Iesaki rakstu:
Kamēr Ukrainā turpinās Krievijas brutāli agresīvais karš, tikmēr Saeima pagājušā ceturtdienā pieņēma simbolisku lēmumu, kas starptautiski ierindo Latviju starp valstīm, kuras vērtību sistēma ir tuvāka Krievijai nekā Eiropai. Pirmie tautas protesti pret šo lēmumu pie Saeimas jau ir bijuši. Lēmuma aizstāvji jeb tā saucāmā "Stambulas konvencijas" pretinieki argumentē, ka tā ir "sveša ideoloģija" un aizbildinās, ka arī ASV prezidents Tramps vēršas pret šādām "liberālām vērtībām". Taču Latvijas Saeima faktiski pasaka pasaulei, ka Latvija nevēlas pasargāt sievietes no vardarbības.
Nenoliedzami ir fakts, ka esam agresorvalsts Krievijas tiešie kaimiņi. Ja ASV elektorāts var brīvi eksperimentēt ar dažādiem uzskatiem, Latvijas gadījumā pieaug risks, ka mūsu sabiedroto acīs mēs faktiski vēlamies tuvināties Krievijai. Ņemot vērā, ka mūsu drošība ir tiešā veidā atkarīga no mūsu sabiedroto nedalītu atbalstu, šis lēmums stiprinās tās balsis sabiedroto valstīs, kuras faktiski nevēlas Latviju aizstāvēt.
Politiski, iespējams, iznākums būtu varējis būt savādāks. Latvijas premjere manuprāt pielaida taktisku kļūdu, nepildot publisko draudu koalīcijas partnerim ZZS, ka atlaidīs ministru, ja atbalstīs likumprojekta nodošanu Saeimas komisijai. Premjeres rīcības trūkums pēc tam deva signālu ZZS, ka tā var droši brīvi rīkoties. Šāds iznākums politikā diemžēl ir likumsakarīgs. Neizpildītais drauds ir atstājis premjeri ar ļoti ierobežotu varu pat savā koalīcijā. Piekāpšanās bija no premjeres puses, ne no ZZS. Sanāk, ka Saeimā tagad ir divas koalīcijas, kuras atslēgas partija ir ZZS. Viena ir viņu atbalstītā valdības koalīcija, bet otra ir viņu atbalstītā "Stambulas" koalīcija, kura ir politiski pierādījusi to, ka tai ir balsu vairākums, ja tik vēlas likt lietā. Par spīti savam lielajam balsu skaitam, "Jaunā Vienotība" ir ļāvusi sevi marginalizēt. Šī nav ilgtspējīga situācija.
Kopš atguvām savu neatkarību, mūsu valsti ir caurvijušas trīs galvenās interešu plūsmas. Viena bija "valsts nozagšanas" plūsma, kas parādījās kā dažādu politiķu un to politisko spēku darbība kārtojot likumus, lai piekļūtu pie lielajiem valsts aktīviem. Šis "oligarhu" tiešās klātbūtnes laiks Saeimā un valdībā ir lielā mērā palicis pagātnē, bet šie individi veselīgi turpina dzīvot ārpus valdošajām struktūrām, virzot savas intereses caur atsevišķiem politiķiem un medijiem. Otra plūsma ir "krievu pasaules" plūsma, kura vēlas samazināt demokrātiju valstī un ievilkt Latviju atpakaļ Maskavas tiešā ietekmē, kura izpaužas ar naratīviem par "neizdevušo valsti" un "viss ir slikti" viedokļa paušanu. Diemžēl abas šīs pirmās plūsmas atrod kopsaucēju vēlmē apkarot trešo plūsmu, kas ir vienkāršā demokrātiskā plūsma kura pārstāv absolūto valsts iedzīvotāju vairākumu. Kā jebkura demokrātiska kopiena, arī Latvijā tā ir saskaldīta pa dažādām partijām un izpratnēm kādai demokrātiskai iekārtai vajadzētu izskatīties. Ja gadās spēcīgs līderis, demokrātus var apvienot. Ja nav spēcīga līdera, bijušo oligarhu un krievu pasaules interesēm iespējas izpausties palielinās. Demokrātisko spēku pretinieki ir ļoti precīzi mērķēti savās interesēs, un viņu spēks pieaug laikā, kad demokrāti ir vāji un sašķelti. Tas Saeimā šobrīd ir skaidri redzams.
Situācija valstī ir sarežģīta, bet tā nav bezcerīga. Valsts prezidentam Latvijas politikā loma ir ļoti ierobežota. Prezidentam nav izpildvaras un viņa pārvēlēšana ir pilnīgi atkarīga no Saeimas vairākuma. Taču prezidentam ir izvēle: izsludināt likumu un neriskēt aizkaitināt Saeimas vairākumu, vai rīkoties pēc pārliecības. Arī abiem izteikti eiropeiskiem spēkiem, "Jaunai Vienotībai" un "Progresīviem" ir izvēle: žēloties, ka kopā abiem nav vairākuma, vai mainīt taktiku, lai atgūtu vai iegūtu plašāku vēlētāju uzticību. Līdz Saeimas vēlēšanām atlicis ir gandrīz gads. Liekas, ka premjere ir palaidusi garām iespēju riskēt, un, iespējams, sevi un valdību stiprināt, atlaižot ZZS ministru īstajā brīdī. Bet "Jaunai Vienotībai" vēl ir iespēja atgūt zaudēto vēlētāju uzticību. Kaut iekšēji politiski sarežģīti, tā uz vēlēšanām varētu nopietni apsvērt izvirzīt citu premjera kandidātu ar svaigu piedāvājumu un redzējumu par valsts ekonomisko attīstību. Tāpat "Progresīvajiem" ir iespēja skaidri pieņemt lēmumu izaugt plašāk par savu "kreiso" nišu un virzīties uz politikas centru kā varas partija ar premjera kandidātu, kas spētu vilkt aiz sevis daudz plašāku auditoriju no visiem Latvijas novadiem. Krievijas ilggadīgais mērķis ir šķelt savus pretiniekus (visu NATO un ES) no iekšienes. Tas viņai, diemžēl, sāk izdoties mūsu valstī.
Šajā kontekstā ir dziļi nepatīkami vērot citu, bet saistītu tendenci diskreditēt politiķus, kuriem ir ne tikai skaidrs viedoklis par Krievijas draudu Eiropai, bet arī spēja to pārliecību nest uz āru. Ārlietu ministre Baiba Braže ir kārtējā, pret kuru nesen bija vērsti diskreditācijas mēģinājumi. Sāk izgaismoties tas, ko varētu saukt par "tīklu", kas cenšas mest nopietnu šaubu ēnu pār tiem, kuri var pacelt Latvijas balsi pasaulē. Redzamā priekšgalā ir politiskā partija "Apvienotais saraksts", bet aiz viņiem ir plašāks ietekmētāju loks, kurā ietilpst gan liels publisko attiecību uzņēmums, gan atsevišķi žurnālisti, gan dažādi "viedokļu veidotāji" ar neskaidriem ienākumu avotiem, bet ar senām saitēm ar "oligarhiem". Tie ir tie paši cilvēki, kuri iestājas par Avena kunga "tiesībām", kā Aivars Ozoliņš nesen to labi aprakstījis žurnālā "Ir" un Filips Lastovskis portālā "Delfi".
Kopā ar "Apvienoto sarakstu" visas šīs Saeimas laikā cieši strādā Nacionālā Apvienība. "Stambulas" jautājumā klāt ir pievienojusies Aināra Šlesera partija "Latvija Pirmā Vietā", un aizvien ar Aivaru Lembergu saistītā partija ZZS. Neizskatās, ka šīs partijas būtu gatavas veidot jaunu valdību šīs Saeimas laikā. Viņām daudz izdevīgāk ir ļaut esošai koalīcija klibot uz priekšu līdz oktobra vēlēšanām, pēc kurām balsu sadalījums Saeimā varētu būt pavisam citāds. Uzskatu, ka iepriekšējās ASV vēlēšanās demokrāti vēlēšanas zaudēja vairāk nekā republikāņi tās uzvarēja. Trampa kunga atbalsts bija ļoti skaidri definēts. Demokrāti izvēlējās stāties pretīm ar "vērtību" politiku, kas nespēja motivēt vēlētājus tādā mērā, kā tos spēja motivēt Tramps. Viņš runāja ne tikai pret nelegālo migrāciju, bet arī par to, kā stiprinās ASV ekonomiku un uzņēmējdarbību. Lai nu kā beigsies ASV vēlētāju eksperiments ar neredzēti spēcīgu līderi kurš apgāž agrāk pieņemtās normas, grūti iedomāties, ka tas beigtos ar valsts neatkarības zaudēšanu. Latvijas gadījumā situācija ir daudz trauslāka. Šobrīd opozīcijas partijas kopā ar ZZS darba kārtībā spiež "vērtību" jautājumu. Tas savukārt liek "Jaunai Vienotībai" un "Progresīvajiem" skaļāk atgādināt par savām vērtībām un kārdinājums būs liels uz Saeimas vēlēšanām turpināt koncentrēties uz tām. Skatoties uz ASV un citu valstu vēlēšanu rezultātiem, demokrātiskiem spēkiem būtu svarīgi blakus (svarīgām) vērtībām piedāvāt skaidru ekonomikas programmu, lai nepaliktu tā, ka vienīgie, kuri runā par ekonomiku ir tie paši, kuri noliedz "Stambulas konvenciju".
Maratona debates Saeimā par "Stambulas konvenciju" izgaismoja valdības koalīcijas sašķeltību, Krievijas propagandas dziļo ietekmi un faktu, ka Latvijā ir iespējama koalīcija, kura varētu soli pa solim attālināt Latviju no Eiropas un tuvināt to Krievijai, līdzīgi kā tas ilgstoši ir noticis Ungārijā un tagad arī Slovākijā. Kopš neatkarības atgūšanas valdība pēc valdības ir tuvinājusi Latviju Eiropai un NATO, līdz ar to stiprinājusi mūsu pastāvēšanu un devusi milzu iespējas mūsu iedzīvotājiem izglītoties, ceļot un brīvi attīstīt savu uzņēmējdarbību. Ne tuvu nav viss gājis gludi, taču kopējais virziens visu laiku ir noturēts. Šobrīd pieaug risks, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām varētu veidoties valdība ar pavisam citu orientāciju. Lai tas nenotiktu, pie varas esošiem demokrātiski un eiropeiski orientētiem politiķiem ir jāpieņem lēmumi, kas pavērtu ceļu vēlētāju uzticības atgūšanai. Tas ir izdarāms.