Menu
Pilnā versija
Foto

Pasaka par Pierādījumu Trūkumu karaļvalsti

Tautas dainu vācējs Arilds Bethers · 19.02.2020. · Komentāri (46)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

O vei vei hembaijo, kas nozīmē – sensenos laikos aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām kāda Melna kontinenta zemē dzīvoja daiļa zeltene Zeltmatīte Kristīnīte. Viņa tur laimīgi apprecējās, piedzima meitiņa, bet tad viņas mīļotais palaida rokas, kas tika pareizi dokumentāli apstiprināts visās vēstures hronikās. Šī paša iemesla dēļ Zeltmatīte ar visu meitiņu devās tālā ceļā uz Pierādījumu Trūkumu karaļvalsti (PTK) apciemot vecmāmiņu.

Pierādījumu Trūkumu karaļvalsts tā bija tāpēc, ka bija pilna ar visādiem blēžiem, karaļvalsts izzadzējiem un izsaimniekotājiem, korumpantiem, shēmotājiem un visu rangu zagļiem un zaglēniem, bet pārliecinoši lielākā daļa dzīvoja, cepuri kuldami, jo viņu saukšanai pie atbildības un iemešanai pagrabā parasti trūka jebkādu pierādījumu.

Pēc kāda laika Zeltmatīte nolēma aizbraukt atpakaļ uz Melno kontinentu savest kārtībā papīrus. Brauca, brauca savā karietē, līdz pa ceļam nonāca prinča Anša Kristiāna Pasaku karaļvalstī. Tā vietā, lai viņai kāds pastāstītu skaistu pasaku, karaļa apsargi viņu sagrāba un iemeta gaišā, tīrā, sausā un saulainā, bet tomēr pagrabā, jo drūmā, drēgnā un smirdīgā pagrabā karaļvalstī nevienu iemest vairs nebija brīv. Iemeta tāpēc, ka, izrādās, Zeltmatīte bija izsludināta meklēšanā.

Meklēja tāpēc, ka Melnajā kontinentā apciemot vecmāmiņas Zeltmatītēm nav atļauts, nav jau nekādas Sarkangalvītes vai Vilks, kas to var darīt pēc definīcijas saskaņā ar žanra noteikumiem. Par šo noziegumu viņai draudēja 15 gadi vēl drūmākā, drēgnākā un smirdīgākā pagrabā, nekā kāds to var iedomāties, kur viņai pēc Pasaku karaļvalsts gudro vīru aprēķiniem esot nodrošināta 4,5 kvadrātsprīžu platība, kas tābrīža pārapdzīvotības apstākļos bija tīri padaudz.

Kad Zeltmatīte kādu laiku bija padzīvojusies pa pagrabu, Pasaku karaļvalsts izdomāja, ka nafig viņa tiem ir vajadzīga, un piedāvāja PTK saņemt viņu atpakaļ. PTK par galveno un ģenerālo prokurātoru bija iecelts bargais, bet taisnīgais un nu ļoti, ļoti likumus mīlošais Lejas Meijeris, kura priekšā drebēja visi noziedznieki, bet tikai tie, kuri nezināja, ka teiksmainajā PTK viņiem pilnīgi nekas nedraud, jo pierādījumu ta nav.

Prokurātors pakasīja pakausi un atbildēja, ka viņam Zeltmatīte vēl nafigāk nav vajadzīga, neviens pasaules un pašu karaļvalsts likums viņam nepieļaujot krāmēties ar tik sīkiem noziedzniekiem, kurus pat lāgā pagrabā mest nav vērts. Cita lieta, ja piedāvātu, teiksim, Beņku Aijo (kļička - Melnais Iļjičs), kurš tobrīd tupēja Ļaunuma impērijas obezjaņņikā par tur pastrādātajiem pārkāpumiem. Jā, Iļjiču pieņemtu ar atplestām rokām, pat gatavi pieprasīt izdošanu, lai tūlīt spriestu taisnīgu tiesu un nekavējoties atbrīvotu pierādījumu trūkumu dēļ. Kā to reiz jau izdarīja ar Ļaunuma impērijas melnajā pagrabā tobrīd tupošo Pļindermani.

Arī Vaška (kļička – Futbolists), kurš šobrīd guļ mīkstos pēļos un tēlo beigtu, ir tīri piemērots šādām izdarībām, laipni lūgtum, noziedzies ne pa jokam. Bet kaut kāda tur Zeltmatīte? Fui, ko jūs! Zeltmatīte gan lūdzās un bija gatava atzīties vēl smagākos noziegumos, bet prokurātors bija nepielūdzams – ij nedomā, man nav nekāda iemesla neticēt iepriekš teiktajam, ka tikai brauci pie vecmāmiņas. Es nekad pat nevienam bandītam neticu, ja viņš atzīstas noziegumos, lai gādā noziegumu apstiprinošus dokumentus, tad kaut kāda saruna varbūt vēl var sanākt, bet diezin vai.

Pa tam laikam paša PTK prokurātora brīnumdaiļā meita princese Saulcerīte arī sadomāja paceļot un devās pāri trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem tuksnešiem uz 1001 Pasakas zemi. Apprecējās tur ar kādu vezīru, šeihu vai padišahu, pati īsti nesaprata, ar ko. Dzīvoja laimīgi, tinās melnā lupatā no galvas līdz kājām, kas viņai ļoti gāja pie sirds. Bet tad vienu dienu notika nelabojamais, jo viņai gadījās lupatu uzģērbt otrādāk, uz kreiso pusi, kas Allaham Agbaram ļoti nepatiktu. Par to viņa smagi atrāvās, kas gan nekur dokumentāli nav apstiprināts. Saulcerīte apvainojās, nobijās, uzsēdās uz burvju paklāja un atlidoja atpakaļ pie tēta.

Pēc kāda laika izdomāja vēlreiz aizlidot uz tuksnešu zemi sakārtot dokumentus. Uzsēdās uz sava burvju paklāja un devās ceļā. Taču slikto laika apstākļu vai degvielas trūkuma dēļ bija spiesta veikt piespiedu nosēšanos tajā pašā Anša Kristiāna Pasaku zemē. Protama lieta – karaļa apsargi tūlīt sagrāba viņu ciet, sašņorēja un iemeta tajā pašā saulainajā pagrabā. Jo raugi – arī viņa bija izsludināta meklēšanā. Izrādās, ka viņa bez smagā lupatas nozieguma bija vēl arī pārkāpusi laulību ar kādu tuksnesī klimstošu beduīnu, par ko padišaha zemē pienākas nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei.

Protama lieta, karaļvalsts piedāvāja PTK savākt arī savu Saulcerīti, taču lielas ilūzijas neloloja. Aizdomas apstiprinājās – prokurātors atkal pateica, ka nafig viņam tāda Saulcerīte ir vajadzīga, jo laulības pārkāpšana viņa karaļvalstī ir ikdienišķa parādība, pat pagrabs nedraud. Arī pats labprāt pārkāptu, bet vairs kaut kā nesanāk.

Uz atgādinājumu, ka tā taču ir viņa paša mīļā meitiņa, ļoti taisnīgais un ļoti, ļoti likumus mīlošais prokurātors palika nelokāms - nu kā es varu pārkāpt likumu???!!! Man vienkārši nav nekādu tiesību par tādiem niekiem glābt viņu no nāves soda! Kā var nesaprast tik vienkāršas lietas! Būtu viņa izlaupījusi, izpurgājusi vai izpļenderējusi kādu banku, būtu cita runa, tie ir smagi noziegumi. Kā Baltās bankas gadījumā dažus gadus pagulētu Linu ezera silto dūnu pēļos kā princese bez zirņa, un lieta darīta. Vai kā Parekša bankas gadījumā nopirktu to no viņas par vienu kapara vērdiņu un pēc tam katru gadu par to dotu viņai maisus ar zelta dālderiem tik, cik var panest.

Vai kā Krājošās bankas gadījumā ieliktu par karaļa galma finanšu komisijas patronesi, un vēl PTK galvenais finansists iešķiebtu kādu ordeni vai goda rakstu par karaļvalsts finanšu sistēmas stiprināšanu. Ir taču tik daudz skaistu paņēmienu, kā nopelnīt sev izprasīšanas tiesības no svešām karaļvalstīm! Kaut vai uzbūvēt zelta tiltu un nofenderēt tur 27 miljonus zelta dālderu. Smags noziegums, par kuru izprasīt var, bet to mēs pat neizmeklētu, jo PTK pastāv vēl viens skaists izgudrojums – nav nozieguma sastāva.

Tam ļoti labi atbilst arī burvju nanoūdens, jo neviens normāls prokurātors tak neies izmeklēt tā sastāvu, tādēļ sastāva vienkārši nav, par nozieguma sastāvu nemaz nerunājot. Tas pats attiecas arī uz visādiem pasažieru kariešu, līnijdrošku un federratu sastāviem. Vēl varēja kļūt par smagos noziegumos apsūdzētu personu, noteikti izprasītu izdošanu. Tādā gadījumā vēl piešķirtu personīgo karaļvalsti karaļvalstī ar tiesībām drukāt savu naudu un svinēt Jauno gadu, kad ienāk prātā, kā arī 30+ gadus no vietas teikt galavārdu visu galma augstmaņu, ministru, prokurātoru un pat paša karaļa iecelšanai tronī.

Ja negribēja darboties tik augstos līmeņos, varēja vismaz  izcūkot, izzagt un izflenderēt karaļvalsts galveno pilsētu – aizsūtītu trimdā uz Pasaku valsts kaimiņvalsti, lai tur pamocās, līdz ņemot 20% kambarsulaini. Un visbeidzot – galu galā, ja bija tāda sliņķe un nevīžoja neko no tā izdarīt, kaut arī iespējas kliegtin kliedza un uzprasījās, varēja vismaz aizlāčot līdz vietējam tirgus placim un likumīgā kārtā nelikumīgi tur patirgoties ar neakcizētām kontrabandas akcīzes precēm. Par sodu izrautu smēķi no zobiem, nojauktu visas tirgus apkaimes suņu būdas, kuras ir galvenās vainīgās notikušajā, un sastādītu 763 ar karaliskām zieģelēm apzieģelētus ruļļus par soda nomaksu dažu miljonu zelta dālderu apmērā, kas nekādā gadījumā nebūtu jāapmaksā, jo raugi – kaut arī Pierādījumu Trūkumu karaļvalsts jau pēc definīcijas ir tāda, ka tai pierādījumu gandrīz nekad nav, katram likumam ir kāds izņēmums, kas to tikai apstiprina. Un proti – ir dzelžaini pierādījumi, ka neakcizētajiem tirgoņiem pie dvēseles nav pat plika vērdiņa, tāpēc par kaut kādu sodu nomaksu nevar būt nekādas runas.

Kad Saulcerīte uzzināja par visām garām palaistajām lieliskajām izdevībām, viņa ķērās pie pēdējā salmiņa – atzinās tētim, ka reiz tirgus laukumā nofenderējusi slotu un trauklupatu, vaicāja, vai noziegums ir pietiekami smags. Nezinu, nezinu, meitiņ, diezin vai. Vai tikai tu man tagad nefleitē? Man nav nekāda iemesla neticēt tevis iepriekš teiktajam. Ja nu tu vēl pierādītu, ka ar to slotu un lupatu iztīrīji tukšu karaļvalsts kasi, tad saruna varētu sanākt. Bet tas tev jāpierāda ar stipriem un apzieģelētiem dokumentiem. Ja tu tos sagādāsi, tad tevis izprasīšanai nozieguma sastāvs un pierādījumi būs pietiekoši ar atliektiem galiem. Pēc tam notiesāšanai pierādījumu trūkums, visdrīzāk, kļūs acīmredzams, tici manai bagātīgajai pieredzei. Tātad – gādā papīrus.

Katrai kārtīgai pasakai jābūt ar laimīgām beigām. Tā arī bija. Vaška izveseļojās un atsāka spēlēt futbolu. Beņku Iļjiču izlaida no drūmā obezjaņņika, nodeva Pierādījumu Trūkumu karaļvalstij un izrādījās, ka tas ir smalki izstrādāts slepenais plāns. Sanāca divi šāvieni no viena zaķa - viņu un Zeltmatīti noformēja par karagūstekņiem un ierastā kārtībā samainīja. Zeltmatīte nonāca atpakaļ dzimtajā karaļvalstī pie meitiņas un vecmāmiņas, bet Beņku izdeva kontinentam. Beņka bija priecīgs, jo beidzot nonāca sava senča zemē, nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu, aplaimodams vietējos ar nemirstīgām Iļjiča idejām. Vēl jautrāk sanāca ar Saulcerīti. Viņas padišahs aplika ap vidu jostu, tuksnesī sameklēja vainīgo beduīnu un ierastā kārtībā un saskaņā ar piekoptajām tradīcijām kolektīvi uzspridzinājās, pat neviens kamielis necieta. Saulcerīte nu varēja atgriezties tēta apskāvienos, jo nebija vairs neviena, kam viņu izdot.

Es arī piedalījos šajās dzīves dzīrēs, medus tecēja gar ūsām un bārdu, bet mutē netika. Taču pierādījumu trūkuma dēļ nevaru to pierādīt...

P.S. Gadījumā, ja noder publicēšanai, tad būtu ļoti vēlams to darīt tandēmā ar šo, lasītājiem būtu vieglāk uztvert manu domu:

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/generalprokurors-rekinamies-ka-kristine-misane-tiks-izdota-dienvidafrikai.a346101/

Novērtē šo rakstu:

79
23