Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)

M. Valters piedzima Liepājas ostas strādnieku ģimenē. Mācoties Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, 12 gadu vecumā M. Valters sāka strādāt kā tauvu vijējs ostā, vēlāk – tipogrāfijā par burtlici, arī dzelzceļa darbnīcā.

Mācoties Liepājas reālskolā, M. Valters pieslējās jaunstrāvnieku kustībai, kas deva ieskatu par sociālisma idejām un ko pauda dažādu virzienu pārstāvji. Tas ļāva iepazīt latviešu sabiedrības modernizācijas idejas, kā arī uzzināt par tā laika Eiropas intelektuālās domas attīstību.

Tieši no “Jaunās strāvas” izauga latviešu pirmā nelegālā politiskā partija – Latvijas Sociāldemokrātija un tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt kopīgas nacionālas intereses, dzima latviešu politiskais nacionālisms.

Strādājot laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā, M. Valters iepazina Raini, kurš visu mūžu viņam bija autoritāte.

Uz neilgu laiku M. Valters devās uz Berlīni, kur nodibināja sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs Berlīnes universitātē apmeklēja lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filozofijā un ķīmijā.

1897. gadā par piedalīšanos “Jaunās strāvas” kustībā tiek apcietināts uz 15 mēnešiem, 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju un tālāk uz Šveici.

Kopā ar domubiedriem 1899. gada rudenī M. Valters Londonā nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību, kas iestājās par ideju, ka sociālisma kustībai jābūt arī nacionālai.

1900. gadā viņš uzsāka studijas Bernes Universitātes Filoloģijas fakultātē, taču vēlāk iestājās Cīrihes Universitātē, ko pabeidza ar izcilību, un 1907. gadā Tiesību fakultātē aizstāvēja disertāciju "Tolstoi nach seinen sozialökonomischen, staatstheoretischen und politischen Anschauungen".

1909.–1910. gadā studēja Parīzes Universitātē (Sorbonnā). Dzīvoja Londonā, vēlāk arī Somijā, 1917. gadā atgriezās Latvijā.

M. Valters piedalījās Latvijas Zemnieku savienības izveidošanā un darbojas latviešu politisko organizāciju sastādītajā “Demokrātiskajā blokā”, kas centās nodrošināt Vācijas atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada 11. novembrī “Demokrātiskais bloks” iestājās par Tautas padomes izveidošanu tikai no partiju pārstāvjiem. Tautas padomi nodibināja 1918. gada 17. novembrī, pieņemot arī tās politisko platformu, kuras izstrādē M. Valteram bija vadošā loma.

M. Valters – pirmais, kurš pauda ideju par Latvijas autonomiju

Kā Latviešu sociāldemokrātu savienības galvenais uzskatu paudējs Miķelis Valters jau 1903. gada nogalē sociāldemokrātu savienības izdevumā “Proletāriets”, kas iznāca Šveicē, izvirzīja lozungu “Patvaldību nost, Krieviju nost!”, aicinot sadalīt (izstreijot) impērijas nomales:

“[..] Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, uz pilnīgu neaiztiekamību un patstāvību. Krievijā vergotās tautas nevar šo tiesību atzīt, tāpat kā atsevišķs cilvēks nevar atzīt pasīvo jeb atkarības stāvokli. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos pastāvīgos ķermeņos – valstīs [..].”

Ar M. Valtera viedokli iepazinās latviešu sociāldemokrāti Rietumos un Baltijas guberņu latvieši, kam bija pieejams nelegāli ievestais izdevums “Proletāriets”.

M. Valters – Latvijas pirmais iekšlietu ministrs

Nākamajā dienā pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Tautas padome sēdē apstiprināja Ministru prezidenta K. Ulmaņa sastādīto pirmo Pagaidu valdību, kurā M. Valters bija iekšlietu ministrs. Šos pienākumus  viņš pildīja no 1918. gada novembra līdz 1919. gada decembrim.

Darbs ārlietu dienestā

1919. gada oktobrī M. Valters kļuva par diplomātisko pārstāvi Itālijā, un viņa uzdevums bija noskaņot Itāliju par labu Latvijas atzīšanai de iure. Viņa darbību var uzskatīt par veiksmīgu gan Latvijas valsts atzīšanas panākšanā, gan tirdzniecības un kultūras sakaru nodibināšanā starp Latviju un Itāliju. 1921. gada martā pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas viņš kļuva par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā, bet no 1921. gada novembra – arī Spānijā un Portugāle ar sēdekli Romā.

M. Valters bija arī Latvijas delegācijas loceklis Tautu savienībā 1921. gadā, kad 22. septembrī Latvija tika uzņemta organizācijā. Viņš palīdzēja Latvijai labvēlīgā risinājumā Tautu savienības padomē, kas skāra nacionālo minoritāšu jautājumu Latvijā.

No 1924. gada augusta līdz 1925. gada decembrim M. Valters bija ārkārtējai sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā.

1928. gadā atgriezās darbā ārlietu dienestā un kļuva par konsulu Karaļaučos (tagadējā Kaļiņingrada).

1934. gadā pēc K. Ulmaņa apvērsuma un viņa atbalstīts, M. Valters kļuva par sūtni Polijā un Ungārijā ar sēdekli Varšavā, bet no 1938. gada septembra – Beļģijā un Luksemburgā ar sēdekli Briselē.

1939. gadā M. Valters nosūtīja ārlietu ministram Vilhelmam Munteram, vēlāk arī Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim vēstules, kurās kritizēja Latvijas ārpolitisko kursu.

Pēc Otrā pasaules kara astoņas M. Valtera vēstules ar pielikumiem tika izdotas Zviedrijā kā diplomātijas dokumentu kopojums “Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru”.

Trimdas laiks

Otrā pasaules kara gados M. Valters uzturējās Francijā un Šveicē. No 1945. gada aprīļa dzīvoja Beļģijā, vēlāk Šveicē un Francijā.

Pēc kara Beļģijas valdība neatļāva atjaunot Latvijas sūtniecības darbību. Savukārt Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Kārlis Zariņš neuzņēma M. Valteru dienesta štatā.

Viņš nodarbojās ar tirdznieciskām starpnieka operācijām, rosīgi piedalījies trimdas dzīvē, darbojās jurisprudences un publicistikas jomā.

Miris 1968. gada 27. martā un apbedīts Nicā, Francijā. 2020. gada 23. septembrī pārapbedīts Rīgas I Meža kapos.

Novērtē šo rakstu:

29
3