Iesaki rakstu:

Skatoties mītiņu un cilvēku emocijas, es neviļus aizdomājos – vai mēs vispār saprotam, par ko cīnāmies? Stambulas konvencija jau ir spēkā, un tā bija spēkā arī tad, kad pirms mēneša vīrietis nosita savu dzīvesbiedri un pats nošāvās. Tā bija spēkā arī tad, kad pazīstams uzņēmējs – tā dēvētais “naftas karalis” – smagi piekāva savu partneri un šobrīd turpina smaidīt reklāmās, esot tikai mājas arestā. Kur toreiz bija šie desmit tūkstoši cilvēku, kas vakar izgāja ielās? Kāpēc viņi toreiz neizgāja un nepiekrita kliegt: “Pietiek! Policijai ir jārīkojas!”?

Vai šie cilvēki saprot, ka ar viņiem tiek manipulēts? Es arī esmu pret jebkāda veida vardarbību – gan pret sievietēm, gan bērniem, gan pret vīriešiem. Bet es redzu, ka vardarbība šodien notiek arī citur – skolās, ģimenēs, starp bērniem. Bērni tiek pazemoti, apcelti, spiesti sacensties par atzīmēm un izpildīt vecāku nereālās ambīcijas. Tā arī ir vardarbība, tikai klusāka – bez asins pēdām, bet ar dziļām rētām dvēselē.

Un vai nav vardarbība arī tā, ko veic pati valsts? Vai tā nav vardarbība, ka vēža pacientiem netiek nodrošinātas dzīvībai nepieciešamas zāles? Vai tā nav vardarbība, ka bērni gaida rindā pie ārsta nedēļām vai mēnešiem, kamēr viņu veselība pasliktinās? Vai tā nav vardarbība, ka veci cilvēki dzīvo nabadzībā – bez normālas pārtikas, bez siltuma, bez pienācīgas medicīniskās aprūpes? Vai šī vienaldzība nav smagāka par jebkuru deklarāciju, ko politiķi paraksta skaļi, bet tukši?

Vai tie, kas vakar izgāja ielās, saprot, ka prezidentam bija iespēja šo konfliktu apturēt un ļaut sabiedrībai pašai lemt referenduma ceļā? Vai viņi redz, ka šis strīds tiek kurināts apzināti – lai novērstu uzmanību no valdības nespējas risināt patiesās problēmas: ekonomiku, veselību, izglītību, nabadzību, drošību?

Reālā situācija ir tāda, ka referendums netika izsludināts tāpēc, ka tad nevarētu notikt politiskā tirgošanās – nevarētu pirkt un pārdot viedokļus, ietekmes un klusēšanu. Tas ir veids, kā saglabāt varu, nevis rūpēties par cilvēkiem. Šis process ir kļuvis par tirgu, kur tirgojas tie, kas ir “par” un tie, kas ir “pret”, bet neviens nedomā par cilvēkiem. Ja kāds patiešām vēlētos skaidrību, būtu referendums. Bet tas nav izdevīgi tām organizācijām, kas saņem miljonus “vardarbības novēršanas” aizsegā. Referendums būtu risks – jo cilvēki varētu lemt paši, un tad šie miljoni būtu apdraudēti.

Neviens no viņiem mūs neaizstāv. Mēs neesam vajadzīgi. Un šausmīgākais ir tas, ka mēs šodien plēšamies savā starpā, nevis pieprasām no politiķiem atbildību un skaidrību. Referendumu, kur tauta pati lemj. Cilvēki taču ir saprātīgi.

Abnormāli ir tas, ka tie, kas šo visu vājprātu ir ievārījuši un nav pieņēmuši atbildīgus lēmumus, vakar iznāca pie tautas kā uzvarētāji. Viņi izstiepa rokas gaisā kā triumfētāji, un tauta kliedza sajūsmā. Es to skatījos ar nožēlu – jo tieši šie cilvēki ir tie, kas mūs līdz šim ir noveduši. Un mēs, agonijā kliedzot atkārtojam iestudētos saukļus kā aitubars, absolūti nepieslēdzot kritisko domāšanu un analīzi, bet, iespējams, nevar pieslēgt to, kas nav.

Es esmu 100% pret jebkādu vardarbību un vēl vairāk pret masu stulbumu un aklumu!!!

Pārpublicēts no Facebook.