Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Paklausoties mednieku gaudas par vilkiem un lūšiem, cilvēkam ar pavājām zināšanām ekoloģijā var rasties iespaids, ka situācija pielīdzināma Amazones mūžamežu degšanai. Tā, piemēram, pēc 60% vilku populācijas apšaušanas nelīdzsvarotā medību žurnāliste Ilze Galkina uzcep savārstījumu "Vai Latvijas novirziens būs vilkkopība?", kurā vilku ģimeņu apšāvēji sevi iztēlo par cietējiem un mocekļiem. Tas sasaucas ar deviņdesmitgadīgā mednieka-brēkuļa Vitauta Garosa domām, ka Latvijai pietiktu, ja nacionālajos parkos dzīvotu 30 vilki.

Pēc mednieku apmaksātā Silavas zinātnieka Jāņa Ozoliņa domām, tie būtu 200-300 vilki / lūši pēc medību sezonas - kas nav pat trešā daļa no šo Eiropā īpaši aizsargājamo sugu vides ietilpības (1 200 lūšiem un 1 100 vilkiem).

Būtisks institucionālais faktors, kas nodrošina šādu sevišķi aizsargājamu sugu (vilki un lūši) bezprecedenta apšaušanu Eiropas mērogā, ir Latvijas žurnālistes. Reģionālās preses darbinieces ir zem pilnīgi cita izdzīvošanas spiediena nekā vadošo masu mediju pārstāves, tāpēc ir vērts papildu uzmanību pievērst tieši nacionālā līmeņa žurnālistēm, kas ik pa laikam pievēršas vilku un lūšu medīšanas jautājumam (uzskatāmākās pārstāves Sandra Kropa "Zināmais nezināmajā" Latvijas Radio - 1 un multimediju žurnāliste Laura Dzērve).

Visu šo žurnālistu raksturīga iezīme ir nekonkrēti un izplūduši jautājumi, uz kuriem pietiek atbildēt ar tikpat nekonkrētām un vispārīgām banalitātēm un frāzēm, lai saglabātu un uzturētu pastāvošo omulību ar esošo lietu kārtību.

Metropoles elegantās žurnālistes ir jutīgākas un atsaucīgākas pret mednieku apmaksātā LU profesora J.Ozoliņa samtaino žūžošanu nekā pret nemākulīgo un rupjo medību tēviņu-ideologu apgalvojumiem. Kopsaucējs starp Dr.J.Ozoliņa žūžošanu un medību ideologu niknajiem izteikumiem ir tas, ka lielo plēsēju populācijas esot absolūti stabilas un medības esot ilgtspējīgas un vienīgais iespējamais zinātniskās izpētes un apsaimniekošanas veids. Tāpēc neesot pamata satraukumam, un viss notiekošais mūsu esot ir nosacītā līdzsvarā.

Protams, tam visam nav nekāda sakara ar ekoloģiju (vilki un lūši ir pašregulējošas sugas) un toleranto attieksmi pret lielajiem plēsējiem pārējā Eiropā (tikai 3 no 23 ES dalībvalstīm, kurās ir lūši, ir atļautas to medības). Īpaši truls izklausās arguments par lielo plēsēju kaitējumu cilvēku ekonomiskajām interesēm - kopš 2021. gada ES fondi apmaksās ikvienu vilku, lūšu vai lāču nokosto mājlopu, kā arī finansēs ganāmpulku aizsardzības profilakses pasākumus līdz pat 100% apmērā no izmaksām.

http://ec.europa.eu/environment/nature/conservation/species/carnivores/pdf/190211LETTER%20VELLA-HOGAN%20to%20ENV-AGRI%20Ministers.pdf?fbclid=IwAR1Gk6zwhjz8T-S0PqayyxckBA62jHG3i2NOIeKbWdtlBdf2GN_zJ8ccACc

Viens kritērijs Latvijas tumsonības un brutalitātes apzināšanai ir lūšu vides ietilpības jēdziens un lūšu blīvums uz 1000 km2. Tā, piemēram, Šveicē ir 12 500 km2 meža platību un 300 lūšu ziemā (t.i. lūši, kuri ir spējīgi vairoties) jeb 60% no vides ietilpības, Slovākijā 300 lūšu uz 20 000 km2 meža platību, Polijā - 427 lūšu. Visās šajās valstīs lūšu medības ir aizliegtas. Tāpat arī Lietuvā, kur 2015.gada ziemā uzskaitīja 97 lūšus uz 21 000 km2 meža platību.

Igaunijā, kur vismaz 20 gadus lūšu skaits atbilda maksimālajai vides ietilpībai (800 dzīvnieki ziemā uz 23 000 km2 meža platību), pašreiz pēc lūšu populācijas sabrukuma medības tikpat kā nenotiek jau septīto gadu pēc kārtas (šo gadu laikā nomedīti 37 lūši), un lūšu skaits ir ~ 400 dzīvnieku rudenī jeb puse no vides ietilpības.

Tikmēr Latvijā pēc medību sezonas paliek pāri vien 250-300 lūšu, kas ir 25% no vides ietilpības (1 200 dzīvnieki uz 30 000 km2). Tātad lūšu blīvums Latvijā ir divas reizes mazāks nekā Igaunijā, kur medības nenotiek jau septīto sezonu.

Jāatceras, ka Latvijas lūšu skaits palielinājās tikai pateicoties ienākošajiem lūšiem no Igaunijas, kur lūšu skaits no 1991. līdz 2013.gadam bija tuvu vides ietilpībai (50 km attālumā no Latvijas robežas ~50 lūsenēm dzima mazuļi, kuri vēlāk devās meklēt teritoriju un partneri uz Latviju, jo nespēja izcīnīt sev teritoriju starp pieaugušajiem lūšiem Igaunijā).

Igaunijas-Krievijas sauszemes robeža ir 135.6 km gara (101 km veido purvi). Peipusa ezera robeža ir 124.2 km gara, bet Narvas upes robeža ir 76.4 km gara.

Igaunijas nošauto lūšu statistika:

2008/2009 - 150 lūši

2009/2010 - 184

2010/2011 - 181

2011/2012 - 100

2012/2013 - 87

2013/2014 - 16

2014/2015 - 2

2015/2016 - 19

2016/2017 - 

2017/2018 - 0

2018/2019 - 0

2019/2020 - 0

Igaunijas lūseņu skaits, kurām piedzima lūsēni:

2003/2004 - 134 (pavisam rudenī bija 730 lūšu; Latvijā togad maijā ar tikko piedzimušajiem kaķēniem pavisam kopā bija ~200 lūšu)

2008/2009 - 128

2009/2010 - 126

2010/2011 - 111

2011/2012 - 103

2012/2013 - 72

2013/2014 - 46

2014/2015 – 61

2015/16 - 64

2016/17 - 53

2017/18 - 63

2018/19 - 61

Tātad 7 gadu laikā, kad tikpat kā nenotiek lūšu medības, populācija joprojām nav atkopusies un ir divas reizes mazāka nekā 2010.gadā.

Latvijas lūšu skaits pieauga tikai tad, kamēr Igaunijā lūšu skaits bija tuvu vides maksimālajai ietilpībai (1991.gadā tur tika uzskaitīti 1 000 lūši, 1993.gadā 1 100 lūši, 1996.gadā 1 200 lūši, 2004.gadā 900 lūši, 2005.gadā 700 lūši). Līdz monitoringa ieviešanai Igaunijā uzskaiti veica līdzīgi kā Latvijā, bet. kā var redzēt no statistikas, tad igauņu ziemas uzskaite pēc pēdām neatšķīrās 7-9 reizes no monitoringa datiem ( 900 lūši 2004.gadā un 700 lūši 2005.gadā).

Līdz ar to var pieņemt, ka 1997.gadā, kad tika uzskaitīti 1 200 lūši, viņi bija sasnieguši vides ietilpību. Tajā gadā tika uzskaitītas 29 000 stirnas. Līdz ar to nepārliecina „eksperta” Jāņa Baumaņa apgalvojumi, ka Igaunijas lūšu populācija sabruka tikai tāpēc, ka tur pēc 2010.g. un 2011.g. ziemām kļuva mazāk stirnu.

2013./2014.g. sezonā tika konstatētas 46 lūsenes ar mazuļiem, un, lai gan stirnu skaits kopš tās sezonas pieaug katru gadu, lūšu populācija nespēj atkopties jau septīto gadu pēc kārtas (lai gan medības visus šos gadus tikpat kā nav notikušas - nošauti 37 lūši septiņu gadu laikā).

Saskaņā ar Igaunijas monitoringa datiem 50 km pierobežas joslā katru gadu ~ 50 lūsenēm piedzima kaķēni (karte 21.lapā).

http://www2.nina.no/lcie_new/pdf/635379340188248258_LC_action%20plan_Estonia_2012-2021.pdf

Tā kā Igaunijas lūšu bija sasnieguši vides ietilpību un jaunie lūši nespēja izcīnīt sev teritoriju, tad viņi bija spiesti doties teritorijas un partnera meklējumos uz Latviju, kur lūšu skaits pēc medību sezonas 2005.gada pavasarī bija nedaudz virs simta jeb 10% no vides ietilpības (210 lūši maijā, daļa mazuļu iet bojā līdz decembrim un 70 nošāva mednieki).

Igaunijas lūšu migrāciju apliecina arī 2011.gadā Salacgrīvas pusē nošautā lūsene ar mazuļiem, kurai pētnieki bija uzlikuši kakla siksnu ar raidītāju.

Salacgrīvas pusē nomedī lūseni ar igauņu raidītāju 

https://www.delfi.lv/archive/salacgrivas-puse-nomedi-luseni-ar-igaunu-raiditaju.d?id=36463707

Igauņi sāka lūšus aplikt ar raidītājiem vien 2008.gadā un, protams, to nedarīja ar lūšiem pierobežā, kas var pārceļot uz Latviju. Jāņem vērā, ka jaunās lūsenes savu teritoriju izvēlas mātes teritorijas tuvumā - izņēmuma situācija ir, kad populācija sasniedz vides ietilpību un jaunās lūsenes spiestas doties tālākos pārgājienos lai atrastu brīvu teritoriju.

"Ozoliņa ieskatā, lūšu skaits Latvijā ir "viegli samazinājies". "Tas viens limits drusku iegrieza. Kad tika nomedīts vairāk, tad arī sekoja samazinājums" . Proti, 2014./2015. gada medību sezonā drīkstēja nomedīt 175 lūšus, ar ko, pēc Ozoliņa domām, skaidrojama lūšu skaita sarukšana" - pa savam ienākošo Igaunijas lūšu faktoru 20 gadu garumā skaidro mednieku apmaksātais susaņins Dr. Ozoliņš.

Nešaujiet! Esmu igaunis! Kaimiņvalstīs miers, Latvijā lūšiem drošību negarantē

https://www.delfi.lv/news/national/politics/nesaujiet-esmu-igaunis-kaiminvalstis-miers-latvija-lusiem-drosibu-negarante.d?id=51777083

Secinājums ir viennozīmīgs: valstīs, kur lūšu blīvums ir ievērojami lielāks nekā Latvijā, medības vai nu nenotiek vispār vai ir ievērojami mazāk postošas nekā Latvijā.

Izskaidrojums šādai attieksmei ir vienkāršs - lūši nerada zaudējumus aitkopībai un vienlaikus kontrolē stirnu skaitu, kas izraisa avārijas uz ceļiem.

Bet to nav iespējams uzzināt no Latvijas masu saziņas līdzekļiem, kur 20 gadu laikā sirmais profesors J.Ozoliņš ar savu samtaino žūžošanu iemidzina un sašņorē gan žurnālisti-māti, gan žurnālisti-meitu, jo J. Ozoliņš kā mednieku angažēts propagandists spiež uz sabiedrībā izplatīto ilūziju par īpaši zaļo Latviju (viltus patriotisma izpausme) un žurnālistu domāšanu vēlmju līmenī („gan jau viss būs labi”).

Rezultāts: Latvijas informatīvā telpa jautājumā par vilku un lūšu apšaušanu ir pielīdzināma mucai, kur sabiedrība pa spundi tiek barota ar padomju medību ideologu atraugām un samazgām.

Tā, piemēram, nesen masu medijos bija reportāžas par lūšu limita samazinājumu no 150 uz 100 dzīvniekiem un izplatīja tā saucamo medību ekspertu kārtējās glupības. J.Ozoliņš nepaguris žūžoja par lūšu "ziedu laikiem", kad lūšu populācija ziemā atbilda vien 25% no vides ietilpības, un neveikli piemirsa Igaunijas būtisko lomu Latvijas lūšu populācijas pieaugumā 20 gadu garumā.

Kaut gan nav izslēgts arī cits skaidrojums - Ozoliņa kompetence ir apšaubāma. 2017.gada novembra VMD lūšu limita apspriedē J.Baumanis jautāja, vai Igaunijā ir kaut kas mainījies pēdējā laikā?

Ozoliņš: "Nekas daudz nav mainījies. Virs 50 (lūsenēm ar kaķēniem) ir, bet 100 nav! Skaits joprojām neliels."

Šis komentārs ir īpaši nozīmīgs / šokējošs, ņemot vērā, ka tā saucamais Silavas monitorings balstās uz dzimuma un vecuma klašu (kohortu) analīzi un profesoram vajadzētu saprast, ka 64 lūsenes ar kaķēniem Igaunijā atbilst Latvijas tā dēvētajiem lūšu "ziedu laikiem".

Tikpat tizls savos izteikumos ir Jānis Baumanis, kurš uzskata, ka igauņi "ir pamanījušies salaist totālā grīstē visu, ko varēja, un atkal vainīgi ir latvieši, kas par daudz medī". Šim nesen 400 medību apliecību viltošanā apsūdzētajam medību funkcionāram ir problēmas ne tikai ar aritmētiku, bet arī ar komunikāciju ar kaimiņvalsts pārstāvjiem, kas vienmēr laipni paskaidro, ka Igaunijā lūšus nemedīs, kamēr nebūs vismaz 100 lūsenes ar mazuļiem (kas atbilst 80% no lūšu vides ietilpības).

Minhauzenu armijas skuju taka 

https://www.pietiek.com/raksti/minhauzenu_armijas_skuju_taka

Kā kuriozs jāuztver Haralda Barvika izlēciens, ka Latvija ar savu un kaimiņzemju lūšu apšaušanu ir uzskatāma par paraugu pārējām Eiropas valstīm - lai gan daudzās valstīs lūšu ir vairāk nekā Latvijā, tur nevienam pat neienāk prātā doma sākt apšaut lūšus 65% apmērā no populācijas. Tikpat jancīgs ir kategoriskais apgalvojums, ka „kur esot vilki, tur nav lūšu”. Ikviens, kurš paskatās Igaunijas 1995.gada statistiku var pārliecināties, ka liela vilku skaita gadījumā lūši šajā kaimiņvalstī atbilda vides ietilpībai.

"Latvijas dāmu mednieču kluba "Lady Hunt" pārstāve Linda Dombrovska uzskata, ka no Igaunijas pārnākuši lūši ir vien neliela daļa no visas populācijas. "Nav jau tā, ka pie robežas stāv 30 lūši un maršē uz Latviju," viņa paskaidroja.

Savukārt, viņasprāt, lai Lietuvā būtu vairāk lūšu, būtu jābūt arī vairāk mežiem. (No valsts teritorijas Lietuvā meža platība valstī aizņem aptuveni 33%, Latvijā – 52% - red.). "Lietuvā mežu ir tik, cik to ir. Un Lietuvā viņiem arī nekad nebūs tik lūšu, cik mums. Viņi var darīt, ko viņi grib, vienkārši tas biotops tāds ir," sacīja Dombrovska."

„Zaļo bļauru iespaidā”: mednieki neredz pamatu satraukumam par lūšiem 

https://www.delfi.lv/news/national/politics/zalo-blauru-iespaida-mednieki-neredz-pamatu-satraukumam-par-lusiem.d?id=51784179%22neredz-pamatu-satraukumam-par-lusiem.d?id=51784179

Nedaudz realitātes un zinātnes, kuru grūti sagremot medību ideologiem-prātvēderiem:

20 gadus 50 km platā pierobežas zonā dzīvoja 50 lūsenes ar 1.7 - 2.1 lūsēniem rudenī.

50 x 1.7 = 85 jaunie lūši

50 x 2.1 = 105 jaunie lūši

Latvijā tikmēr bija ap 200 lūšiem vasarā (ieskaitot jaundzimušos kaķēnus), bet ziemā pēc medību sezonas varēja būt ap 120 lūšu jeb 10% no vides ietilpības. Šādā situācijā 85-105 jaunie lūši [reproduktīvajā vecumā], kas ienāk no Igaunijas, ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc Latvijas lūšu skaits pieauga brutālu medību apstākļos. Bet medību ideologiem un steidzīgajām Rīgas žurnālistēm par to nav ne mazākās nojausmas.

Pēc Igaunijas lūšu skaita samazinājuma pēdējos 7 gados 50 km platā pierobežas joslā dzīvo 20 - 30 lūsenes ar mazuļiem.

20 x 1.7 = 34 jaunie lūši

30 x 2.1 = 63 jaunie lūši

Ņemot vērā faktu, ka Igaunijā lūšu blīvums ir divas reizes lielāks nekā Latvijā, tad lielāka varbūtība ir, ka lūši no Igaunijas migrē uz Latviju, nevis otrādi. Līdz ar to ideoloģe Dombrovska gadiem ilgi nejēdz, ko pati runā, bet tas, protams, viņu netraucēs arī turpmāk izplatīt un tiražēt savus “skaidrojumus” masu medijos.

Jāatgādina, ka runa ir nevis par Silavas kaķēnu uzskaiti maijā, bet gan par jaunajiem lūšiem reproduktīvajā vecumā, kurus, pēc tam, kad tie no kaimiņzemēm ienākuši Latvijā, medību ideologi steigsies uzskaitīt par “vietējiem” Latvijā piedzimušiem un izaugušiem, bet mednieku angažēto J. Ozoliņu galīgi neinteresē kā Igaunijas lūši izkropļo un sagroza Silavas paraugkopu.

Lietuvā ir 21 000 km2 meža platību, bet, pateicoties Latvijas killeriem-pirmrindniekiem, nav notikušas lūšu piegādes no Igaunijas 20 gadu garumā - tas arī ir vienīgais ticamais izskaidrojums lēnajam lūšu pieaugumam Lietuvā, kur lūšu vides ietilpība ir līdzīga Igaunijai (~800 dzīvnieki ziemā).

Ņemot vērā to, ka lūši neveic lielus attālumus brīvas teritorijas meklējumos, Igaunijas faktors uzskatāmi parāda, ka lūšu skaits visā Baltijas populācijā var pieaugt tikai tad, ja ļauj jaunajiem lūšiem netraucēti ceļot no valsts, kurā tie jau ir sasnieguši vides ietilpību. Divdesmit gadus šāda valsts bija Igaunija, bet, pateicoties Latvijas killeriem-pirmrindniekiem, šis potenciāls tika izniekots, jo ienākošos lūšus brutāli apšāva. Taču to nav iespējams uzzināt no Latvijas žurnālistēm, kuras turpina atreferēt VMD Medību daļas preses relīzes un citēt Silavas pērkamos biologus.

Tāpat no masu medijiem nav iespējams uzzināt, ka lūšu barības avots - stirna - nav gaļas suga Latvijas mednieku uztverē - lielāko daļu no 200 kg gaļas uz katru mednieku iegūst no aļņu, staltbriežu un mežacūku nošaušanas (no stirnas vidēji iegūst 17 kg gaļas).

Baltijas vilku un lūšu populāciju lielākās problēmas ir creepy Dr.Ozoliņš un vadošo masu mediju žurnālistes, kuras kā noburtas 20 gadus nespēj saskatīt atbaidošo realitāti - kamēr Eiropā lielo plēsēju monitoringu veic ar fotokameru palīdzību tikmēr Latvijā apšauj 65% no lūšu populācijas, lai tikai sanāktu pietiekami liela paraugkopa Potjomkina sādžas “zinātnei”.

Bebru slīcinātājs - vilku un lūšu kapracis Latvijas Potjomkina sādžā - 3 

https://www.pietiek.com/raksti/bebru_slicinatajs_-_vilku_un_lusu_kapracis_latvijas_potjomkina_sadza_-_3

P.S.: petīcija "Par vilku un lūšu medību ierobežošanu" https://manabalss.lv/i/777

Novērtē šo rakstu:

38
30