Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Uz šī raksta tapšanu pamudināja publicista un sevi par Meri demokrātu dēvējošā Otto Ozola nesen publicētais viedoklis par politiskā “baseina”/dīķa attīrīšanu (raksts izlasāms: https://www.pietiek.com/raksti/latvijas_politiska_vide_smirdes_precizi_tik_ilgi,_cik_ilgi_mes_to_pielausim).

Gana apsveicams ir tā autora atgādinājums par “politisko atbildību” (Latvijas situācijā šī formulējuma sinonīms gan ir – “nekāda atbildība”) un apņēmīgais aicinājums izmēzt no kopējā politiski sabiedriskā baseina (politiskās aprites) tās nekrietnās un liekulīgās cūkas, kas tajā pamanās tukšot savu urīnpūsli un pilnai laimei ar skaļu plunkšķi iekrāmēt vēl zarnu saturu, bet pirms vēlēšanām ar liekulīgu sejas izteiksmi nepakautrēties aicināt elektorātu atdot savu balsi tieši par šo iznireļu pārbarotajiem mūļiem.

Saprotama ir Ozola kunga politiskās atbildības interpretācija ar nozīmi “piecūkoji, ej projām un vairs te nelien!”, pieņēmums, ka “nav jāgaida 40+ gadus, kamēr "paaudzes nomainīsies"”, un galu galā secinājums – “kamēr mēs to izlēmīgi un skarbi neizdarīsim [cūkas no politikas neizdzīsim], tikmēr politiskā vide turpinās smirdēt”. Tiktāl viss loģiski un saprotami, bet atkal ceļā nostājas kāds godmanisks “bet”…

Proti, kopš “vidējam aritmētiskajam” iedzīvotājam iespēja pēc savas iniciatīvas sarīkot referendumu ir kļuvusi vien teorētiska, Latvijas situācijā “izlēmīgi un skarbi” elektorātam iespēja rīkoties faktiski tiek dota reizi četros gados, un tur nu ar izlēmību un skarbumu viss notiek apgriezti proporcionāli elementārai loģikai.

Tā rezultātā priekšstāvju rindās līdz ar politisku klaunu un puspajoliņu armādām iesēžas (vai atkarībā no situācijas “vēzī” notupjas) vismaz pa kādam “vecās šļuras” tipāžam, bet tas diemžēl ir noteicošs arī turpmākas kopējā baseina piegānīšanas arguments. To izcili veicina elites 30 gadu laikā radītā sistēma, kad caur politisko kūtspakaļu izmēztie ar politdraugu un citu labvēlīgu marionešu palīdzību iekļūst dažādos gana augstos, tostarp ministru posteņos.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Kaut vai pašreizējā “valdības izstrādājuma” kontekstā. Pajautājiet sev – cik procentus balsu saņēma pašreizējo koalīciju vismaz formāli “līderējošā” partija? Cik balsu saņēma (un vai vispār saņēma) tādi valdības locekļu izstrādājumi kā, piemēram, Kariņš, Gerhards, Puntulis un veiksmīgi no valdības nama izsviestā ministres imitācija Viņķele? Pajautājāt? Atbildējāt?

Īsts kroņa numurs visam ir komunistiskā censoņa un āža svešā burkānlaukā, oficiāli dēvēta par finanšu ministru, Jāņa Reira nesenais paziņojums vienreizējā pabalsta sakarā, kurā, citējot nacionālo ziņu aģentūru, “Reirs norādīja, ka ģimenes ar bērniem un to labklājība mūsu valstij ir ļoti svarīga”.

Šeit vietā būtu vietā uzdot jautājumu – ja reiz “ģimenes ar bērniem un to labklājība” ir tik svarīga, ar kuru ķermeņa daļu šī komunisma atrauga domāja, kad “neatkāpjoties” dzina cauri varas gaiteņiem jaunāko nodokļu reformu (esiet droši, tā nebūs ne pēdējā ne traumējošākā)?

Pašvaldības tika “apkrāmētas” uz līdzenas vietas, mazā un mikro uzņēmējdarbība šīs “reformas” dēļ praktiski pakļuva zem preses, un tas, šī un citu līdzkomunistu zināšanai, arī būtiski ietekmē šo politikāņiem tik “svarīgo” “ģimenes ar bērniem un to labklājību” (par ko šiem drīzāk nospļauties), jo zem diezgan pamatīga sitiena cita starpā pakļuva (un vēl pakļūs) arī daudzi ģimenes uzņēmumi.

Turklāt uzņēmumos strādā ne jau vienpaši-marsieši, bet lielākoties ģimenes cilvēki, kurus šī “perversā” reforma ietekmēs neatgriezeniski… Un tagad šis politiskās pedofilijas piekritējs izrādās tik “norūpējies”, ka gatavs atpirkties ar pieciem simtiem uz katra Latvijas bērna “galvu”…

“Kad vēl, ja ne tagad [celt nodokļus]?” reiz televīzijā noelsās puskriminālais koalīcijas līdzbļāvējs Atis Zakatistovs. Deputāt, ziniet, kad? Kad ekonomika aug, nevis, pateicoties globālai epidēmijai un pastulbiem politikāņiem, gāžas milzu ātrumā!

Vēl loģiskāks ir jautājums – ko darīt un kā piepildīt publicista Ozola vīziju par politisko cūku izvākšanu no kopējā baseina? Lai arī, autoraprāt, mums netrūkst godprātīgu līdzpilsoņu, kuri labprāt mestos iekšā tīrīšanas darbos, cerība, ka kāds no viņiem tā nu metīsies piegānītā sūdu bedrē ar dakšu rokās un uzsāks izmēšanas darbus, ir diezgan naiva.

Ņemot vērā šo ilgstoši izveidoto sistēmu, politiskās vides intereses un paradumus, kā arī “pasūtījumu galda” faktoru noteiktās varasiestādēs, pastāv ļoti augsta varbūtība, ka jebkurš censonis no politiskā bara vai ārpus tā, ja vien pēkšņi iedomāsies kaut ar rotaļu pātagu atvēzēties pret daudziem rīļām tik izdevīgo sistēmu, tiks fiziski vai citādi iznīcināts.

Kā jau minēju, referenduma iespēja ir līdzvērtīga nullei, bet uz masu protestiem un sacelšanos šajos platuma grādos un pie tik augsta sāpju sliekšņa cerība ir minimāla…

Tā ka, par prieku visiem politiskajiem baseinā d..sējiem, reālu, darboties spējīgu, nevardarbīgu un demokrātijai atbilstošu risinājumu vienkārši nav, un radikālas izmaiņas būtu puslīdz iespējamas tikai “atkārtota 15. maija” gadījumā vai tad, ja vismaz Rīgas pilī sēdētu īsts tautas prezidents ar savu vīziju, raksturu, stingru roku un mugurkaulu.

Pašreizējam “prezidenta izstrādājumam” nav nekā no tā. Neskatoties uz gana augstiem sasniegumiem jurisprudencē, viņš ir gatavs (kaut arī, purpinot bārdā) teju sērijveidā izsludināt brāķa likumus (ja Eiropas tiesu instancēs lemjošie ir tikpat pārnestā nozīmē tuvredzīgi, ka aiz kokiem neredz mežu, varam tikai minēt, ko vispār ir vērtas “Eiropas tiesības” un daudzinātā “judikatūra”, ko veido aprobežotu, birokrātisku sausiņu izlase), klusiņām sēdēt stūrī ik reizi, kad jānoliek pie vietas politisko stacijas palaistuvju bars Saeimā vai jāpieprasa konkrēts rīcības plāns kaut vai birokrātu ganāmpulka samazināšanas jomā vai kategoriski jānostājas pozīcijā, nepieļaujot pret tautu vērstu, faktiski klaji noziedzīgu normu iestrādi likumos (ko pats pēc tam izsludina), cerību uz labāku rītdienu un tīrāku politisko vidi nav nekādu. Tautai iespēja kaut ko “pieļaut” vai “nepieļaut” ir ļoti teorētiska. Politiskā “plančka” turpinās smirdēt…

Kā jau minēju, lai veiktu iedarbīgas izmaiņas, ir nepieciešams stingrs mugurkauls. Taču šķiet, ka pašreizējam “prezidentam” mugurkaula vietā ir kāds sievišķīgs orgāns, kura uzbūvi, kairinājuma, mitrināšanās un citas īpatnības profesionālās darbības ietvaros labi pārzina viņa paša dzīvesbiedre….

P.S. Ozola kungs savā rakstā starp citiem negatīviem personāžiem norāda arī uz “banku afēristu”, kuru “Latvijas Republika nav pelnījusi par Saeimas Finanšu komisijas vadītāju”, ar ko nepārprotami domāts Saeimas deputāts Bondars. Likteņa ironija – pirms diviem gadiem Ozola kungs kandidēja uz vietu Eiroparlamentā no “Latvijas Reģionu apvienības” saraksta, taču neilgi pirms minētajām vēlēšanām tieši ar “Latvijas Reģionu apvienību” bija saistīts un partijas baseinu pieķēzīt pamanījās… tas pats afērists.

Novērtē šo rakstu:

106
8