Menu
Pilnā versija
Foto

Partiju PR kantori, saukti par ministrijām

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek · 27.04.2024. · Komentāri (58)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šajā Saeimas sasaukumā premjerpartija Vienotība atkal ir panākusi to izpildvaras agregātstāvokli, kurā valdība sevi pilnībā nodarbina vien ar pašas iegribu apkalpošanu. To – uz mūsu maksāto nodokļu un mūsu labklājības (ne)pieauguma rēķina – politiķi veic abpusēji komfortablā simbiozē ar ierēdniecību, veidojot pašiem savas “realitātes” infoburbuli.

Tādu birokrātisko pašapmierinātību mēs jau piedzīvojām Laimdotas Straujumas otrajā premjerēšanā. Vai vispār vēl atceraties šo Zemkopības ministrijas ierēdni, ko Vienotība savā personāliju badā – bez jebkāda vēlēšanās saņemta mandāta un vispār politiskās pieredzes – vispirms padarīja par ministri, pēc tam par valdības vadītāju?

Šai kundzei, akli apžilbinātai ar Latvijas eiroprezidentūras (2015.gada pirmā puse) rosību un iespēju amizēties ar eirokomisijas toreizējo vadītāju Žanu Klodu Junkeru, mūsu ekonomikas atkopšanās no krīzes – un savilkto jostu politikas – sekām šķita pavisam mazsvarīga. Straujumas valdības pašsabrukums ļāva Latvijai izkļūt no Vienotības radītā strupceļa.

Nupat Ārvalstu investoru padome Latvijā – organizācija, kas var atļauties mūsu politiķus neglaudīt pa spalvai un kuru tie spiesti respektēt, – ziņoja: valsts investīciju klimats pērn ir novērtēts ar līdz šim zemāko atzīmi. Atcerēsimies, ka pagājušajā gada vairākus mēnešus pilnībā aizpildīja valdības krīze, ekspremjeram Krišjānim Kariņam svēti solot sabiedrībai radīt “dinamiskāku” valdību. Viens no sliktā vērtējuma cēloņiem pašsaprotami ir augstais birokrātijas līmenis valsts varā.

Ļoti zemu tiek vērtēts politikas veidotāju – tātad valdības un ministriju – darbs investīciju piesaistē. Latvijā ieguldījušo ārvalstu uzņēmēju ieskatā mūsu izpildvarai trūkst reālas rīcības un skaidras valstiskas vīzijas, kā attīstīt Latviju. Viņu vidū ir samazinājies to īpatsvars, kuri plāno turpmāk investēt Latvijā (no 79% aizpērn līdz 67% 2023.gadā, un tas tiek atzīts kā patiesībā ļoti zems rādītājs).

Ministru prezidente Evika Siliņa ārzemju kapitālistu pārmetumos trafareti vaino ģeopolitisko situāciju. Taču Krievijas agresija Ukrainā «nez kāpēc» netraucēja premjerpartiju izraisīt valdības krīzi valsts prezidenta vēlēšanās un visu vasaru nomāžoties ar koalīcijas “paplašināšanu”. Arī tas raisa ārzemju uzņēmēju nepatiku, ko premjere nopūlas nesaskatīt.

Vai mums šāds vērtējums – teju vai “Sēdies, divi!” – ir pārsteigums? Nē, ministrijas ir zaudējušas jebkādu sabiedrības, biznesa un to it kā apkalpoto publisko pakalpojumu nozaru respektu. Mēs savukārt – zaudējuši pēdējās ilūzijas, ka šīs iestādes vairs spētu īstenot Latvijas izaugsmes politiku.

Tieši tādēļ mēs esam nolemti arvien lielākai ekonomiskajai atpalicībai no citām ES dalībvalstīm. Latvijas labklājības pieaugumu uztur (vai arī mazina, kā līdz šim) vienīgi ES “savienotie trauki” – pašu valdībai, kā redzam, nav nekādas reāli īstenotas saimniecisko “muskuļu” audzēšanas politikas.

Ministrijas tika – par mūsu nodokļu naudu! – klaji pārvērstas par valdošo partiju sabiedrisko attiecību nodaļām. Par to pamatuzdevumu ir kļuvis “piārēt” attiecīgo ministru/-i un radīt viņam/viņai pārliecību, ka “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze”.

Ir pavisam naivi cerēt (kaut tādi ceroņi ir!) no mūsu ierēdniecības – tai saņemot kļūmīgas vai savtīgas politiskās pavēles – jebkad sagaidīt dumpi vai vismaz patriotisku burkšķēšanu. Tā tika selekcionēta, pašsaglabājoties un apkalpojot politisko varu tieši tā, kā vēlas attiecīgais partijas pārstāvis, stājies pie ministrijas politiskās vadības. Vienalga, vai ir jāsasniedz taustāmi rezultāti vai “jākonstruē realitāte”. (Protams, ja tikai viņš/viņa nav ņuņņa, kas dažā ambiciozā birokrātā pamodina “iekšējo Napoleonu”.) 

Tādēļ mums patlaban ir pavisam akūti vajadzīgs sabiedriskās domas politiskais spiediens uz valdību, tai pieprasot birokrātiju ierobežot un savaldīt vienīgajā tiešām efektīvajā, pārliecinošajā un uzskatāmākajā veidā. Poētiski izsakoties: civildienesta ierēdņi – kā birokrātijas sloga uzturētāji (savas nodarbinātas vārdā) – ir “fiziski jāreducē”, kardināli samazinot viņu skaitu.

Nedrīkst ļaut valdībai – arī pašvaldībām! – turpināt ākstīties, vairojot “birokrātijas apkarošanas” apakškomisijas un darba grupas. Jau ir pat pilnīgi vienalga, kas rada un uztur šādu politisko spiedienu – “kompradoru biznesa” vai pašmāju uzņēmēju organizācijas, politiskā opozīcija vai “neo-sorosīti”. Cīņai pret “big government” – par ierēdniecības izretināšanu – ir jākļūst par jaunā politiskā cikla galveno kaujas saucienu.

Dabā nereti gadās, ka pārāk labvēlīgos apstākļos kāda suga savairojās tiktāl, ka kļūst par draudu visai ekosistēmai. Tāpēc dārzkopji cīnās ar Kolorādo vabolēm un Spānijas kailgliemežiem. Tāpēc Igaunijā izsniedz atļaujas lāču medībām. Latvijas saimnieciskā ekosistēma ir jāatbrīvo no pašpietiekamās birokrātijas, kas to “vairāk izmīņā, kā noēd”.

Turklāt “labās prakses piemērs” ir acu priekšā – Somija, kurā, kā vēsta, dzīvojot pasaulē laimīgākā (apmierinātākā) tauta un ko mēs varam tikai apskaust. Tās valdība, cīnoties ar energokrīzes un Krievijas agresijas Ukrainā radītām ekonomiskām sekām, budžeta taupības vārdā piesaka vērienīgu – tūkstošos ierēdņu rēķināmu – ministriju un iestāžu “saīsināšanu”. Diez vai tādēļ šī valsts sabruks…

Vēl viens acīmredzams pamatojums vajadzībai reducēt civildienesta ierēdniecības apjomu: mūsu sadzīvi un tautsaimniecību reglamentējošo tiesību aktu pamatmasu rada Eiropas Komisijas aparāts. Latvijas iestādes nodarbojas vien ar to lokalizēšanu un ieviešanu.

Kāds rūdīts opozīcijas politiķis (lai šoreiz paliek nereklamēts!), raksturojot situāciju, tēlaini teica: mūsu valsts aparāts ir kā modes nams vai šūšanas ateljē, kas sen jau vairs pats ne rada savus modeļus, ne arī izstrādā piegrieztnes un lekālus. Visas apģērbu sagataves piesūta no centra, vietējiem skroderiem atliek vien tās sašūt un izkārt gatavo produkciju uz pakaramajiem. 

Viņaprāt, šādām Briseles regulējuma apstrādes funkcijām patiesībā pietiktu pat ar ministra/ministres biroja resursiem. Es nebūtu tik drošs tam piekrist, taču informācijas tehnoloģiju teju neaptveramais piedāvājums, mākslīgā saprāta jeb AI pielietojuma perspektīvas un, protams, prasts birokrātisks “kopīpeists”– lai kāds arī nebūtu oficiālais viedoklis – vairo pārliecību, ka kadru redukcijai valsts pārvaldē ir lielas rezerves.

Taču pašapmierinātais birokrātiskais režīms, ko ar koalīcijas partneru padevību sev turpina veidot Vienotība, ir sagraujams tikai ar ļoti spēcīgu “politisko zemestrīci”. Vēlētājiem vajadzētu pārveidot 15.Saeimu tik kardināli, lai balsojuma rezultāts spētu iedzīt paliekošas bailes pat vēlēšanu uzvarētājos.

P.S. Ministriju "piarizācija" diemžēl ir loģisks solis, Vienotībai un tās šā brīža satelītiem pielāgojot valsti arvien dziļākam savas eksistences ērtumam. Politiskajā inforburbulī nekad rudenī neskaita cāļus, jo partejiskās rosības rezultātu kvalitāte vai to iztrūkums jau vairs nav svarīgi. Čiku var noslēpt zem arvien jauniem projektiem, iniciatīvām un "Briseles prasībām".

Pieļauju, šī procesa izšķirošais sākums bija referendumu sarīkošanas iespēju ierobežošana, faktiski liedzot pilsoņiem tiesības koriģēt valdības politiku (sabiedrības “rotaļām” atstājot tikai manabalss.lv erzacu). Savukārt visbūtiskākais panākums ceļā uz politisko pašmērķību bija valsts budžeta finansējums partijām, to "atbrīvošana no naudas varas".

Novērtē šo rakstu:

149
2