Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kadagā (Ādažos), pie Nacionālo bruņoto spēku militārās bāzes tiek veidota “militarizētās tēlniecības kompozīcija” – uz betona pamatnes izvietots savu laiku nokalpojis kāpurķēžu bruņutransportieris CVR(T). Šī “monumentālās mākslas” objekta izveidošanas izmaksas esot aptuveni 183 000 eiro.

Šīs ziņas parādīšanās publiskajā telpā gandrīz vai vienlaicīgi ar budžeta publiskas apspriešanas sākumu pirmajā brīdī varēja šķist kā pret aizsardzības ministru Andri Sprūdu vērsta izslavētā “nomelnošanas kampaņa”. Situācijā, kad visām valsts struktūrām uzdots meklēt katru iespēju, kur kaut vai uz zīmuļiem varētu ietaupīt, Aizsardzības ministrijā uzvedās tā, it kā tur vēl joprojām nebūtu pamodušies no laikiem, “kad naudas ir vairāk nekā jebkad”, un valdību vada nervozi smaidošais plātīzeris.

Situāciju padara īpaši nesimpātisku tas, ka visa pārējā valsts “kasa katru santīmiņu”, lai to atdotu tieši Aizsardzības ministrijai. Sanāk gluži kā Viļa Lāča leģendārajā romānā “Zvejnieka dēls”: Oskars smagi strādā jūrā, bet nopelnītā nauda aiziet Rīgā studējošā brāļa Roberta uzdzīvei. Mēs te visi taupām, kur vien varam, bet viņi, kuru vārdā šī taupīšana notiek, atļaujas bezjēgas “uzdzīvi” par 183 tūkstošiem.

Būsim objektīvi. Šis iepirkums saskaņā ar Elektronisko iepirkumu sistēmu izsludināts 2023. gada 11. maijā, un līgums noslēgts tā paša gada 8. septembrī, bet paši projekta pirmsākumi ir ar vēl senākām saknēm. Tātad projekts nāk mantojumā no laikiem, kad ministrijā saimniekoja citi. Konkrēti, Ināra Mūrniece no Nacionālās apvienības, pirms viņas Artis Pabriks no “Attīstībai/Par!”.

Līdz ar to nauda šim projektam jau bija iebudžetēta, un atbilstoši birokrātiskā aparāta darbības principiem nekam citam to novirzīt nevarēja. Uzsveru, “atbilstoši birokrātiskā aparāta darbības principiem”. Tajā pašā laikā katrs ministrs ir ne tikai birokrāts, bet arī dzīvs cilvēks, politiska figūra. Tieši no tā, cik katrs ministrs spēj ministrijas smagnējā aparātā ienest kaut ko savu, ir atkarīga ministra politiskā jauda un jēga. Ja ministrs šajā aparātā iekļaujas kā kārtējā birokrātiskā skrūvīte, tad tas nozīmē, ka viņš kā ministrs ir nulle.

Naudas plūsmas aizsardzības sektorā vienmēr ir bijušas vairāk nekā neskaidras. No vienas puses, tā jau no mūžseniem laikiem ir viena no korupcijai pakļautākajām nozarēm. No otras puses, tā ir arī viena no noslēgtākajām nozarēm, tādējādi apgrūtinot korupcijas atmaskotāju un izmeklētāju darbu.

Šajā situācijā īpaši svarīga kļūst tieši paša ministra personība. Ja viņš par savu galveno uzdevumu nosprauž mērķi mierīgi atsēdēt savā krēslā sev atvēlēto laiku, īpaši nervus nebendējot, tad dažādi jocīgi “iepirkumi” tur parādīsies arvien biežāk. Pat ne tāpēc, ka ministrijās strādātu slikti cilvēki ar noslieci uz korupciju. Vienkārši tā ir iekārtots “aparāts”. Kā zeme, ja to neravē, ātri aizaug nezālēm.

Kā atklāts kādā pētījumā, ja kārtīgiem, godīgiem cilvēkiem tiek dota brīva, nekontrolēta pieeja pie kopējās naudas kases, tad apmēram 80% cilvēku agri vai vēlu šo naudu sāk izmantot savām vajadzībām. Varbūt ne tieši, bet kā šajā gadījumā.

Nauda jau netika vienkārši paņemta (nozagta). Tika uzbūvēta “militarizētās tēlniecības kompozīcija”, labiekārtots laukums, salikti gaismas ķermeņi. Par katru objektā iztērēto skrūvi ir čeki, par katru centu - pārskats. Viss kārtībā. Viss likumīgi. Nav, kur piesieties. Taču ne jau cilvēki no malas šos iepirkumus veido un tajos uzvar.

Pēc šīs skandalozās ziņas publicēšanas Sprūds paziņoja, ka “esmu uzdevis sākt dienesta pārbaudi par lēmumu pieņemšanas un lietderības procesu un sagatavot priekšlikumus, lai novērstu līdzīgu situāciju atkārtošanos”. Jautājums - kur biji līdz šim? Kāpēc šī dienesta pārbaude netika uzsākta jau pirms gada, kad nauda nolietotā bruņutransportiera uzlikšanai uz pjedestāla vēl nebija izniekota?

Neaizmirsīsim, ka pērn Aizsardzības ministrijā nomainījās ne tikai ministrs, bet arī partejiskā piederība. Ministriju savās rokās pārņēma “Progresīvie”, kas sevi pozicionē kā jaunu, šķīstu, godprātīgu politisko spēku. Viņi būtu varējuši pārskatīt daudzus šaubīgus “iepirkumus”, taču tas nav darīts.

Par šo kliedzošos naudas izsaimniekošanu līdz šim nekas nebija dzirdēts. Lieta atklājusies tikai tagad, kad objekts jau tuvojas nodošanas fāzei. Tagad “Progresīvo” šķiriskie aizstāvji cenšas ar pirkstu rādīt Mūrnieces un NA virzienā. Droši vien viņiem formāla taisnība. Turp ved Aizsardzības ministrijas “monumentālās uzdzīves” pēdas. Taču “Progresīvo” ministrs nav pirmo mēnesi amatā. Viņš ministriju vada jau vairāk nekā gadu, bet par šo objektu dzirdam tikai tagad.

Tagad, kad šis “piemineklis” sāk mest ēnu uz sevi pašu, tad var arī dienesta pārbaudi izsludināt, labi zinot, ka vainu viegli būs uzvelt citiem. Aiz šīs “dienesta pārbaudes” varēs vieglāk noslēpties par 9. septembra preses konferences meliem, ka sprāgstvielām pilnā drona pārvietošanās Latvijas gaisa telpā “tikusi monitorēta”.

Šajā sakarā vēl lieliski atceros “Bankas Baltija” tiesvedību laikā publicētos Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes ziņojumus auditorfirmai “Coopers&Lybrand” (šobrīd “PricewaterhouseCoopers”) par “Bankas Baltija” stāvokli īsi pirms tās bankrota. Situācija esot “under control”. Latviski to var arī tulkot kā - situācija “tiek monitorēta”.

Ar ko noslēdzās “Bankas Baltija” monitorings, mēs labi zinām. Desmitiem tūkstošu cilvēku zaudēja savus uzkrājumus. Sprūda/Kalniņa “monitorēšanas” sekas var būt daudz smagākas.

Nobeigumā atkārtošu to pašu frāzi, ko savā vakardienas rakstā: ja tiešām neviens neatkāpsies, tad ar mūsu valsts pārvaldi un tās drošību ir daudz, daudz sliktāk, nekā mēs varam iedomāties. Atceroties laikus, kad ministri atkāpās zemeņu tortes dzimšanas dienas pasākumā dēļ vai ārstnieciskas procedūras veikšanas ārpus rindas dēļ, jāatzīst, ka politiskā vide kļūst arvien ciniskāka, lai neteiktu – vienkārši bezkaunīgāka.

Politiskā šķira ir pēkšņi atklājusi (jāatzīst, ka ne šodien un pat ne vakar, bet apmēram kopš kovida krīzes), ka vairs nevajag ievērot nekādu politisko ētiku. Var rīkoties pavisam rupji, atklāti, un par to nekas nebūs. Visa tā politiskā jūtīguma tēlošana ir pilnīgi lieka. Tā ir vakardiena. Pagājušais gadsimts.

Kāds ir mūsdienu spējraišu galvenais lozungs? Nedomā, ko par tevi domās citi, dari, ko pats gribi darīt. Ko viņi tev var padarīt? Neko. Kā viņi var piespiest tevi atkāpties? Nekā. Tad lai iet bekot. Situācija ir pilnībā “under control”.

Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/471745-adazu-monumentalas-izskerdibas-kompozicija-iemieso-jauno-politisko-etiku.htm

Novērtē šo rakstu:

98
2