vēl daudz pamācību priekšā, liekam jaunu bildi iekšā. Kopš eiro ieviešanas Latvijā ir jau pagājis zināms laiks, taču toreiz matemātiski pārvērstie skaitļi, izņemot drošības naudas apmēru par kasācijas sūdzības iesniegšanu, kas sākotnēji bija pārvērsta uz 284,57 eiro un nu “noapaļota” uz 300 eiro, tā arī palikuši “ērti piemērojami”. Piemēram, valsts nodeva par prasību, kas novērtējama naudas summā, aprēķināma šādi. Ja prasības summa ir no 2135 eiro līdz 7114 eiro, tad jāmaksā 320 eiro plus 4 procenti no summas, kas pārsniedz 2134 eiro. Lēti un ērti?

Par kļūdām likumā, ko tādi vai citādi lietpratēji ir uzgājuši laika gaitā, varētu runāt gari un plaši, taču likumdevējs tā arī nav radis laiku kaut ko tajā visā mainīt. Piemēram, CPL paredz spriedumu izskaidrošanu (202. p.), bet neparedz tiesas lēmumu izskaidrošanu. Tad nu nākas gadiem ilgi izlīdzēties ar analoģiju un runām par likuma robiem.

Tieslietu ministrs tika no tautas izvēlēts SAEIMĀ, jo iestājās par bezkompromisa tiesiskumu jeb faktiski tiesisku valsti. Kāpēc gan klerki viņa ministrijā neseko viņa deklarētiem nodomiem, bet rīkojas gluži pretēji?

Aicinu beidzot sākt darīt savu darbu un civilajai tiesvedībai radīt jaunu likumu!

Turpinājumam te noteikti noderētu stāstījums par vienu blēdīgu zviedru banku, mūsu tautiešiem panāksniekiem bankā, kuri ir gatavi pakalpot blēdībās un tiesnešiem, iespējami visās instancēs, kuri labprāt bagātinās banku paspārnē, tā ka rezultātā pilsonis vienkāršais pēkšņi atgūstas bezdibeņa malā. Par to ir gana bagātīgs materiāls un, domājams, ne tikai man.

Quo vadis Latvija?

PIETIEK PIESMIET!

Novērtē šo rakstu:

72
1