Iesaki rakstu:
Ivetas saduršanas traģēdija Jēkabpils pusē, kurā sava bērna mātes noslepkavošana tiek pārmesta Leonam Rusiņam, kuru joprojām nav izdevies aizturēt ne Latvijā, ne ārvalstīs, ir šokējošs apliecinājums valsts spēju ierobežojumiem vardarbības prevencijas un tiesiskuma nodrošināšanā.
Šis gadījums kalpo kā spogulis sistēmai, kas nespēj efektīvi aizsargāt visneaizsargātākos pat pēc tam, kad vardarbība jau ir bijusi pieteikta. Tā vietā, lai aizsardzība būtu prioritāte, upuris kļūst par vienpatu cīnītāju birokrātiskā labirintā, bet iespējamais vainīgais gadiem ilgi spēj izvairīties no atbildības.
Par ko tas liecina?
Par vāju reaģēšanas ķēdi. Neskatoties uz vardarbības eskalāciju, tiesībaizsardzības iestādes acīmredzot nespēja novērtēt situācijas augsto risku vai īstenot pietiekami stingrus aizsardzības pasākumus, kas novērstu traģēdiju.
Par prevencijas plaisu. Fakts, ka aizdomās turētais vīrietis tik ilgi ir brīvībā, norāda uz būtisku robu starptautiskajā sadarbībā, robežkontrolē vai operatīvajā meklēšanā.
Par prioritātē. Tas atklāj, ka vardarbības novēršana ģimenē, it īpaši ārpus Rīgas reģiona, joprojām tiek uztverta nevis kā nacionālās drošības jautājums, bet gan kā lokāls krimināls notikums.
Šīs slepkavības traģēdija nav tikai krimināllieta – tā ir sistēmas kliedzoša neveiksme.
Stambulas konvencija un lietas konteksts
Stambulas konvencija Latvijā
Latvijas Saeima 2023. gada 30. novembrī ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija).
Ir ratificēta, bet ar atrunām: ratifikācija stājās spēkā 2024. gada 1. maijā.
Kāds tam sakars? Lai gan Ivetas slepkavība notika pirms konvencijas ratifikācijas, šīs traģēdijas bija viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu konvencijas pieņemšanai, jo tās mērķis ir sistēmiski uzlabot prevenciju, aizsardzību un kriminālvajāšanu vardarbības gadījumos. Tas liecina, ka pat bez konvencijas Latvija nespēja nodrošināt pietiekamu aizsardzību. Vai tagad, kad ir konvencija, ir kaut kas mainījies?
Jautājumi publiskai diskusijai
Par resursiem un prioritātēm. Ja valsts spēj mobilizēt plašus resursus, lai aizsargātu finanšu vai valsts drošības intereses, kāpēc netiek piesaistīti starptautiskā līmeņa resursi un augsta līmeņa starptautiskā sadarbība, lai aizturētu personu, kura tiek turēta aizdomās par brutālu slepkavību, tādējādi apliecinot, ka vardarbība ģimenē nav tikai privāta lieta, bet gan sabiedrības drošības risks?
Par atbildības standartiem. Kādi ir personīgās atbildības kritēriji tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām, ja upuris ir vērsies pēc palīdzības un sistēma nav spējusi efektīvi novērst traģiskas sekas? Kā tiek nodrošināta atbilstība Stambulas konvencijas (vai jau iepriekšējo normatīvu) prasībām par riska novērtēšanu?
Par uzticību. Kā Latvijas policija plāno atjaunot sabiedrības uzticību spējai garantēt drošību un tiesiskumu, ja tik ilgstoši netiek aizturēts publiski meklēts aizdomās turētais, liekot sabiedrībai justies, ka tiesiskums šādos smagos gadījumos ir selektīvs un efektīvs tikai vienkāršos gadījumos?
Par prevencijas sistēmu: kādi konkrēti sistēmiski grozījumi tiek ieviesti (ņemot vērā, ka Stambulas konvencija ir ratificēta), lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ir izdots aizliegums tuvoties, šis aizliegums tiktu efektīvi uzraudzīts ar visiem pieejamajiem tehniskajiem un personāla resursiem, lai tas nebūtu tikai "papīrs"?