Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Iespējams, daļa mūsu tautiešu būs pamanījuši, ka jaunais politbiznesa projekts „Apvienotais saraksts” (AS) ir īpaši tuvās attiecībās ar tā saucamajiem „sociālajiem partneriem” jeb piecām sabiedriskajām organizācijām – tās ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienība (LBAS) un Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA).

Būtībā liela daļa šo sabiedrisko organizāciju vadošie personāži ir kļuvuši par AS sastāvdaļu vai nu kā partijas dalībnieki vai kā partijas sponsori, un pats AS vadonis Uldis Pīlēns nosaucis šīs organizācijas par „lielisko piecinieku” un mēģina visām varēm iesaistīt tās valdības veidošanas sarunās (https://nra.lv/politika/397259-pilens-aicinas-valdibas-deklaracija-ieklaut-uznemeju-organizaciju-priekslikumus.htm), aizmirstot, ka Latvijas tauta Saeimas vēlēšanās ir balsojusi par konkrētām politiskajām partijām, nevis U.Pīlēnām piesaistītām organizācijām, kurām neviens nav devis mandātu piedalīties Latvijas Republikas valdības veidošanā.

Izskatās, ka beidzot ir pienācis atklāt patiesību par tā saucamajiem „sociālajiem partneriem” – noskaidrosim, kā šīs organizācijas ir radušās, kādi personāži tās pārstāv un kādas intereses tiek aizstāvētas patiesībā. Un šo rakstu veltīsim Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai (LTRK), un, tautieši, saturieties – kā jau tas kļūst ierasts saistībā ar AS, tad atkal nākas saskarties ar visur esošo veco komunistu, čekistu un padomju varas kolaborantu līdzdalību Latvijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. 

Tātad LTRK (lielākā uzņēmēju biedrība Latvijā) vēsturiski dibināta vēl tālajā 1934.gadā, bet, atnākot krievu okupantiem, skaidrs, ka tādas organizācijas tiek likvidētas. Sabrūkot padomju varai un Latvijai atgūstot neatkarību, tiek atjaunotas dažādu pirmskara organizāciju darbība, tajā skaitā arī LTRK.

Un te nu sākas, Latvijas valstī viena no lielākajām problēmām, ar kuras sekām mums ir jāsaskaras vēl šodien, – pie Latvijas ekonomikas un uzņēmējdarbības stūres sēžas personas, kurām deviņdesmito gadu sākumā ir attiecīgie resursi, un tie ir bijušie Padomju Latvijas uzņēmumu/kolhozu priekšnieki un VDK darbinieki, jo nevienam citam vienkārši nav nedz resursu, nedz zināšanu, kā to darīt.

Par atjaunotās LTRK prezidentu tiek ievēlēts VDK līdzstrādnieks Viktors Kulbergs, par kuru nesen portālā „Pietiek” tika publicēts diezgan izsmeļošs raksts (https://pietiek.com/raksti/cekistu,_komunistu_un_citu_kolaborantu_berni_14saeima_andra_kulberga_gadijums_/). V.Kulbergam bija svarīga loma – viņam bija jāapvieno visi ekskomunisti un eksčekisti, kuri tagad bija jaunās Latvijas ekonomikas pamatlicēji un noteicēji. Un to viņš arī kārtīgi darīja, un tagad to turpina darīt viņa mantinieks, nule kā ievēlētais 14.Saeimas deputāts – dēls Andrejs Kulbergs, kurš ir viens no politiskās partijas AS vadošajiem personāžiem un, protams, organizāciju LTRK un LDDK aktīvs biedrs/vadītājs.

Lai mēs tā kārtīgi ieraudzītu, cik svarīgi VDK/FSB bija turēt īsajā pavadā tādas organizācijas kā LTRK mēs pievērsīsimies vēl vienam LTRK vadītājam – Gundaram Strautmanim, kurš bija ilggadējs valsts kontrolētā uzņēmuma „Lattelekom” prezidents. Lūgums pievērst uzmanību, ko G.Strautmanis darīja padomju laikos – no 1965. gada viņš lasa lekcijas RTU, profesors, tehnisko zinātņu doktors. Zinātniskais virziens – signālu ciparapstrāde un mikroprocesortehnika, mikroelektronika. LPSR Valsts prēmijas laureāts. 1990.gadā Maskavas Mikroelektronikas institūtā aizstāvēja doktora disertāciju “Uz signālu apstrādi ar ciparu metodēm orientēto SLIS shēmtehniskās un konstruktīvi tehnoloģiskās projektēšanas pamatu izstrādāšana” (http://www.pipkalejs.lv/veca-pipkalejs-lapa/cd/sp/laikagramata/februaris/strautmanis.htm).

Un kāds pārsteigums, atverot čekas maisus, izrādās, ka G.Strautmanis bijis VDK ziņotājs (https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/maisi-vala-strautmanis-un-krupnikovs-atzist-ka-atskaitijusies-vdk-par-kontaktiem-ar-arzemniekiem.d?id=51014541).

Uzmetot tikai paviršu skatu G.Strautmaņa CV un tēmām, ar kurām šī persona strādāja, jābūt izcili naivam vai nezinošam, lai nesaprastu, ka šī persona strādāja PSRS un pēc tam KF drošības iestāžu ciešā pakļautībā. Šāda persona neatkarīgajā Latvijā vada telekomunikācijas tīklu modernizēšanu un arī lielāko Latvijas uzņēmēju sabiedrisko organizāciju.

Bet laiks iet uz priekšu, un stafetes kociņš jānodod jaunajiem censoņiem, un kā jums šķiet, vai KGB/FSB atlaidīs satvērienu pār LTRK? Dodamies pie nākamā un arī līdzšinējā LTRK prezidenta – Aigara Rostovska. 

Papētot un painteresējoties par A.Rostovska dzīves gājumu, atklājas ļoti „interesantas” lietas. Sāksim ar visu pēc kārtas un dosim vārdu mūsu „varonim”. Palasīsim, ko 1995.gada intervijā stāsta jaunais uzņēmējs A.Rostovskis (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:553046|article:DIVL543|query:Aigars%20Rostovskis%20).

A.Rostovskis aktīvi spēlējis futbolu, bet, kā pats stāsta, deviņdesmito gadu mijā nonācis dzīves krustcelēs un izvēlējies nevis turpināt spēlēt futbolu, bet iet mācīties. Viņš ir pabeidzis Rīgas celtniecības tehnikumu un tad nomācījies vēl divus kursus Rīgas Tehniskajā universitātē, un tad atkal viņš nonāk dzīves krustcelēs. A.Rostovskim rodas iespēja mācīties Maskavā (diemžēl kautrējas pastāsit, kas šo iespēju piedāvāja), un mūsu jaunais censonis metas apgūt gudrības Maskavā (viņš it kā mācījās Starptautiskajā ekonomikas centrā Maskavā).

Atgriezies no Maskavas, A.Rostovskis ar putām uz lūpām stāsta, cik neaptverami lielas gudrības sasmēlies Maskavā un visādus noderīgus kontaktus (!!!) dabūjis. Atgriezies no studijām Maskavā atpakaļ mājās un atsācis studijas RTU, bet tās uzreiz pametis, jo tās likušās nekam nevajadzīgas.

Tad mūsu sparīgais jauneklis meties kopā ar kādu Maskavā sadabūtu paziņu no Kazahstānas un uzsāka patstāvīgas biznesa gaitas, nodibinot uzņēmumu SIA „Mountain”, bet uzsāktais bizness viena gada laikā izčākstēja. Tad caur savas mātes kontaktiem A.Rostovskis tiek strādāt pie jaunā, enerģiskā un plašiem sakariem apveltītā uzņēmēja Jura Birznieka. A.Rostovskis sāk strādāt SIA „Birznieka biznesa centra attīstības fonds”, kas pēc tam pārtop jau plašāk zināmajā SIA „„Turības” mācību centrs”.

Un te nu A.Rostovskim rodas lielā iespēja savus „talantus” pierādīt lielajiem zēniem, jo Centrālās savienības „Turība” lielie īpašnieki ir vieni no visu laiku lielākajiem Latvijas lielzagļiem un latviešu tautas apzadzējiem – Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš.

Tiem, kuri nezina šos neliešus, neliels atgādinājums. Atis Sausnītis, pilnīgi lojāls padomju varas pakalpiņš, 1980.g. kļūst par Valmieras rajona komjaunatnes otro sekretāru un pēc tam arī par pirmo sekretāru. Bet uzcītīgais komjaunietis saprot, ka tuvāk ir saimnieciskās lietas, sāk orientēties uz ienesīgajiem saimnieciski administratīvajiem amatiem, jau 1984.gadā kļūst par Patērētāju biedrības Valmieras filiāles vadītāju un pēc diviem gadiem jau tiek aizsaukts uz Rīgu un kļūst par „Turības” jeb kopdarbības centrālās savienības valdes priekšsēdētāja vietnieku, šo stratēģiski svarīgo pozīciju saglabājot līdz PSRS sabrukšanai (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:589112|article:DIVL184|query:Atis%20Sausn%C4%ABtis%20Sausn%C4%ABte%20).

Ivars Strautiņš ir vēl viens pilnīgi lojāls padomju varas pakalpiņš – jau no sešdesmitajiem gadiem sāka strādāt tirdzniecībā un ātri uzstrādājās dažādos vadošos posteņos, bet 1969.g. viņu uzņēma PSKP rindās. 1984.g. I.Strautiņu ievēl par priekšsēdētāja vietnieku, bet 1985.g. jau par visas LPSR Patērētāju biedrības savienības priekšsēdētāju, kas bija ļoti augsts un svarīgs amats LPSR ekonomiskajā sistēmā. Šādā amatā varēja būt tikai 100% pārbaudīts kadrs, un tāds līdz pat pašām mūža beigām arī bija bijis I.Strautiņš (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:421087|article:DIVL33|query:Ivars%20Strauti%C5%86%C5%A1%20).

Sabrūkot PSRS un Latvijai atgūstot neatkarību, I.Strautiņš un A.Sausnītis kopā ar savu trešo kompanjonu Andri Šķēli prihvatizēja Latvijas pārtikas un lauksaimniecības ekonomikas sektoru. Deviņdesmito gadu sākumā A.Šķēle, strādājot Lauksaimniecības ministrijā, saviem draugiem A.Sausnītim un I.Strautiņam izdāļāja neatmaksājamus G-24 kredītus (lieki piebilst, ka nekāda kriminālatbildība par to nesekoja). Pēc tam A.Šķēle strādāja kā konsultants Privatizācijas aģentūrā un sakārtoja visas Latvijas pārtikas/lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju zem bēdīgi slavenās „Ave Lat grupas”.

Lai visiem Latvijas iedzīvotājiem tā kārtīgi parādītu, kāda loma bija un joprojām ir šiem kungiem, atgādināšu par kādu tikšanos, kas notika 2002.gada vasarā un kuru rīkoja A.Sausnītis un I.Strautiņš. Abi iepriekšminētie kungi 2002.gada vasarā sarīkoja tikšanos pie „bijušajiem” VDK virsniekiem Komogorceva un Šabašova, kurā piedalījās arī tā laika ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis un tā laika politiskās partijas „Jaunais laiks” polittehnologs Dans Titavs. Pievērsīsim uzmanību, kā vēlāk masu medijos taisnojās D.Titavs par šo tikšanos: „Runājot par konkrēto tikšanās vietu, tā bija Strautiņa un Sausnīša kunga piedāvājums.”

Par A.Sausnīša un I.Strautiņa lomu šajās sarunās A.Kalvītis izsakās: „Viņi kā uzņēmēji vienkārši arī tur bija, jo tika pārrunātas visādas lietas, kas saistītas ar uzņēmējdarbību valstī un tā tālāk, un ko tālāk darīt.” (https://www.tvnet.lv/6274309/slepenas-informacijas-noplude) Šī, manuprāt, ir spilgta epizode, kas parāda šo kungu lomu neatkarīgajā Latvijā un kā intereses šie kungi pārstāv.

Un, runājot par šiem kungiem, vēl viena īsa atmiņu epizode – dibinot bēdīgi slaveno oligarhu partiju „Par labu Latviju”, viens no partijas dibinātājiem bija A.Sausnītis, kas partijā pārstāvēja tā saucamo „VDK spārnu”. Partiju apvienības „Par labu Latviju” dibināšanas forumā tika ievēlēta valde 14 cilvēku sastāvā, un no kustības „Par labu Latviju” valdē deleģēti – Aivars Ločmelis, Aleksandrs Milovs, Guntis Rāvis, Atis Sausnītis, Aleksejs Šeiņins un Juris Savickis (https://www.db.lv/zinas/nodibinata-partiju-apvieniba-par-labu-latviju-224551).

Kāpēc tik gara atkāpe no A.Rostovska kunga dzīves gājuma tālākajiem līkločiem? Tāpēc, ka lielai mūsu sabiedrības daļai ir neaptverami īsa atmiņa un šie nelieši tiek aizmirsti, kaut arī viņi ir tepat un turpina aktīvi „strādāt” un ne jau nu Latvijas valsts interesēs. Un tātad A.Rostovska kungs nonāk „Turībā” pie A.Sausnīša un I.Strautiņa un strādā kā liels malacis – strādā cītīgi un kārtīgi (gandrīz kā savulaik cītīgais komjaunietis A.Sausnītis).

Jāatzīst, ka A.Rostovskis nekad nav izcēlies ar īpašām prāta spējām (kā nekā futbolists, kurš beidzis celtniecības profeni), bet ņēma uz centību un labām darba spējām, un saimnieki to novērtēja. Ņemot vērā, ka A.Sausnītis un I.Strautiņš nebija kungi, kuriem patīk sabiedrības uzmanība, tad viņi izlēma, ka centīgais un lojālais puisis A.Rostovskis jāvirza uz augšu, bet tad atklājās kāda neliela aizķeršanās – izrādās, ka Latvijā lielākās privātās augstskolas vadītājam nav augstākās izglītības.

Šī lieta bija jāsakārto, un šinī brīdī sākās „jautras lietas”. A.Rostovskis iesniedza dokumentus Latvijas Universitātē (LU), lai iestātos Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, bet LU konstatēja šokējošu lietu – A.Rostovskis ir LU iesniedzis viltotus (!!!) izglītības dokumentus. Aizdomas, ka A.Rostovska augstākās izglītības dokumenti ir tikai butaforija, radās Akadēmiskās informācijas centrā (AIC), uz kurieni dokumentus nogādāja Latvijas Universitāte (LU).

LU A.Rostovskis savu augstskolas diploma pakaļdarinājumu iesniedzis maģistrantūras studijām LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā. Taču A.Rostovska Krievijā iegūtais augstākās izglītības dokuments samulsinājis ar savu PSRS ģerboni, tādēļ tas pārbaudei aizsūtīts uz Krievijas AIC. Krievijas AIC apstiprināja aizdomas, ka augstskolas „Turība” valdes priekšsēdētāja vietnieka uzrādītais Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmijas diploms ir atdarinājums.

Pēc šīs akadēmijas sniegtajām ziņām, ir trīs pierādījumi diploma neīstumam – pirmkārt, 90.gadu studentu sarakstos nav Aigara Rostovska vārda. Otrkārt, akadēmijas absolventu diplomi numurēti ar 7, nevis 4 cipariem kā augstskolas „Turība” pārstāvja uzrādītajā dokumentā. Trešais diploma neīstumu apstiprinošais fakts – Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmija 90.gadu otrajā pusē, kad A.Rostovskis it kā pabeidzis augstskolu, vairs neizmantoja PSRS veidlapas un atribūtiku. Nu ko jūs par šo teiksiet?!

Atceramies, ka iepriekš lasījām deviņdesmito gadu vidū tapušu interviju ar A.Rostovski, kur viņš aizgūtnēm stāsta par it kā Starptautiskajā ekonomikas centrā Maskavā iegūto izglītību. Tagad rodas jautājumi, kas tā par augstskolu un kas tās par studijām? Vēl kāda piebilde – nekur publiski pieejamos A.Rostovska CV nav atrodama nekāda norāde uz izglītību, kas būtu iegūta Maskavā deviņdesmito gadu sākumā. Interesanti, kas tur patiesībā notika, Aigar...? 

Ņemot vērā, ka A.Rostovska ietekmīgie aizbildņi bija izlēmuši, ka puisim būs nākotnē jāieņem svarīga loma Latvijas tautsaimniecībā, tad tie izglītības papīri šā vai tā ir kaut kā jāsakārto. Un tagad trīs reizes miniet, kur A.Rostovskis dodas ... uz Maskavu!!! A.Rostovskis dodas uz, maigi izsakoties, ļoti specifisku augstskolu – uz Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmiju (https://atiso.ru/). Šī augstskola galīgi nav no augstajiem plauktiem, var pat teikt stipri viduvēja vai pat izteikti no lejasgala, bet nu, lai būtu, visi nevar būt izcilnieki un arī grūtgalvjiem vajag kaut kādas skolas pabeigt. 

Bet nu papētīsim kas tā par skolu un ar ko tā ievērojama – dibināta 1919.gadā. Augstskolas galvenais uzdevums no tās dzimšanas līdz pat mūsdienām ir bijis audzināt kvalificētus arodbiedrību darbiniekus. Un tagad svarīga piezīme – PSRS laikos skolā notika padziļinātas apmācības kursi arodbiedrību darbiniekiem un kursi arodbiedrību aktīvistiem Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Skola 1969.gadā apbalvota ar Darba Sarkanā karoga ordeni.

Būtībā skolas misija pēc PSRS sabrukšanas nav mainījusies – mācīt izpratni par arodbiedrību lomu, protams, specifiskajā „padomju ideoloģijas izpratnē”. Tātad, uz šādu skolu tiek aizsūtīts mācīties mūsu nākamais lielais Latvijas tautsaimnieks un „krīzes menedžeris”. Tagad gan nenotiek nekādas lažas, visi vajadzīgie izglītības papīri tiek sakārtoti, un mūsu futbolists/celtnieks tiek pat pie doktora (!!!) grāda.

Tagad mūsu jaunais tautsaimnieks var droši atgriezties mājās un sākt pildīt jauno misiju – straujo kāpienu pa jaunajiem karjeras pakāpieniem, kuri jau iepriekš ir sagatavoti Rīgā vai arī tomēr Maskavā?

A.Rostovskis ražīgi strādā „Turībā” pie A.Sausnīša un I.Strautiņa un pamazām un arvien aktīvāk tiek arī ievirzīts LTRK darbā, kur jau no deviņdesmito gadu sākuma milzīga ietekme ir abiem A.Rostovska patroniem – A.Sausnītim un I.Strautiņam. Līdz 2015.gadā A.Rostovskis tiek ievēlēts par jauno LTRK prezidentu (https://nra.lv/latvija/137268-par-ltrk-prezidentu-klust-aigars-rostovskis.htm). 

Un tagad nobeigumā vēl dažas piezīmes par LTRK un to, kādi cilvēki to kūrē. Laikam vislabāk par to pateiks viens no Latvijas valsts lielākajiem ienaidniekiem un neliešiem – VDK izlūkošanas virsnieks Juris Savickis, kurš pirms vairākiem gadiem, kandidējot uz LTRK Padomes locekļa amatu, saka šādus vārdus: „Palielināt LTRK lomu LR ekonomiskās politikas, likumdošanas aktu, valsts pārvaldes dokumentu izstrādē un ieviešanā. Latvijas ražotājiem labvēlīgas uzņēmējdarbības vides veidošana. Veidot kvalitatīvu uzņēmēju dialogu ar valsts institūcijām” (https://www.ltrk.lv/lv/content/jaunumi/2181)

Visus šos gadus, sākot no Latvijas neatkarības atgūšanas, LTRK ir bijusi VDK/FSB filiāle Latvijā, un tās uzdevums ir bijis ekonomiskās politikas kontrolēšana. Un biedrs J.Savickis kopā ar saviem rokaspuišiem un meitenēm caur šādām organizācijām kā „sociālie partneri” to ir lieliski darījis, un tāpēc mums nevajag būt pārsteigtiem, kāpēc mums tik grūti iet ar daudzām lietām, jo jau kopš valsts neatkarības atgūšanas brīža vesels bars neliešu to vien dara kā sabotē Latvijas valsts attīstību. 

Un pašā nobeigumā vēlreiz atgriežoties pie jaunās valdības veidošanas procesa. Šī gada 16.novembrī AS vadītājs U.Pīlēns tikās ar saviem uzticamajiem līdzbiedriem sociālajiem partneriem un pēc tikšanās paziņoja, ka „pienācis brīdis, kad sabiedrotie (sociālie partneri) obligāti ir jāiesaista, citādi izpaliek sabiedrības iesaiste politisko procesu un potenciālās krīzes pārvaldīšanā” un „īstenībā mēs gribam solidaritātes principu, horizontālas sadarbības principu līdzīgi kā šajā "lieliskajā pieciniekā" ieviest augstākā politiskā standarta līmenī” (https://nra.lv/politika/397259-pilens-aicinas-valdibas-deklaracija-ieklaut-uznemeju-organizaciju-priekslikumus.htm).

Mēs redzam, ka U.Pīlēns nekaunīgi un uzstājīgi bīda savus tā saucamos „sociālos partnerus” iekšā varā. Šajā rakstā mēģināju, cik vien koncentrēti iespējams, parādīt mazu, pavisam mazu daļu no tā saucamajiem „sociālajiem partneriem” un to, kas patiesībā aiz tā stāv, un diemžēl mēs atkal redzam garo un spalvaino veco komunistu/čekistu un kolaborantu roku. Draugi, nav labi! Šie nelieši tepat sēž un aktīvi stutē, un shēmo, kā sakārtot Latviju pēc sava prāta. Nē, es kļūdījos... pēc Maskavas prāta. 

Turpinājums sekos...

Novērtē šo rakstu:

147
38