Iesaki rakstu:

Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.

Modrim tika nošauti suņi. Dzīvnieki, kas neapdraudēja, kas bija viņa ģimenes daļa. Un tagad, kad putekļi nosēžas, redzam, kā patiesība tiek aizstumta zem paklāja, un vainīgie tiek piesegti.

Kurš aizsargā šāvēju? Kāpēc viņu sauc par “mednieku”, ja viņš šauj dzīvas būtnes bez pamata? Runā, ka Gatis Minkevičs bija tas, kurš pielika punktu trīs dzīvām dvēselēm. Runā arī, ka pašvaldības policisti paši atveda stirnu — lai būtu “iemesls”.

Ja tā ir taisnība — tad šīs vairs nav medības. Tā ir sazvērestība un cinisms. Tā ir cilvēcības nāve.

Un tad vēl jautājums: kāpēc klusē tie, kuriem vajadzētu runāt? Kāpēc Rasma piesedz savu dēlu?Guntaru? Vai mātes mīlestība ir augstāka par taisnību? Vai patiesība ir tik bīstama, ka jāslēpj no sabiedrības?

Mēs dzīvojam valstī, kur dzīvnieku slepkavība tiek attaisnota ar medību apliecību, kur cilvēks, kas mīl savus suņus, tiek padarīts par vainīgo, un kur institūcijas klusē, jo “tā ir ērtāk”.

Bet klusēšana ir līdzdalība.

Patiesība nepaliks aprakta — jo pat tad, kad visi klusēs, būs cilvēki, kas turpinās jautāt: kāpēc tika šauts? Kāpēc tiek melots? Un cik ilgi vēl paslēpsies aiz vārda “mednieks”?

Attēlā - suņu noslepkavošanas pasūtītāja Rasma Žilvinska. Atcerieties šo seju!