Iesaki rakstu:
Savā dzīvē tūkstošiem reižu esam dzirdējuši par “tautas gudrību”, “vēsturisko atmiņu” un līdzīgām it kā neapstrīdamām lietām. Tai pat laikā mūsu acu priekšā ir bez sava gala atgādinājumu, ka sabiedrības atmiņa mēdz būt ļoti īsa. Nu kaut vai visiem redzamā nemitīgā kāpšana uz tiem pašiem grābekļiem vēlēšanās vai tāds privāts novērojums, ka šo rindu autors savu labklājību nodrošina, ekspluatējot sabiedriskās atmiņas īstermiņa defektus.
Šī pretruna ir šķietama. Cilvēki var tikt apmuļķoti īstermiņā, it īpaši, ja viņi paši to vēlas. Bet ilgtermiņā tautai piemīt tas, ko mēdz saukt par sirdsgudrību. Un to nevar apčakarēt ne influenceri, ne spameri, ne sabiedrisko attiecību speciālisti.
Reiz 2013. gadā cilvēku grupa no gaismas spēku avangarda nolēma iedzīvoties uz Maksimas traģēdijas rēķina. Nekauņu galvgalā bija Baiba Rubesa, kura sāka ar to, ka pieprasīja no valdības luknu finansējumu gan pašu “neatkarīgo komisāru” četrciparu algām, gan jaunām kantora iekārtām par astrālām cenām.
Rubesas kdzes klajā alkatība aizrāva elpu kolēģiem, lai arī tiem sabiedrisku fondu apgūšana nebūt nebija sveša. Šamie sakautrējās un notinās, un drīz vien ar kaunu bija spiesta atkāpties arī pati obernekauņa Rubesa.
Att/PAR bīdītāji un shēmotāji uz EP vēlēšanām bija grūtas izvēles priekšā: sarakstā jāliek pazīstamas sejas, bet pašu līderi nedrīkst kustēt ne no vietas. Kā māca tautas sirdsgudrība, dzejnieka vārdos ietērpta, “Tu neej prom no savas rozes, Tu neaizej, kamēr tā zied”.
Tik daudz visa kā sasolīts Saeimas priekšvēlēšanu karsonī, tāds lērums sieciņu un cūciņu savākts, ka no atstrādāšanas izvairīties nav iespējams. Tā nu uzplaukst kandidātu saraksts, kura galvgalī ir līdz tam bezpartijiski, toties atpazīstami personāži. Plus kampaņa, finansēta kā daiļa līgava.
Rezultāts raksturīgs: alkatīgā Nila Ušakova fane Rubesa no otrās vietas sarakstā iesvītrota pa taisno miskastē. Izrādās, ka pat tik viegli manipulējamai publikai kā Att/PAR elektorātam piemīt sava daļa no tautas sirdsgudrības, un tā ilgākā termiņā neaizmirst, kuri tieši ir kārojuši iedzīvoties uz traģēdijas rēķina.
Piezīmēšu, ka speciālistu aprindās plaši zināmais fakts, ka Rubesas kdze ir, smalki izsakoties, nekompetenta (latviski: pastulba), nav pārāk akcentēts plašākā saziņā un tādēļ nevar būt par iemeslu vēlētāju iespaidīgajam negatīvismam.
Bet atparistu shēmotāju atmiņa izskatās vēl īsāka. “Neatkarīgās komisijas” dažsimttūkstošu tāme ir pilnīgas kapeikas pret šobrīd atkal iekustināto 40 miljonu izzagšanas mēģinājumu.
Runa ir par Maksimas traģēdijas laika ekonomikas ministra, OIK afēras aktīva uzturētāja Daniela Pavļuta pēkšņo atklāsmi, ka ir ļoti steidzami nepieciešams pabalstīt Rietumu bankas padomes šefu.
Caur biedrību, protams, kā jau delnām–šmelnām un citiem valsts kases tīrītājiem ierasts. Nekādu konsultantu, fui! Ar tādām lietām nodarbojas tikai atsevišķās pilsētās, nu, un pa kādam politikā jaunpienākušam filosofam.
Atrunāšanās ar “vēsturisko taisnīgumu” ir vienkārši nožēlojama. Pavļuta kga apgalvojums, ka “… Latvijas valstij ir morāls pienākums pilnībā atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā uz Latvijas ebrejiem, kuri bija un ir Latvijas tautas neatņemama daļa. Taisnīgi un pareizi ir, ka Latvijas valsts no labas gribas simboliski atlīdzina Latvijas ebrejiem par to, ko viņiem nodarījuši okupāciju režīmi…” savā juridiskajā absurdā pārspēj visas dumības, kas šai sakarā dzirdētas. Izrādās, ka Latvijas valstij par to, ka tā savulaik cietusi grupveida ģeopolitiskā nacistu–komunistu izvarošanā, ir jāatlīdzina izvarotāju sastrādāto šausmu darbu rēķins!
Pavļuta kgs & Co! Iedzīvošanās uz traģēdiju rēķina var būt sīki noderīga saimniecībā, bet tā ir drausmīgs morāls noziegums, grēks, ja jums šis jēdziens ir pazīstams. Un tauta, lai cik apčakarējama īstermiņā, savā sirdsatmiņā ir gudra. Šādu nelietību tā nepiedos. Un pareizi darīs.
Pārpublicēts no aprinkis.lv