Iesaki rakstu:

Ceturtdien nenotika nekāda balsošana par Eiropas vērtībām. Drīzāk tāda veida gadījums kā man jaunībā ar “masu iznīcināšanas ieročiem Irākā”, kad jaunai politisko notikumu sekotāju paaudzei vajag pieļaut publisku kļūdu, kuras atzīšana vēlāk ļaus iesvētīties mazliet spējīgāku un nobriedušāku pilsoņu vidū. Skaidrs, ka tuvākajā laikā nekāda Kremļa pārstāvju ierašanās uz sievu sišanas sezonas svinīgo atklāšanu nenotiks.

Paralēli atvieglojumam, ka vismaz Saeima ir denonsējusi Turcijas lielākās pilsētas vārdā nosaukto Trojas zirgu, demokrātijas draugiem der pievērst uzmanību tam, ko šorīt saka Lato Lapsa. Viņš vērš uzmanību, ka pēdējās desmitgades, iespējams, lielākais protests paliek bez uzmanības.

Jautājums nav par to, vai protestētāji manā ieskatā ir “pareizajā pusē”. Jautājums ir par to, ka gana daudz cilvēku ir gatavi šī jautājuma dēļ iziet ielās. Viņiem var nebūt taisnība, viņi var nebūt kādaprāt “informēti”, bet tas nenozīmē, ka viņiem var vieglu prātu rullēt pāri, “jo vairākums”.

Ja nav jēgas no kāda izpratnē “dīvainu” ļautiņu masu protesta, kāpēc lai būtu ieklausīšanās citos protestos, kuros pulcējas citā ziņā “dīvainīši”? Skaidrs, ka tauta mācās. Ja no citu protesta nav nekādas jēgas, kāpēc iet uz savējo? Nav taču jēgas! Ja to skata svētā kara rakursā, tad droši vien problēmu nevar redzēt. Sak’, viņiem nav taisnības, tātad labi, ka protests palika bez sekām.

Bet demokrātija nav par to, kam ir taisnība. Jā, būtu labi, ka noteiktā jautājumā uzvar pamatotie argumenti, ja uzvar veselais saprāts, mūžīgas vērtības utt. Taču jautājuma beigas ir nevis balsojums, bet kas tālāk. Ja ir daži tūkstoši cilvēku, kas gatavi par politisku jautājumu iziet ielās, tad 1) nevar teikt, ka jautājums ir nebūtisks, 2) nevar teikt, ka viss ir nolemts, ejam tālāk. Ir jānotiek kaut kādai notikušā atzīšanai un jāiziet uz sarunu, kas ļautu vismaz daļai no protestējušajiem (kas to vēlas) saprast — kāpēc. Un ka faktiski neviens viņus neapspiež vai neatstāj bez aizsardzības.

Par to, vai cilvēki protestam ir pirkti, aicināti ar kaut kādiem resursiem vai bez — par to nedrīkst īsti diskutēt, jo jebkāds masu protests nozīmē mobilizāciju. Tautai ir dabiskas tiesības pašorganizēties.

P.S. Domāju, ka 2021. gada 18. augusts mēroga ziņā ir salīdzināms ar aizvakar notikušo. Un tas palika bez sekām uz valdošās varas pieņemtajiem lēmumiem vai komunikāciju.

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv