Iesaki rakstu:

Šajā raidījumā tā vadītāja Anitra Tooma, jau piesakot tēmu, informēja, ka viņa kopā ar zoologu Vilni Skuju šausmināsies par putnu medīšanas izpriecas stulbumu. Gribu uzsvērt, ka raidījums skan Latvijas Radio 1. programmā. Tātad sabiedriskajā medijā.

Sabiedriskā medija statuss un žurnālista ētika prasa objektīvi atspoguļot dažādus viedokļus. Diemžēl šajā gadījumā tas tā nenotika. Tā vietā tika pausts raidījuma vadītājas un īpaši šim mērķim izvēlēta raidījuma viesa personiskais viedoklis. Turklāt šis viedoklis tika pamatots, absolutizējot un vispārinot dažādus pieņēmumus un puspatiesības, kā arī 15 un vairāk gadus senus notikumus.

Kaut arī šis konkrētais raidījums bija veltīts putnu medībām, ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir vērsts pret medībām kā tādām. Ar tieši tādiem pat argumentiem medību noliedzēji citos gadījumos ir vērsušies pret vilku, lūšu, bebru, āpšu, pārnadžu un citu dzīvnieku medībām.

Arī šajā, līdzīgi kā citos gadījumos, argumentācija bija bezgala prasta un sekla. No sērijas – „kas jūs badā esat”, „kāpēc šaujat, tos jau nevar ēst”, „vai tad cita nekā vairs nav ko šaut” un tamlīdzīgi. Visi mednieki tika iedalīti stulbajos, labi situētajos resnvēderos un slinkajos. Katrs pats var izvēlēties kurai no grupām sevi pieskaitīt.

Tāpat ne pirmo reizi medījamās sugas pēc nezin kādiem principiem, neatkarīgi no populācijas stāvokļa tiek dalītas tajās, ko drīkstētu, un tajās, ko nedrīkstētu medīt. Nezinātājiem gribu atgādināt, ka medījamās sugas Latvijā nosaka MK noteikumi „Medību noteikumi” un pamatojums kādas sugas iekļaušanai medījamo sugu sarakstā vai izslēgšanai no tā ir populācijas stāvoklim, nevis tam, vai konkrētais dzīvnieks ir ēdams vai saimnieciski nozīmīgs.

Diemžēl šis nav ne pirmais, ne arī vienīgais gadījums, kad medniekiem tiek ierādīta vienīgi dzīvnieku skaita kontrolētāja funkcija. Klausoties Viļņa Skujas prātuļojumos par to, kuras sugas tad mednieki drīkstētu medīt un kāpēc, prātā nāca aptuveni piecus gadus seni notikumi, kad līdzīgos prātuļojumos aizrāvās arī medību jomā krietni kompetentāki vīri. Pārlasot tā laika rakstīto, sapratu, ka tas gana labi atbilst arī šībrīža situācijai, tādēļ atļāvos negrozītu pievienot savu viedokli, kas savulaik tika publicēts žurnālā MMD.

„Par dabas, tradīciju un cilvēku sabiedrības daudzveidību jeb, kas sagaida medniekus nākotnē – medīsim jeb nodarbosimies tikai ar „kaitēkļu kontroli”?

Pēdējā laikā man aizvien biežāk nākas saskarties ar dažādu cilvēku, pārsvarā nemednieku, viedokli par to, kāda tad ir medību vieta jeb nozīme mūsdienu sabiedrībā. Viena no šādām reizēm bija Medību likuma apspriešanā Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kad kāds, ar dabas lietām saistīts deputāts, paziņoja, ka, viņaprāt, mūsdienās medības pieļaujamas vienīgi kā dzīvnieku skaita regulēšanas pasākums. Tajā pašā reizē no dzīvnieku aizsardzības organizāciju puses, attiecībā par medībām ar loku, izskanēja viedoklis, ka tas ir principa jautājums. Argumentu, kāpēc neatļaut, īsti nav, bet viņuprāt būtu jāaizliedz jebkuras medības. Ja to nevar izdarīt, tad uzdevums ir nepieļaut nekādu jaunu medību paņēmienu ieviešanu. Tas pats attiecībā uz mednieku vecumu – nedrīkst pieļaut, ka jaunieši aizraujas un sāk nodarboties ar medībām! Jo šādā gadījumā notiks, viņuprāt, ļaunākais – ar medībām joprojām nodarbosies pietiekami liela sabiedrības daļa. Pie kam ne tikai večuki, bet arī jauni, spēcīgi, aktīvi cilvēki.

Pēdējais piliens, kas arī izprovocēja šo manu pārdomu uzlikšanu uz papīra, bija raksts „Bebrs – neaizsargātais aizsargātais kašķu avots” MMD oktobra numurā, kurā Didzis Pakalns sarunājās ar VMD Medību daļas vadītāju Jāni Ozoliņu. Kaut arī labi pazīstu un patiesi cienu abus minētos kungus, šajā gadījumā man nebija pieņemams tas, kā tika spriests par beru medībām. Un proti, tikai un vienīgi no viena aspekta – postījumu novēršana. Rakstā gandrīz neparādās vārds „medības”, bet ik pa brīdim skan „postījumu kontrole”, „bebraiņu vai apmetņu likvidēšana”, „dambju jaukšana”, „efektīva postījumu samazināšana” utt..

Lai cik skumji tas nebūtu, bet sarunas tēma patiesībā atbilda nevis tematam medības, bet gan angļu valodas terminam „pest control” jeb kaitēkļu ierobežošana. Šajā gadījumā par bebru tika runāts tāpat kā par peļu vai žurku izķeršanu mājā vai kūtī. It kā jau sarunas iemesls bija bebru medīšana pavasarī jeb precīzāk aprīlī. Tomēr atzīstot, ka jautājums patiesībā vairāk ir ētiskas dabas un šādas medības populācijai nekādu būtisku ietekmi nenodara, sarunas biedri šo medību laiku pasludina kā nepieņemamu jo tas lūk neesot visefektīvākais no postījumu ierobežošanas viedokļa.

Šobrīd pasaulē aizvien populārāk kļūst runāt par daudzveidību. Visdažādāko – bioloģisko, dabas, sabiedrības, kultūras un citu. Un vienmēr tiek uzsvērts, ka tieši daudzveidība ir tā, kas dara stipru, bagātu un nodrošina ilgtspēju. Šajā gadījumā es saskatu, ka ir cilvēki, kas visādi cenšas samazināt tieši medību daudzveidību. Kā tas izpaužas? Kaut vai šis, iepriekš minētais raksts par bebru medīšanu. Man visiem spēkiem tiek potēts, ka vienīgais pareizais bebru medīšanas veids ir vasaras beigās ar suņiem alās, jo tas lūk esot visefektīvāk. Bet ko darīt upēs vai ezeros, kur ar suņiem medīt nav iespējams? Vai ja man nav šāda apmācīta suņa? Vai tādā gadījumā, ja man ar mietu nosist no alas izraktu suņu noturētu bebru šķiet vēl krietni neētiskāk nekā aprīlī ar ieroci nomedīt pērno jaunuli?

Un kā rīkoties, ja manā medību iecirknī nav pēc kāda „speciālista” domām likvidējamu bebru apmetņu? Vai šādā gadījumā man bebru medības ir liegtas vispār? Un vai medību efektivitāte jāvērtē tikai no likvidēto apmetņu viedokļa? Varbūt šeit jāņem vērā arī citi aspekti, piemēram, tas, ka augustā nomedīta bebra ādai faktiski nav nekādas kažokādas vērtības atšķirībā no ziemas beigās nomedītā? Medības ar slazdiem tiek aizmirstas vispār. Šobrīd visā pasaulē tiek uzsvērts, ka medības ir dažādu tautu kultūras un tradīciju mantojums. Manuprāt, medības kā šī kultūras un tradīciju sastāvdaļa, tieši ar to ir bagātas, ka mums ir šī daudzveidība un katram medniekam ir iespēja izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko medību veidu un paņēmienu.

Diemžēl aizvien biežāk šāda pati attieksme („pest control” medību vietā) parādās arī runājot par meža cūkām, staltbriežiem, aļņiem un citiem dzīvniekiem. Un ne tikai no īpašnieka puses, kuram, iespējams, kādreiz nodarīti postījumi, bet arī no valsts institūciju, „dabas speciālistu” un citu vidus. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka medniekiem medību iecirknī ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Tomēr, ja tiek mēģināts visu nonivelēt vienīgi līdz pienākumu līmenim, man tas nav pieņemams. Ja tas tiešām ir „sabiedrības vairākuma” viedoklis un tas, kā nākotnē izskatīsies medības, tad es palieku pie savas pārliecības, kuru paudu arī minētajā Saeimas komisijas sēdē – tādā gadījumā mednieki sabiedrībai sniedz dzīvnieku skaita regulēšanas pakalpojumu jeb servisu. Un par jebkuru servisu ir jāmaksā. Tādēļ aicinu medniekus aizstāvēt savas tiesības medīt sugas, kuru populāciju stāvoklis to atļauj, ar visiem atļautajiem medību paņēmieniem. Savukārt tos, kuri cenšas panākt dažādus medību ierobežojumus, padomāt, vai tas tiešām ir tas, kas mūsu sabiedrībai ir visvairāk vajadzīgs un vai beigās necietīs pati sabiedrība. Jo spēks un bagātība taču ir daudzveidībā, nevis vienlaidus pelēkā masā."