Menu
Pilnā versija
Foto

Prāta vingrinājums

Leonards Inkins · 03.10.2021. · Komentāri (15)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Bērns vienmēr kādu atdarina. Sākumā vecākus. Kad bijām mazi, mēs centāmies būt tādi kā vecāki. Kad izaugām lielāki, atdarinājām kādu dziedātāju vai sportistu – viņa frizūru, viņa ģērbšanās manieri. Divdesmit pirmajā gadsimtā atdarina pat tetovējumus un grimu.

Mēs

Mēs bieži kādu atdarinām, pat neapzinoties un īpaši nepiedomājot, jo vēlamies būt tādi kā mūsu pielūgsmes objekti. Ne vienmēr mēs patiesībā vēlamies būt kā viņš vai viņa. Biežāk gribam tikai izlikties, ka esam kā viņš. Ne jau strādāt kā viņš, ne jau pārdzīvot kā viņš un ne jau ciest. Mēs tik koncentrējamies uz labo un sev izdevīgo un nedomājam sliktas domas. Mēs gribam viņa darba augļus nestrādājot, neskrienot, nedziedot, nekļūdoties un nepiepūloties.

Mēs cerējām un pat bijām pārliecināti – ja man būs tāda frizūra kā tam, tad es jau varēšu skriet kā viņš, ja man būs tāds tetovējums, tad man būs tāda pati māja un tā bez gala. Ja man būs, tad visi uzskatīs, ka es esmu tāds pats vai pat labāks par manu elku.

Mēs krāpjam citus un sevi, tāpēc māžojamies. Mēs zinām, ka šāda atdarināšana neko praktisku nedod. Tāda pati vai līdzīga žakete vēl nenodrošina tādu pašu dziedāt prasmi. Arī kāds tetovējums nenodrošina svara cilāšanas un dūru vicināšanas prasmi, kā arī nepiešķir drosmi apdraudējuma brīžos. Briesmu gadījumā būsim tikpat neaizsargāti un rīcībnespējīgi, it kā mums nemaz nebūtu kārotās žaketes.

Šodien vēl ir dzīvas tautas un ciltis, kuru dzīvesziņā ir apēst kāda labi skrienoša ciltsbrāļa ceļgalu ar domu, ka tad arī tu tikpat veikli skriesi. Mēs nekur tālu no šīs pagātnes neesam tikuši. Turpat vien mīcāmies. Agrāk mīcījāmies ar basām kājām, tagad modernos apavos, tik vien tās starpības un izaugsmes.

Mūsu iedzimtā vēlme kādam līdzināties ir veids, kā tie, kas to veicina un pat mūs pie tā pieradina, pelna un pelnīs mūžīgi, jo uzkrāsot lūpas vai iedurt ausī vienmēr būs vieglāk nekā sevi pilnveidot garīgi, pašuzupurēties, ciest un patiesi mīlēt.

Bet tā ir ne vienmēr. Viņš teica: piemēru jums esmu devis, dariet tāpat, dariet, kā Es. Nē, šim piemēram mēs nevēlamies sekot, mēs Viņu arī nevēlamies atdarināt pat māžošanās pēc.

Gaišā nākotne

Atdarināšana un pakaļskriešana nav tikai bērnībā un jaunībā izslimojama kaite. Arī pieaugot mēs turpinām manipulēt ar tēlu, ko apzināti (un dažreiz pat neapzināti) veidojam, lai gūtu sev kādu labumu. Laika gaitā šī manipulāciju tendence ir tā attīstījusies, ka tagad nevienam vien valstsvīram ir savs PR speciālists jeb publiskā tēla spodrinātājs. Un tomēr ne jau izteiksmīgāka kaklasaite, nenormēts žestu un jaunvārdu daudzums publiskajās runās būs tas, ar ko noturēsies pie varas ilgākā laika periodā.

Kā nodrošināt, lai reiz gūtā vara nepazustu, lai tu būtu vienmēr pie teikšanas un pie varas, ietekmes un – galvenais – naudas? Agrāk bija ar likumu noteikts, ka vadošais spēks ir komunistiskā partija un nevienam citam nav tiesību pretendēt uz patiesību pirmajā un pēdējā instancē. Nevienam citam, izņemot komunistus, nav tiesības pretendēt uz varu valstī. Gribi varu, stājies partijā. Gribi būt varai pietuvināts – stājies partijā.

Tā vienkārši gan partijā nemaz neņēma, – bija kāds gadiņš jābūt kandidātam, un arī galvotāji bija nepieciešami. Partijas funkcionāri zināja, ka jāuzmanās, lai neielaistu uti kažokā. Atblusošana ir grūts pasākums un prasa piepūli.

Tad izkārtnes tika mainītas, un vienas komunistiskās partijas vietā tika izveidotas desmitiem citu partiju, un tajās visās vairumā gadījumu pie vadības bija tie paši komunisti. Gaišās nākotnes cīnītāji, kuri bija izgājuši speciālu apmācību un prata ietekmēt, manipulēt un profesionāli krāpt.

Atgriezīsimies pie jautājuma, kā, mainot politisko iekārtu valstī, komunistiem saglabāt varu – un ne tikai saglabāt, bet pat to nostiprināt.

Ja iepriekš tikai komunisti nodarbojās ar valsts pārvaldi, tad jaunajos apstākļos bija jārīkojas citādi. No vienas partijas diktāta nokļuvām pozīcijas un opozīcijas spēles noteikumos.

Partijas aktīvisti un uzticamības personas bija jāsadala divās nometnēs. Sen ir zināms, ka veselīga konkurence rada izaugsmi! Ar pozīciju viss ir skaidrs, bet kur ņemt opozīciju?

Izrādījās, ka tas ir gana vienkārši. Tā saucamā opozīcija radās pati, jo arī opozicionāri gribēja un grib dzīvot nodrošinātu dzīvi. Bet materiālās dzīves nodrošināšanas iespējas ir pozīcijai. Atlika tikai smēķētavās un kafejnīcās katrā izdevīgā gadījumā individuāli vienoties par lomām. Scenārija nebija, izņemot galvenos spēles noteikumus. Netraucē mums un mēs ļausim eksistēt arī tev!

Bet gan pozīcija, gan opozīcija ir mazākums. Pozīcija diktē, opozīcija pielāgojas un izdevīgā brīdī nokož kādu kumosu no saimnieku galda, bet lielais vairums ir to, ko dēvē par cilvēku parasto, par pelēko masu jeb tautu, kura neko nelemj un neizlemj. Viņiem nav ļauts nokosties no saimnieka pīrāga, kā arī lasīt drupačas no kungu galda. Viņiem jārūpējas pašiem par sevi, kā tiem slīcējiem, kuriem jāglābjas pašiem, ja vien negrib noslīkt.

Suns

Ir tādas sarkanās līnijas. Droši vien esat par tām dzirdējuši. Izcilajam latviešu domātājam Jānim Miezītim grāmatā «Būt latvietim» šim ir veltīta atsevišķa nodaļa ar nosaukumu «Ķēdes suņa dzīve demokrātiskā valstī».

Viņš raksta, ka ikkatram ķēdē piesietam sunim ir savs saimnieks – tā esot objektīva realitāte - un ka visiem ķēdē piesietajiem suņiem ir kakla siksnas – tā esot vienlīdzība. Saimnieks suņa ķēdei var mainīt garumu – tā savukārt esot mērķtiecīga jaunu iespēju radīšana.

Ķēdē piesiets suns drīkst gulēt būdā vai ārpus būdas – tā, redz, ir pārvietošanās brīvība. Sava saimnieka priekšā suns var lēkāt un luncināt asti vai arī līst uz vēdera – tās ir viņa tiesības brīvi paust savu viedokli. Ja slikta saimnieka priekšā ķēdes suns luncina asti – tā esot tolerance.

Ķēdē piesiets suns pārtiek tikai no tā, ko viņam saimnieks ieliek bļodiņā – tā ir reālpolitika. Liekot lielāku vai mazāku barības daudzumu bļodiņā, saimnieks stimulē materiālo ieinteresētību ar tirgus ekonomikas metodēm.

Ko no minētā var secināt? To, ka ne katrs sociālists patiesībā tāds ir. Tas vienkārši ir veids, kā viņš nopelna sev iztiku. Ne katrs liberālo vērtību sludinātājs pats ir liberālis. Ne katrs muzikants ir tās mūzikas piekritējs, ar kuras izpildīšanas palīdzību viņš ir kļuvis populārs. Bieži ir tā, ka viņam pašam patīk cita žanra mūzika, bet – tā nav ienesīga.

Nav liegts arī būt skaļam un trokšņainam nacionālistam, radikālim, ja tu zini mēru, neapdraudot pastāvošo kārtību. Tad tev ļaus savā sulā vārīties un pašapmierināties. Svarīgi, lai tu netraucē kungiem.

Dots devējam atdodas

Iespējams, ka no mūsu pūliņiem ir maz atkarīgs vai nav atkarīgs it nekas. Iespējams arī tas, ka valsts dzīvē, krīzēs un politiskajās norisēs no valdības rīcības, plāniem, dokumentiem ir maz kas atkarīgs. Es pieļauju, ka ir kāds lietu kārtības, cēloņu un seku likums, kurš neprasa atļauju valdībām un nerēķinās ar to vēlmēm un publiski pausto gribu.

Varbūt, ka lietas notiek pašas par sevi, un, ja tās notiek tai pašā virzienā, pēc kura mēs tiecamies, tad sākam sev piedēvēt to, ka, redz, mēs to panācām. Ka arī mēs tur savu roku esam pielikuši, kaut patiesībā mūsu nopelni tajā ir tikai simboliski. Un pat gadījumā, ja mēs nebūtu darījuši neko, arī tad viss būtu noticis bez mums.

Iespējams, ka visa mūsu dzīve ir iekārtota tā, kā gadās, nevis tā, kā mēs vēlamies. Un notikumu virkne tajā lielā mērā nav atkarīga no mūsu apņēmības, rīcības vai dziļdomīgiem un pat slepeniem plāniem un iecerēm.

Tikai daļēja taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka dots devējam atdodas un kā sauc, tā atsaucās, un citas skaistas daiļrunības. To, cik šie un citi apgalvojumi atbilst patiesībai, neviens nav pētījis.

Savulaik M. Lomonosovs pētīja, vai ir vai nav gari un vai ir iespējams ar tiem sazināties.  Pētījums viņam bija vienkārši darbs. Viņš izdomāja metodes, izdomāja veidu, kā gūt šim nolūkam piešķirto naudu, dažus gadus bakstījās, veica daudzus garus pierakstus, kurus neviens nelasīja, un tad paziņoja, ka, redz, es izpētīju. Nekādu garu, nedz pārdabisku būtņu nav.

Arī par to, kā sauc, tā atsaucas un citu runājot – uz kā gan balstās šie apgalvojumi?! Iespējams, ka kāda konkrēta laika sprīža, kāda konkrēta cilvēka dzīves ietvaros vai kādas konkrētas viņa dzīves daļas ietvaros. Tas arī ir viss. Es pieļauju, ka tāda zinātniski pamatota pētījuma minētajam un citiem nepamatotiem apgalvojumiem nav, jo tas nevienam nav vajadzīgs, tas daudziem pat ir neizdevīgi. 

Kamēr nav pētīts un pierādīts, katrs var savu versiju par šo sludināt kā patiesību pēdējā instancē. Var ar šo manipulēt un citādi to izmantot. Bet, ja būs izpētīts, pierādīts un secināts, tad daudzas iespējas citu ietekmēšanā būs liegtas.

Taisnīgais Dievs

Un tomēr var kādā brīdī šķist, ka dots devējam atdodas, bet tā nav. Ja tā būtu, tad mūsu dzīve būtu ļoti taisnīga un loģiska. Tad pāri mūsu dzīvei stāvētu un mūs uzraudzītu taisnīgs Dievs. Bet Dievs nav taisnīgs šī jēdziena cilvēka izpratnē. Dievs ir mīlestība un tikai. Un mīlestība - tas ne vienmēr ir pa spalvai. Mīlestība prot arī piedot un pažēlot.

Vecāks, kurš saviem bērniem saka kādu asāku vārdu vai paceļ balsi, vai dažreiz pat ņem rokās siksnu, to nedara ļaunuma vai sadisma pēc. Bieži tas izriet no mīlestības. Mīlestība - tas nav teikt cilvēkam to, ko viņš grib dzirdēt.  Mīlestība – tas nav darīt to, ko citi vēlas, lai tu dari viņiem. Tas diemžēl ir pārģērbts egoisms. Patiesa mīlestība nemelo. Patiesa mīlestība prot izmantot izdevību un paklusēt, kad tas ir lietderīgi un iespējams.

Kāpēc tad es rakstu, kāpēc es filmēju un kāpēc uzrunāju? Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir prāta vingrinājums un manu atziņu apkopojums. Tā ir arī secinājumu izdarīšanas metode, pašanalīze, un tas ir prāta vingrinājums ne tikai man, bet arī tiem, kas lasa, klausās un skatās. Tas vingrina prātu visiem, kas nav vienaldzīgi.

Kad šai saulē būšu beidzis savas gaitas, nonākot citā, man neprasīs manas darbības rezultātu un sasniegtā sarakstu. Arī atskaiti par paveikto, nepaveikto un pastrādāto grēku detalizētu aprakstu neprasīs. Man prasīs manas attieksmes apliecinājumu. Vai es biju par vai pret, vai man bija vienalga.

Bet, ja neprasīs un ar ķermeņa nāvi mana dzīve būs beigusies visās jomās, arī tad mani prāta vingrinājumi manu īslaicīgo uzturēšanos šeit nepadara nepareizāku, aplamāku un ļaunāku. Pārfrāzējot B. Paskālu – šādi dzīvojot, es neko nezaudēju šeit, kaut arī iespējams, ka tāds «Tur» nemaz nav un ir tikai manas fantāzijas auglis, bet, ja ir, tad es, šādi darot, neko nezaudēju šeit, toties iegūstu Tur.

Novērtē šo rakstu:

11
5