Iesaki rakstu:

Reiz kādos senos laikos dzīvoja Mūzikas akadēmija un tās rektors Kuģis. Dzīvoja nabadzīgi, bet mierīgi, centīgi pielāgojās visām Eiropas vērtībām un nezaudēja cerību, ka nauda, kas žāvējās lielajā stikla kalnā aiz trejdeviņām ministrijām, reiz būs gatava un to varēs ņemt un tērēt, jo tā solīja Kultūras ministrija.

Ministrija solīja, solīja bet tā arī aizmirsa. Skrēja rektors vienreiz stikla kalnā, neizdevās uzkāpt pat līdz pusei, kur vēl naudu iegūt. Skrēja otro reizi - atkal nevar tikt augšā. Kamēr skrēja, nauda izrādījās jau izžāvējusies, savēcinājusi spārnus un aizlidojusi citur.

Ministrija palīdzēt gribēja un rada risinājumu, ka likvidēs visas augstskolas un taisīs vienu jaunu, tad nebūšot vairs nekādos kalnos jākāpj, visas mājas pārdos, un būšot viena māja, kur tad visi gan gleznos, gan muzicēs, gan tejāteri spēlēs un gari runās, kā vajag kultūru vadīt. Un nevajagot tik daudz tos studentus spiest mācīties, lai taču izbauda studentu dzīvi, arī naudas mazāk vajadzēs. Un, ja mazāk mācīsies, tad arī jau visi tajās jaunajās telpās gan jau saspiedīsies, valstij, redz, liela ekonomija būs!

Rektoram kļuva žēl viņa akadēmijas, un viņš teica NĒ. Nogranda pērkons, un zibeņu gaismās debesīs bija skaidri saredzams mirgojošs pravietojums izteikts pareiza laika formā 23:55.

Tajā pat laikā kāda spilgta un pat naktī krāsās zaigojoša absolvente Lēnmane nebija aizmirsusi sev nodarīto pārestību. Stāvot pie matu balināšanas līdzekļu plaukta “Drogās”, viņa ar nepatiku atcerējās, kā rektors Kuģis, šis, viņasprāt, senilais kristietis bija atļāvies tai izteikt kaut kādu regresīvu neizpratni par viņas uzvedību akadēmijā.

Viņa ar patiku atcerējās visas ballītes, kurās bija īsta karaliene, plūda substances, skanēja smiekli, viņa izvēlējās un ieguva. Tiesa, ne vienmēr tas bija tik viegli, gadījās arī tādi, kas par viņu neizrādīja interesi, un viņa bija arī jau dzirdējusi nelāgas runas par to, ka studentu starpā izsludināta aptauja par to, vai ir kāds, kurš viņā vēl neesot pabijis? (Attēlā tā noteikti nav viņa.)

Bet tie jau bija tikai sīkumi, jo lielais mērķis profesora Jāņa Zaļeckēviča personā bija sasniegts, kaut tas nebija nemaz tik viegli. Atceroties to nelāgo ballītes vakaru, kad tualetē viņa nevarēja apslāpēt savu sāpi un izkliegtie vārdi par to, ka viņa neies mājās, ja nebūs viņu dabūjusi, tas lika viņai atkal nosarkt. “Jā, cik daudz meiteņu to dzirdēja? Vairākas, bet nu labi, es taču panācu savu, es atkal panācu savu!”

Un tad, iedomājoties par rektoru Kuģi, viņai kļuva nelabi, atceroties, ka viņš kaut ko gvelza par morāli, ētiku un kādām lietām, kam viņu nevajadzētu skart. “Mana dzīve, mana izvēle, nav ko jaukties manā dzīvē, gan es viņam vēl par to visu vēl atdarīšu, galu galā es tagad vairs neesmu kaut kāda muļķa studente, esmu žurnāliste, un man ir ietekmīga vīramāte-sekretāre stikla kalna Kultūras ministrijā. Viņš to visu vēl nožēlos!”

Ne pārāk jaunās mūzikas katedras studentei Beatrisei Mildei bija līdzīgas problēmas. Viņa bija no sirds vīlusies un dusmīga uz sevi, ka bija maldīgi iedomājusies, ka šajā katedrā nevajadzēs daudz mācīties, būs brīvs ballīšu režīms un daudz prieka. Tagad izrādījās, ka viņai ir pat jāapmeklē lekcijas!

“Nekāda prieka studēt, pat kora tūrisma braucieni jāsaskaņo. Nu nē, tas nav izturams, tāda vardarbība nav pieredzēta, mani spiež visas neapmeklētās lekcijas mācīties un apmeklēt papildu nodarbības. Cūcība, un vēl katedras vadītājs Tupčs iedrošinās norādīt, ka budžeta vietas var arī pazaudēt. Vakaros tā vietā, lai ar draudzenēm apmeklētu kādu gaumīgu vakarklubu un mazliet atrauties, man tagad būs jāapmeklē viņa lekcijas, ko viņš speciāli man organizēs? Kā viņš nesaprot, ka var iet tālu, tālu ar visu savu ne tik jauno mūziku!”

Beatrisei radās ideja, kā īstenot atriebību. Viņa bija dzirdējusi, ka viņas kursa biedrene Emīlija Vaidere veikli tika vaļā no pedagoga līdzīgu iemeslu dēļ, un tas bija pavisam vienkārši. Atliek izdarīt tā, ka pedagogs ir izteicis viņai it kā nepiedienīgu piedāvājumu, un lieta darīta, šis tagad ir trends, ko var mierīgi lietot.

“Es viņam pasūdzēšos, ka man nav naudas, tāpēc arī nenāku uz lekcijām. Grūta dzīve, nav naudiņas, lūgšu viņu palīdzēt… Un, ja nu viņš man aizdos naudu, tad lieta darīta, būs uzmācies man ar nepiedienīgu naudas piedāvāšanu.” Beatrise izstāstīja savu ideju labākajai draudzenei un partnerei Brigitai Deisonei, kurai jau bija varena pieredze šādās un citādās lietās un kura mākslinieciskās aizmāršības dēļ  bieži vien savu OnlyFans paredzēto saturu iepostoja Tviterī jeb X, bet pie tā jau visi sen bija pieraduši, arī pati Deisone.

Brigita aizdegās kvēlās atbalsta liesmās, un uz brīdi arī viņai pašai šķita, ka tieši viņa ir tā, kura ir cietusi no Tupča briesmīgās vardarbības, kaut gan ar zināmu nožēlu bija jāatzīst, ka nekad nebija Tupču dzīvē satikusi. Bet Beatrisei likās, ka var kaut kas neizdoties līdz galam, vajadzētu tā kārtīgi nodrošināties ar kādu spēcīgāku atbalstu. Un tad viņai ienāca prātā, ka katedrā baumoja, ka Tupčs ir izšķīries ar savu partneri un kolēģi Varovu, kas arī bija mācībspēks akadēmijā. “Viņa noteikti mani atbalstīs, ja izstāstīšu, ka viņš man uzmācas!”

Un tomēr vēl tas Beatrisei likās par maz, - bet ja nu neizdodas! Un viņa nolēma dalīties savās bēdās arī ar kora diriģentu Māri Melnmati, kuram, kā visi zināja, ir sens ienaids uz Tupču. Tajā brīdī, kad vismaz 50 koristi jau turpināja stāstīt Beatrises stāstu ar fantastiski izpušķotām detaļām, tad viņai beidzot likās, ka nu viņai nekas vairs nedraud.

Melnmatis nopriecājās par šādu kompromātu, - necerēta izdevība tikt beidzot ar to pārgudro un iedomīgo Tupču galā. Padomājis mazliet, viņš piezvanīja savam ilggadējam partnerim Valdim Ernburgam, izstāstot, ka viņam esot ziņas par Tupču, kas nodarbojas ar seksu visās pieejamās Mūzikas akadēmijas klasēs.

Ernburgs, būdams akadēmijas augsta amatpersona nolēma, ka šādas uzticamas ziņas ir pelnījušas trauksmes ziņojuma statusu, un noformēja to rakstiski. “Varbūt viens trauksmes ziņojums būs pārāk niecīgi? ”domāja Ernburgs. Sacīts, darīts. Atradās kolēģe, kādas katedras vadītāja, kurai likās, ka viņas draudzene noteikti nosodītu Tupča rīcību un arī rakstītu ziņojumu. “Bet viņa taču ir tik aizņemta ar darbiem, uzrakstīšu to viņas vietā, tāpat viņa jau neuzzinās, ka esmu viņas vietā to izdarījusi.”

Tajā pat laikā akadēmijas profesora Troņzaka vairākus gadus ilga sarakste ar kādu studenti, kurā abi apspriež ļoti intīmus jautājumus pilnīgi neakadēmiskā, iespējams, smagā grādīgo šķidrumu ietekmētā literārā formā, nokļuva līdz akadēmijas vadībai. Studente pēc vairāku gadu aktīvas sarakstes bija beidzot sapratusi, cik tas viss ir nepareizi, un meklēja palīdzību, jo sajutās aizskarta un apdraudēta.

Rektors Kuģis zaudēja uz mirkli valodu un spriestspējas, jo nebija savā dzīvē tādas lietas nekad ne lasījis, nedz dzirdējis, taču senāta priekšsēdētāja Ilona Aija saprata, ka beidzot viņai liktenis sūta lielo iespēju. Rektors Kuģis nevar būt rektors, jo viņš vispār nesaprot to Troņzaka saraksti, ka viņam tā ir jātulko, tāds no dzīves atpalicis regresīvu uzskatu cilvēks nevar vadīt akadēmiju! Ilonai radās plāns…

Izplatoties baumām par Troņzaka saraksti un Tupča “seksu dažādās klasēs” ar Beatrisi Mildi, Lēnmane sajuta uzvaras garšu mutē. Viņa jau gada acīm redzēja, ka tieši viņas raidījums glābs pasauli, mainīs lielvaras, viņa iegūs Pulicera balvu utt. “Jā, rektoram Kuģim ir jāatkāpjas! Šis ir tas gadījums, ka tieši viņš ir vainīgs pie visa!” Viņai bija scenārijs gatavs, un tas likās Šekspīra cienīgs, par atbalstu varas gaiteņos gādā vīramāte, un reitingi nepieciešami ne vienai vien koalīcijas partijai šajos grūtajos laikos.

Nu tik sākās! Studentes, kas vien tik varēja, mēģināja atcerēties, cik smagi ir “cietušas”, pēkšņi izrādījās, ka visa Mūzikas akadēmija gadiem ir bijusi Kamasutras studiju centrs, akadēmijas padomes priekšēdētājs Lonsons uz brīdi aizmirsa, ka ir attiecībās ar akadēmijas studentu, un ļoti nosodīja jebkādu tuvāku saskarsmi studentu un pasniedzēju starpā, TV un radio personības, ministri, influenceri sacentās, kurš pirmais uzzinās par aktuālo kopējo izvaroto studenšu skaitu, policija mēģināja šķetināt neatšķetināmo. V

arova pa to laiku nolēma atriebties Tupčam, ka vairs viņu neuztur, nedod naudu. Kretīns gatavais! Varova devās uz policiju un apsūdzēja Tupču izvarošanā. Viņa patiesi tagad bija pārliecināta, ka tas nebija labs sekss, kā viņa to ilgus gadus bija domājusi, īstenībā tā bija regulāra izvarošana. Troņzaks tikmēr turpināja baudīt elektronisko skaņu Nirvānu.

Kuģis, Ernburgs un pārējā administrācija tika patriekti vēl pirms rektora vēlēšanām, jaunā rektore Ilona Aija likvidēja pārējos un atlaida Troņzaku un Tupču. It kā vajadzēja iestāties mieram, taču tas bija maldīgi. Un tā viņi dzīvo tur vēl joprojām, runā, ka katru dienu tur kādu atlaižot no darba, kamēr esot, ko atlaist. Kad beigsies tie atlaižamie, tad domās, ko darīt.

Morāle: Nevajag rektoram nepaklausīt ministrijas ietekmīgai personai, īpaši, ja tās vedekla gadiem vēlas atriebties.