Iesaki rakstu:

Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts.  ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.

Drukāja ~30 gadus un uz 1971. gadu dolāru bija kluvis tik daudz, ka zelta rezerves to vairs sen nesedza. Centrālbankas un spekulanti to saprata un masveidā mainīja dolārus pret zeltu. Un kāpēc gan ne? Viens grams = viens dolārs, kurš ta par tādu cenu nepirks? Tāpēc Niksons bija spiests atcelt piesaisti zeltam, variantu tur nebija no sērijas nekādu - citādi kirdik, un dolārs sabruktu.

Nu un ko tālāk? Kā saglabāt dolāra kinga statusu? Tālāk ASV Kisindžera vadībā aizbrauca uz Sauda Arābiju un vienojās ar šeihiem par to, ko pazīst kā petrodolāra sistēmu. Petro (nafta) + dolārs (naftas nauda). Saudīti ceno naftu dolāros, pēc tam ietirgotos dolārus uzkrāj, aizdodot ASV. Par to ASV pretī iedeva drošības garantijas. Šī bija slepena vienošanās - par gigantiskas naudas aizdošanas mehānismu ASV dokumentus atslepenoja tikai 2016. gadā.

Nu un tā tas griežas vēl šobaltdien. Ja dolāros tirgo faktiski visu, bet vispirms jau naftu, tad dolārus vajag visiem. Un kur tos likt, kur uzkrāt? Dolāru parādzīmēs, kur faktiski vienīgā iespēja ir ASV valsts parādzīmes. Tikai tur ir gigantisks piedāvājums, mega tirgus. Attiecīgi procentu likmes salīdzinoši zemas, lai gan ASV aizņemas pilnīgā bezjēgā, neprātīgi.

Nu un tagad tas viss draud sabrukt, jo globalizācija paši redzam, kāda: notiek pretējais - fragmentācija. Naftu sāk pamazām cenot citās valūtās. Tas apdraud pieprasījumu pēc dolāriem, tā pati Venecuēla tirgoja arī juaņos.

ASV ļoti sparīgi cenšas apkarot visus, kuri atļaujas naftu tirgot ne dolāros. Venecuēla nav pirmā, kurai par šitādu rosību uzmet bumbas.