Iesaki rakstu:
2025. gada novembra sākumā aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”) jau atkārtoti pieļāva vai pat veicināja NBS karavīru iesaistīšanos publiskā politisko jautājumu apspriešanā. NBS komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa izteikumi par Otavas konvenciju bija nevietā,[1] taču NBS štāba bataljona komandieres pulkvedes Antoņinas Bļodones teiktais intervijā par Stambulas konvenciju un sieviešu obligātu iesaukšanu armijā jau ir solis, kas pārkāpj likumu un pēc savas būtības apdraud demokrātiju.
Demokrātiskā valstī armija nedrīkst tikt iesaistīta politiskajās debatēs. Militārā dienesta likuma 15. pantā ir lasāms: “Aizliegumi karavīram. (1) Karavīram ir aizliegts: veikt politisko darbību, pievienoties arodbiedrībām, organizēt streikus un piedalīties tajos.”[2]
Zīmīgi, ka šos aizliegumus savulaik jau formulēja ievērojamais ģenerālis Pēteris Radziņš, rakstot: “Tas nav īsts karavīrs, kurš dzen politiku un ne ar savām militārām spējām, bet ar veiklu politikas dzīšanu cenšas taisīt karadienesta karjeru, piemērojoties stiprāko politisko partiju ieskatiem.”[3] Citā esejā viņš brīdina: “Pēc ilgāka laika, politikas vadītāji pierod pie tā, ka visus konfliktus var novērst miera ceļā, vajaga tikai būt veiklam, asprātīgam, apķērīgam un izveicīgam politiķim, tad miera laikā armija nespēlē nekādu lomu. Tādam izveicīgam miera politikas vadītājam kara vadonis top par nepatīkamu kavēkli. Tādēļ bieži vien miera laikā arī nostāda armijas priekšgalā personu, kura ar visiem politiķiem prot labi sadzīvot, bet kura par kara vadoni nav derīga.”[4]
Armijas augstāko virsnieku iesaistīšanās publiskās politiskās debatēs degradē armijas reputāciju. Nav šaubu, ka Antoņina Bļodone uz TV raidījumu “1 pret 1” netika uzaicināta nejauši – tas notika tieši pirms Stambulas konvencijas denonsēšanas jautājuma apspriešanas Saeimā. Atbildot uz žurnālista Gundara Rēdera jautājumu, Antoņinai Bļodonei būtu vajadzējis uzsvērt, ka armija neiesaistās politiskajās debatēs, jo armija aizsargā demokrātiju, nevis to praktizē.
Diemžēl jāatzīmē, ka pulkvede A. Bļodone diskreditēja armiju, apgalvojot, ka, ja Latvija izstāsies no Stambulas konvencijas, tad latviešu karavīrs “izvarošanu izmantos kā ieroci”.[5] Nav skaidrs, ko viņa ar to vēlējās pateikt, taču šāds apgalvojums ir nepieņemams. Karavīru uzvedību kaujas laukā regulē kara likumi, nevis Stambulas konvencija. Ženēvas konvencijas 27. pantā lasāms: “Īpaši jāaizsargā sievietes pret jebkādiem draudiem viņu godam, pret izvarošanu, piespiedu prostitūciju vai jebkāda veida nepiedienīgiem uzbrukumiem.”[6] To pulkvedei Bļodonei vajadzēja zināt.
Šajā patriotisma mēnesī, gaidot Lāčplēša svētkus, piedāvāju izlasīt vai pārlasīt P. Radziņa 1921. gadā rakstīto eseju par armijas personāla politisko neitralitāti un šī jautājuma nozīmi.[7]
„Viens no valsts likumu došanas kārtības jautājumiem ir karaklausības likums, un mums uz dienas kārtības atrodošais karadienesta reglaments ir disciplinārais reglaments. Kā pirmā, tā otrā tiek noteiktas karavīra tiesības un pienākumi. Nākas izšķirt ļoti svarīgu jautājumu par karavīra politiskajām tiesībām. Patiesībā še ir jāizšķir jautājums, vai armijā ir atļauta politika, vai armija ir jānostāda ārpus politikas. Vai karavīriem ir tiesības ņemt dalību valdības un pašvaldības iestāžu vēlēšanās, vēlēšanu aģitācijā, mītiņos, politiskās demonstrācijās, piederēt pie politiskām partijām, teikt politiskas runas (izcēlums A. P.) utt., vai karavīram šīs tiesības netiek dotas, un armija tiek uzskatīta par valdības ieroci, bet ne politisko partiju ieroci.
Visās parlamentāriskās valstīs valdība pastāv tik ilgi, kamēr viņu pabalsta parlamenta vairākums; tikko parlamenta vairākums nav mierā ar valdību, tad valdība krīt un tiek sastādīta jauna valdība, kuru pabalsta parlamenta vairākums. Tā ka valdība vienmēr izved dzīvē tikai tautas vairākuma vēlēšanos. Izejot no tā – tautas reālam spēkam ir jāizpilda tikai tautas vairākuma griba – tas ir, valdības griba; no kādas vai no kādām politiskām partijām arī valdība nebūtu, viņa tomēr izteic tautas vairākuma gribu. Armija bez mazākās pretrunas izpildīs katras savas likumīgās valdības gribu tikai tad, ja pašā armijā nav politisku partiju. Pretējā gadījumā armija vai viņas daļas var nepildīt valdības pavēles, ņemot vērā to, ka partiju disciplīna bieži vien var būt stiprāka par kara disciplīnu.
Ja armijai būs politiskas tiesības, tad taču katrā karaspēka daļā vairākums būs vienas vai otras politiskas partijas pusē. Ja politiskā partija, kurai ir vairākums zināmā karaspēka daļā, atradīsies asā naidā pret valdību, kā tad karaspēka daļa lai izpilda valdības rīkojumu vai pavēli, kura runā pilnīgi pretim partijas ieskatiem un varbūt ir pat vērsta pret to. Parlaments grib gāzt valdību, bet ja valdības partiju pusē atrodas armijas vairākums, tad armija var nepieļaut šo gāšanu. Katrā valdības krīzes gadījumā armija var spēlēt izšķirošo lomu, pat vienkārši sarīkojot attiecīgas demonstrācijas. Pie tam nav pat vajadzīgs, lai visā armija to darītu; pietiek, ja to izdara galvaspilsētas garnizons.
Man teiks, ka nav vajadzīgs dot visas pilsoņu politiskās tiesības karavīriem, ka ir iespējams dot vēlēšanu tiesības tāpat, kā tas notika pie Satversmes sapulces vēlēšanām, un citas tiesības ierobežot tik tālu, ka politika lai nekaitētu armijai. Ja armijai tiek dotas aktīvas politiskas tiesības, tad viņas ir jādod pilnā mērā. Kompromisa še nevar būt; kompromisi var novest pie vēl lielākiem pārpratumiem. Ja karavīram tiek dotas parlamenta vēlēšanu tiesības, tad ir vajadzīgs, lai viņš izlieto šīs tiesības pilnīgi apzinīgi, lai viņš zinātu, par ko un kam viņš savu balsi nodod – tātad karavīru starpā ir jāved aģitācija, kā arī pašiem karavīriem ir jāuzstājas ar runām un jātur mītiņi – jāaģitē. Tātad pa vēlēšanu laiku karaspēka daļu nodarbošanās pārvērtīsies par politisku aģitāciju.
Ļoti savāds būs vispār priekšnieku un sevišķi virsnieku stāvoklis. Virsnieks un vispār priekšnieks nav skolotājs vai instruktors, kurš pasniedz katru dienu apmācības noteiktās stundās, pēc mācību stundu beigšanās aiziet uz mājām, un tam nav vairāk nekādas darīšanas. No virsnieka un vispār priekšnieka tiek prasīts daudz vairāk. Virsniekam ir jābūt audzinātājam un arī saimniekam. Viņam ir jāiedziļinās visā apakšnieku dzīvē; viņam ir jārūpējas par ēdienu, apģērbu, tīrību un kārtību; viņam ir jārūpējas arī par apakšnieku garīgo dzīvi, jādod padoms, jāpaskaidro un jāatbild uz katru apakšnieka jautājumu. Tātad vēlēšanu laikmetos priekšniekam un virsniekam būs vislielākā mērā jāpaskaidro apakšniekam visi vēlēšanu jautājumi – tas ir, jāved aģitācija visplašākos apmēros.
Še katram būs visizdevīgākais moments nopērt ar visasākajiem vārdiem savu priekšnieku, kaimiņu vai konkurentu. Par savu personīgo vai politisko ienaidnieku vai karjeras konkurentu būs viegli paskaidrot kareivjiem: kā jūs ēdina, kā pret jums izturas, kā ved apmācības, viss tas tādēļ, ka jūsu komandieris ir ne tādas partijas. Kur komandieri ir no tās un tās partijas, tur viss iet pavisam citādi; tur visi ir labi paēduši, apģērbti, priekšnieki ar apakšniekiem satiek ļoti labi, apmācības vieglas utt. Atminot Kerenska laika sūros piedzīvojumus, virsniekiem būs jāiestājas tai partijā, pie kuras pieder karaspēka daļas kareivju vairākums; pretējā gadījumā attiecības starp virsniekiem un kareivjiem būs asas un var pārvērsties par naidīgām un ar tādām pašām sekām, kādas bija Kerenska laikā.
Karaspēka daļās kareivju sastāvs pastāvīgi mainās: šogad rotā būs vairākums no zemnieku savienības, tādēļ rotas komandieris piederēs pie šīs partijas; no nākošā gada iesaukuma rotā var ņemt pārsvaru sociāldemokrāti un rotas komandierim arī jāpāriet uz šo partiju; pēc diviem gadiem rotā iedala lielā vairumā latgaliešus un rotas komandierim no jauna jāgroza politiskā pārliecība.
Ja karavīri piederēs pie politiskām partijām, tad tā partija, kura acumirklī atradīsies pie valdības stūres, piešķirs augstākās vietas armijā tikai saviem biedriem, bet nekādā ziņā pie naidīgās partijas piederošiem karavīriem. Notiks abpusējas sacensības; karavīri sacentīsies, lai viņu partija tiktu pie valdības stūres, un valdošā partija centīsies, lai armijā būtu lielāks skaits no partijas biedriem tajos amatos, kuriem ir liels iespaids uz armiju.
Kas būtu karavīriem laupīts, ja tiem liegtas dotās politiskās tiesības? Miera laika armijas lielākā daļa sastāvēs no iesauktajiem aktīvajā dienestā. Kā dzirdams, iesaukšanas vecums aktīvajā dienestā tiks nolemts jaunāks par 21 gadu, turpretim visas politiskās tiesības tiks piešķirtas tikai tiem pilsoņiem, kuri jau ir 21 gadu veci: tātad viena daļa no iesaucamajiem aktīvajā dienestā politiskās tiesības nebaudīs; atliks tikai tie iesauktie, kuriem jau ir izpildījies 21 gads, bet vai tad tiem būtu liels zaudējums, ja viņi vienu gadu nebaudīs vēlēšanu tiesību; un šo tiesību viņi nebaudīs taisni tad, kad viņi ir atrauti no savām mājām, no savas tiešās nodarbošanās – tātad ir atrauti arī no savām tiešām interesēm un atrodas svešā iespaidā.
Varbūt, atradoties mājās, tie balsotu nevis par to partiju, par kuru tie balso, atrodoties karadienestā. Armijas mazākā daļa sastāv no pastāvīgi dienošiem virsniekiem – virsdienestniekiem, šie ļaudis, kuri izvēlējušies karadienestu par arodu, par savu visa mūža nodarbošanos. Viņi bauda zināmas karadienesta tiesības un priekšrocības, kuras ir savienotas ar zināmiem citu tiesību ierobežojumiem. Virsdienests pēc savas būtības nepielaiž nodarbošanos ar politiku. Ja ar bārdas dzenamo nazi griezīs koku, tad ar šo nazi vairs nevarēs dzīt bārdu; ja armija un viņas vadonis tiks izlietoti kā politisko partiju ierocis, tad armija nebūs noderīga savai tiešai vajadzības izpildīšanai.
Man liekas, ka neviena politiskā partija nevar būt tajos ieskatos, ka augstākiem karavīriem ir vēlams nodarboties ar politiku. Tas nav īsts karavīrs, kurš dzen politiku un ne ar savām militārām spējām, bet ar veiklu politikas dzīšanu cenšas taisīt karadienesta karjeru, piemēroties stiprāko politisko partiju ieskatiem.
No tieši militāra redzes stāvokļa armijai ļoti lielā mērā var kaitēt viņas iejaukšana politikā.
Katram priekšnieka rīkojumam un darbībai var piedot ļaunu nokrāsu, paskaidrojot un izplatot baumas pēc mītiņu runātāju paņēmieniem. Tādēļ priekšnieku autoritāte un labās attiecības starp apakšniekiem un priekšniekiem tiks iznīdētas. Priekšnieks nevar būt atklāts un tiešs, kā nākas būt karavīram; tam ir pastāvīgi jālavierē pēc politiskas straumes; pretējā gadījumā tas tiks izmests uz sēkļa.
Ņemot vērā īso dienesta laiku, karaspēka apmācība cietīs ļoti lielā mērā, jo kā virsnieki, tā kareivji ilgu laiku būs aizņemti no meklēšanu drudža, ar mītiņiem, runām, aģitācijām utt. Karaspēka apmācība cietīs vēl arī caur to, ka dažs labs priekšnieks centīsies pielabināties apakšniekiem, atvieglojot apmācības: ir izredzes caur laiskumu iegūt labus rezultātus.
Pateicoties politikai, karavīri – politikas dzinēji – izspiedīs no armijas augstākām vietām tos karavīrus – speciālistus, kuri labi pārvalda un zina kara lietas, bet nemāk dzīt politiku.
Vai armijai ir jābūt politiskai vai jāpieliek ārpus politikas, – tas ir jautājums, pie kura izšķiršanas ir jāķeras ar vislielāko nopietnību.”
[1] https://www.mil.lv/lv/zinas/nbs-neatbalsta-latvijas-izstasanos-no-otavas-konvencijas
[2] https://likumi.lv/ta/id/63405-militara-dienesta-likums
[3] P. Radziņš “Politiska vai apolitiska armija”, Latvijas Kareivis, Nr. 231 (1921, 12. oktobris).
[4] P. Radziņš. “Kara vadonis”, Militāru rakstu krājums. Nr. 1, 2 (1923), Nr. 1, 2 (1924).
[5] Skat. videoieraksta laika atzīmi 16:51 šeit: https://www.youtube.com/watch?v=qd9UvNITvoU
[6] https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/565
[7] Latvijas Kareivis, Nr. 231 (1921, 12. oktobris). P. Radziņa rakstu krājumu skatīt šeit: https://www.historia.lv/sites/default/files/media/Biblioteka/Literatura/Gramatas/2016/oktobris/Radzins/generalapeteravoldemararadzinarakstukrajumsv1.0.pdf
Citas P. Radziņa esejas Telos krātuvē meklējiet šeit: https://telos.lv/author/peteris-radzins/
Pārpublicēts no telos.lv