Menu
Pilnā versija
Foto

Prezidents un Drāma

Jautājums · 27.06.2020. · Komentāri (36)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Katra globāla krīze ir būtiski mainījusi pasauli. Pirmais pasaules karš sievietēm saīsināja matu un kleitu garumu, jo vīriešu skaits bija dramatiski samazinājies, bet industriālais laikmets prasīja darba rokas. Otrajā vairums armiju braši iejāja zirgu mugurā, lepni zobenus vicinot (kaujā pie Mokras vācieši zaudēja 50 tankus, bet poļi 300 zirgus), bet kara noslēgumā cilvēce pieredzēja Hirosimu un Nagasaki.

Būs jāpaiet laikam, lai cilvēki pārvarētu bailes no masu pasākumiem, tai skaitā teātru apmeklēšanas. Jo ar tik histērisku COVID 19 informatīvo kampaņu daudzi psihiski trauslāki cilvēki papildus veģetatīvajām distonijām būs iedzīvojušies arī visai nopietnās fobijās.

Teātris un klepošana... Mūsu ziemeļu piejūras klimatā vīrusi plosās visu sezonu, un daudzi pusmūža cilvēki lieto medikamentus augstam asinspiedienam, kur tipiskākā blakne ir klepus, par astmatiķiem un smēķētajiem pat nepieminot. Līdz šim skatītāji uz klepu zālē reaģēja mierīgi. Jā, varbūt kaitinoši, bet ne apdraudoši. Tā tas bija, bet tagad... Kad tavs blakus sēdētājs sāks klepot... Var gadīties, ka teātri būs spiesti samazināt trupas, jo tukšām zālēm nepaspēlēsi.

Pieņemu, ka aktieri, kas ir emocionāli ļaudis, pašlaik baidās ne tikai par savu veselību, bet arī iztiku.

Šobrīd teātra ļaudis ir piespiedu dīkstāvē, ar neskaidru nākotnes perspektīvu, bet valdība ir piešķīrusi papildu naudu krīzes pārvarēšanai. Es gribu vērst viņu uzmanību uz nodarbinātības iespējām teātra izglītībā.

Publiskās uzstāšanas prasmes

Nesen demisionēja Somijas finanšu ministre, jaunākā Eiropā, jo bija savām publiskās runas stundām iztērējusi 56 tūkstošus eiro nodokļu maksātāju naudas. Runu esot gatavojusi partijas konferencei...

Šis ir runātāju laiks. Māksla sevi pasniegt ir galvenais sekmīgas karjeras nosacījums.

Uz ko balstās Artusa Kaimiņa veiksmīgā politiskā karjera? Uz skolotu, izkoptu balsi ar dabas dotu skaistu tembru un aktiera meistarību - Es jūs vedīšu mājās... Un voila!  - KPV LV ir Saeimā. Maksimāls efekts ar minimālām vēlēšanu kampaņas izmaksām. Klasisks viena aktiera teātris. Un ir arī daudz spožāki aktieru politiskās karjeras piemēri - Ronalds Reigans un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.

Maz darba intervijās potenciālajam darbiniekam palūgs kaut ko nospēlēt uz klavierēm, bet publiskās uzstāšanas prasmes noderēs gandrīz visās profesijās - radio, televīzijas žurnālistiem, politiķiem un politologiem, advokātiem, prokuroriem, vispār juristiem, skolotājiem, mācītājiem un ierēdņiem - jebkuram, kuram ir darbs ar klientu un sevis vai preces prezentāciju reālajā un/vai virtuālajā vidē. Nemaz nerunājot par valsts prezidentiem...

Līderi un runas

Latvijai nav īpaši veicies ar prezidentu runās prasmēm. Un runa nav par leģendāro Ziemassvētku/Dziesmusvētku precedentu, jo būtu strikti jānošķir nevarēja no vienkārši nebija sagatavojies, kas nav viens un tas pats.

Vējoņa publisko runu neveiksmēm bija arī objektīvi iemesli - šaurs, paspalgs tembrs, ko par samtainu nekādi nenosauksi, un smaga malēnieša (Madonas) izloksne.

Līdzīgi arī Bērziņam – neizteiksmīgs, nazāls tembrs un ne visai skaidra dikcija.

Zatleram ar balsi viss bija lieliski – pazems un plašs tembrs, nevainojama dikcija un skaista latviešu literatūrā valoda, bet... viņš nerunāja, bet vēstīja. Dunēja kā tāds dobjš kapu zvans... Pārspīlēja un pārspēlēja. Viņš bija tik svinīgs, ka tas kļuva smieklīgi.

VVF bija inteliģenta publiskā runa - profesore tomēr.

Sākotnēji man Levita runas maniere šķita simpātiska. Neliels akcents, kas ir labskanīgāk par izloksni, un mierīga, nepārspīlēta izteiksme. Tiktāl viss būtu labi, bet tā ārkārtīgā tieksme uz jaunu salikteņu veidošanu... Likteņkopība? Man asociējas ar tās rindas salikteņiem - dārzkopība, lopkopība, cūkkopība... Tā teikt, nav jau Rainis...

Daži politisko partiju pārstāvji ir izteikušies, ka tauta gaida no prezidenta iedvesmojušas un kvēlas runas. Nu es, ļoti konkrēta tautas daļa, ne gluži to gaidu.

Kaismīgi oratori reti ir saņēmuši viennozīmīgu vērtējumu vēstures perspektīvā. Fidela Kastro runa ANO (29.09.1960.) ilga 4 stundas 29 minūtes (oficiālais Ginesa rekords), bet vēsturē ir palikusi tikai ar ilgumu un roku mētāšanu. Es tiešām negribētu neko tādu no mūsu amatpersonām piedzīvot.

Vāciešiem Hitlera, kurš arī varēja nesakarīgi stundām brēkāt, autentiskie runu ieraksti rada tikai neērtības sajūtu, kaunu un neizpratni - kā uz tādu histērisku neirastēniķi tauta vispār varēja pavilkties? Bet viņa laikabiedru un politisko oponentu Georga VI un Vinstona Čerčila runas joprojām iedvesmo britus, radot lepnumu par savu valsti un vēsturi.

Georgs VI bija kluss un kautrīgs cilvēks, ar spēcīgu runas defektu – stipri stostījās. Ļoti stipri. Neviens no prominentajiem medicīnas speciālistiem nespēja palīdzēt. Reiz nākamajam karalim bija jāsaka noslēguma runa Impērijas izstādē. Tas izvērtās murgā – gan runātājam, gan klausītājiem.

Pēc tam viņa sieva atrada logopēdu, kurš strādāja pēc netradicionālās metodikas. Tas bija austrāliešu aktieris Laoinels Logs (Lionel Logue), kuram vispār nebija ne medicīniskas, ne logopēda izglītības, bet kurš bija uzrādījis pārsteidzoši labus rezultātus, strādājot ar 1.PK karavīriem, kuriem pēc kontūzijām vai ievainojumiem bija problēmas ar runu. Šis stāsts ļoti labi ir parādīts filmā The King's Speech, kas balstīta dokumentālos faktos, tāpēc nepārstāstīšu. Georgs VI mira 56 gadu vecumā no plaušu vēža. Smēķēšanu tā laika oficiālā medicīna ieteica kā efektīvu līdzekli pret stostīšanos.

Līdzīgs stāsts ir arī par Vinstonu Čērčilu (Winston Churchill), sauktu par Britu buldogu, kura runas ir atzītas par klasiskiem retorikas meistardarbiem. Arī viņam nepiemita iedzimts oratora talants. Tās ir darbā izkoptas prasmes.

Bērnībā Čērčilam bija problēmas ar valodu - stostījās, stomījās, neskaidri izrunāja līdzskaņus, šļupstēja, turklāt bija nedrošs publiskajās debatēs. Politiķa karjeras sākumā Čērčils runas mācījās no galvas, jo uzskatīja, ka citādi orators publiku nevar aizraut, bet tas beidzās ar visai sāpīgu pieredzi. 29 gadus vecais Čērčils uzstājās ar runu Lordu palātā, viņš sparīgi sāka teikumu un nevarēja to pabeigt - aizmirsa tekstu. Vienreiz, otreiz… mulss klusums… Tā viņš runu arī nepabeidza. Auditorija sāka trokšņot un komentēt, bet lordi mēdz būt visai indīgi… Tas bija sāpīgs publisks pazemojums, bet no neveiksmes Čērčils guva mācību un šādu kļūdu nekad vairs neatkārtoja.

Čērčila padoms oratoriem - uzrakstiet, ko jūs gribat pateikt. Viņš pats rakstīja runas, bet publiski vienmēr tās lasīja. Internetā ir atrodami runu oriģinālu attēli – teksti ir piezīmēs, pasvītrojumos un ķekšos. Pat, ja runa bija nodiktēta sekretārei, pēc tam Čērčils ar tekstu ļoti rūpīgi strādāja, viņš mēģināja katru intonāciju, katru pauzi, katru akcentu, kamēr viss bija nevainojami. Teksta malās ir šāda veida piezīmes - te es minūti klusēju un izskatos domīgs... Tur vispār nav improvizācijas, pat ja tā izskatās, katrs joks, katra atkāpe, katra pauze pirms tam ir rūpīgi pārdomāta un sagatavota. Vārdu izvēle, temps, ritms - par visu Čērčils ļoti nopietni piedomāja.

No britu politiķiem Boriss Džonsons ir rūpīgi pētījis Čērčila publisko runu pieredzi - līdzīga maniere. Viņš arī sarakstījis grāmatu The Churchill Factor.

Es, protams, neceru, ka mūsu politiķi un amatpersonas spētu uzrakstīt Čērčila līmeņa runas, bet tomēr vajadzētu trenēties, kamēr runu spēj pieklājīgi nolasīt.

Atcerieties Bernarda Šova Pigmalionu - kas puķu meiteni Elīzu pārvērta lēdijā? Izglītība? Nē. Manieres un pareiza angļu izruna. Nevis ko runā, bet runā.

Ja britu aristokrāti paaudzēs var trenēties publiskajā runā, tad latviešiem, kas zemnieku tauta, tas būtu obligāts pasākums.

Teātra izglītība skolās

Jaunajā mācību saturā, kam skolās jāsākas no šī gada septembra, ir paredzēts jauns modulis - teātra māksla. Tas nenozīmē, ka šis mācību priekšmets būs obligāti un visās skolās, jo no rudens sāk strādāt tā saucamā grozu sistēma, kad skolēni varēs izvēlēties mācību priekšmetu komplektus, ko apgūt. Kā tas strādās realitātē, neviens nezina, un vismazāk jau izglītības funkcionāri...

It kā laba lieta, bet kurš to mācīs? Skolotāji? Viņi paši to ir mācījušies? Izskatās, ka tas iecerēts kā papildu stundas citu priekšmetu skolotājiem. Vismaz Kultūras akadēmija tiem piedāvāja 72 stundu kursus profesionālajā pilnveidē, lai sīkajiem var kvalitātīvi mācīt aktiermeistarību. Mūzikas, vizuālās mākslas un sporta skolotāji tomēr tiek speciāli sagatavoti augstskolās, ir metodikas, mācību saturs un standarts.

Šeit pasākums no sērijas - kā es māku, tā es maunu? Kā var iemācīt pareizi runāt skolotājs, kurš pats tehniski pareizi runāt neprot? Ko vispār šī priekšmeta stundās bērni iemācīsies? Vienkārši laiku nobumbulēs?

Cik esmu sapratis, daži to ir iecerējuši kā psiholoģisku grupu terapiju - smadzeņu skalošanu, daži kā teātra pulciņu – nu iestudēs kādu ludziņu. Vienā gadījumā tas ir bīstami, otrā tikai bezjēdzīgi, jo neko neiemācīsies ne princese, ne septītā egle.

Ar klasisku aktieru (teātra) izglītību pareizu skatuves runu apgūst visi - gan traģiķi, gan komiķi, gan romantiskie mīlētāji, gan raksturlomu tēlotāji. Visi vienādā apjomā un pēc pareizas metodikas - artikulācijas vingrinājumi, elpošanas vingrinājumi, skaņas vingrinājumi, dikcijas vingrinājumi... Kārlis no Klāras nozaga koraļļus...

Mazie mūziķi spēlē gammas, lai izkoptu pirkstu tehniku, dejotāji klasēs strādā pie stieņa, lai izkoptu ķermeņa tehniku, nevis, lai demonstrētu to koncertos. Aiz katras mākslas viegluma stāv smags darbs. Tas attiecas arī uz teātra mākslu.

Publiskās runas prasmes jaunajiem ļaudīm ir nepieciešamas. Vienā Ēnu dienā klausījos radio Skonto, kur studijā bija skolnieces, kuras acīmredzot šī profesija interesēja. Bija meitene ar piemīlīgu tembru, bet smagu Madonas izloksni - vārdu laušana, šaurais/ platais e, bet jelgavniecei nebija labāk - arī vārdus lauza. Mikrofons ir nežēlīgs... Iespējams, to var labot, bet tas prasīs laiku, darbu, naudu un profesionālus runas pedagogus. Es lasīju, cik smagi Antra Liedskalniņa studiju laikos cīnījās ar savu Gulbenes puses mēli. Bet taču izcīnīja.

Respektīvi, vislabāk bērniem būtu, ja Teātra mākslu viņiem pasniegtu skolotāji, kuriem pašiem ir aktiera izglītība. Lai labāk pedagoģiju tajos 72 stundu kursos piemācās - tas būs reālāk. Un arī aktieriem tā ir iespēja iegūt stabilu papildu darbu ārpus vai paralēli teātrim.

Profesionālās ievirzes izglītība

Bet kāpēc teātra izglītībā netiek izmantoti tie paši instrumenti, kas jau ļoti sekmīgi ir aprobēti mūzikas, mākslas, dejas un sporta izglītībā?

Latvijā ir ļoti labi attīstīts mūzikas, mākslas un sporta skolu tīkls. Tā ir unikāla izglītības sistēma, kas raksturīga tikai postpadomju telpai. Pat citās bijušajās sociālisma nometnes valstīs tādas nav. Cik papētīju, tad pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Staļins izdeva rīkojumu par šādas sistēmas izveidi, turklāt katram skolniekam obligāti bija kaut kur jāpiedalās, ja ne citur, tad bija jābūt pierakstītam bibliotēkā.

Mūzikas, mākslas un sporta profesionālās ievirzes izglītība ir sistēmiska un sistemātiska izglītība, kas tiek īstenota vienlaicīgi un paralēli vispārējai izglītībai. Tādēļ mums ar tik nelielu populāciju ir gan Elīna Garanča, gan brāļi Dukuri.

Tā ir dārga izglītība, jo lielā daļā individuālā apmācība. Tas arī ir viens no skaidrojumiem, kāpēc procentuāli Latvija kultūrai tērē vairāk par citām ES valstīm. Attīstīts mūzikas un mākslas skolu tīkls zema iedzīvotāju blīvuma apstākļos. Ja skolu tīkls netiks noturēts, tad atjaunot to vairs neizdosies. Pagaidām to uz priekšu velk rutīna un inerce - tradīcija. Vecāki bērnus bieži aizved turpat, kur paši mācījušies.

Jaunietis, kas iestājas Mūzikas akadēmijā (JVLMA), parasti ir pabeidzis bērnu mūzikas skolu un/vai mūzikas vidusskolu (piemēram Dārziņi), tas pats ar Mākslas akadēmiju (LMA) – bērnu mākslas skola un/vai mākslas vidusskola (piemēram Rozentāļi). Respektīvi, students jau gadus desmit ir saņēmis sagatavošanu profesijā + vēl 4-5 gadi akadēmijā, respektīvi, mūziķi un mākslinieki profesijā tiek sagatavoti kādus 15 gadus.

Aktieros jaunie talanti ierodas no vidusskolas sola un neprot neko, tai skaitā tehniski pareizi runāt. Tāpēc arī uz jauno aktieru sagatavotības līmeni ir žēl skatīties...

Nebūt ne visi mūzikas, mākslas, sporta skolu beidzēji kļūst par profesionāliem mūziķiem, māksliniekiem vai sportistiem, tāpat arī nebūt ne tuvu visiem teātra klašu beidzējiem būtu jākļūst par aktieriem. Tā teikt, ja mūzikas skolu beidzēji pūš kapos un godos, tad teātra klašu beidzēji būs vedēji kāzās un izvadītāji bērēs. Paralēli savām pamatprofesijām, kurās arī viņiem aktiermeistarība noderēs. Visiem noder... Tā teikt, pareizā skola visiem influenceriem, podkastniekiem un youtuberiem!

Ja paskatās vēsturiski, tad Latvijā profesionālās ievirzes izglītība aktiermākslas jomā ir tikusi veiksmīgi īstenota no 1965.gada līdz 90.gadu sākumam - Tautas kinoaktieru studija.

Manuprāt, teātra profesionālā ievirze būtu īstenojama 1) vismaz 3 gadus (paralēli vidusskolai), 2) mācību priekšmeti - aktiermeistarība, skatuves runa, kustības/deja, mūzika, video/audio vizuālā māksla. 3)Apmēram uz 1300 stundām.

Un te es vēršu uzmanību uz galveno - profesionālās ievirzes izglītību finansē valsts.

Par sporta skolām atbildīga ir IZM, bet ar mūzikas un mākslas izglītību rūpi tur Latvijas Nacionālais kultūras centrs (Kultūras ministrija).

Visi dati, ko izmantoju šajā rakstā, ir no publiskiem avotiem (IZM, LNKC interneta vietnēm).

Valsts finansējumu saņem ne tikai pašvaldības bērnu skolas, bet arī privātās mūzikas skolas un deju skolas, gandrīz katrai futbola un hokeja sporta biedrībai/ klubam ir sava sporta skola.

Valsts budžeta dotācijas aprēķināšana un sadalīšana tiek īstenota atbilstoši Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumiem Nr.1035 „Kārtība, kādā valsts finansē profesionālās ievirzes mākslas, mūzikas un dejas izglītības programmas”.

MK noteikumi nosaka: profesionālās ievirzes dejas programmās, kurās izglītojamais uzsāk mācības paralēli vispārējās vidējās izglītības ieguvei (kods 30V), – 0,024 pedagoģiskās likmes vienam izglītojamam, mūzikas programmās - 0,116, teātra izglītības programmās – 0,097.

Respektīvi, teātrim finansējums ir 4 reizes lielāks par deju programmām. Ja deju skolai ar 110 izglītojamajiem valsts finansējums ir 39 tūkst.eur/gadā, tad teātra skolai ar tādu pašu bērnu skaitu būtu jābūt vismaz 150 tūkst.eur.gadā. Pēc manām aptuvenām aplēsēm valsts dotācija gadā uz bērnu: mūzikā - 1430 eur, dejā - 355 eur, bet teātrī būtu apmēram 1370 eur (2020.gada dati).

Pēdējā laikā parādās aizvien vairāk privātskolu. Ja var mūziķi un dejotāji, kāpēc nevar aktieri?

Protams, ir jāņem vērā, ka valsts finansē tikai pedagogu algas, par telpām, par izglītības programmu licencēšanu, akreditāciju būs jādomā pašiem.

Es saprotu, ka Nacionālajam teātrim un tagad laikam arī Dailei, kas ir specializējušies būvniecībā, nav intereses un vajadzības ar tādiem niekiem krāmēties, bet kāpēc Liepājas, Daugavpils un Valmieras teātriem par to nav intereses? Dziesmu svētku kopkoris turas uz mūzikas skolu beidzējiem, bet teātra bērni veidos noturīgu saiti ar savu teātri. Uz mūžu. Ies paši, vedīs draugus, partnerus un bērnus. Teātriem ir iespēja audzināt savu skatītāju auditoriju.

Turklāt tā ir papildu iespēja nodarbināt pedagoģijā aktierus, kas tajā sezonā nav pārāk nodarbināti repertuārā.

Ja negrib paši ar to nodarboties, teātri var veidot sadarbību ar mūzikas un mākslas skolām, kas dabūs papildu finansējumu un izglītojamos, bet aktieriem tiks radītas darba vietas. Nu kaut vai kur pensijā piestrādāt uz pusslodzīti...

Jā, es zinu, ka ir teātra studijas, bet tā ne gluži ir sistēmiska izglītība. Turklāt svarīgi ir iegūt valsts finansējumu, lai šīs prasmes varētu iegūt bērni no ģimenēm, kas nav materiāli spoži situētas. Nupat lasīju tviterī Daugavpils meitenes bažas par maģistratūru Rīgā, baidījās, ka apcels par izloksni. Tāda problēma reāli pastāv.

Vēlreiz uzsveru, ar valodas defektiem strādā logopēdi, bet skatuves runas skolotāji strādā ar izloksni.

Latvijā nav teātra izglītības tradīcijas atšķirībā no mūzikas un sporta skolām. Un tradīciju izveidot nebūt nav vienkārši. Tāpēc sabiedrībai-gan jauniešiem, gan viņu vecākiem - nāksies to izskaidrot, kāpēc, ja cilvēks grib veidot karjeru, viņam būs nepieciešama publiskās runas prasme. Varbūt var piesaistīt VKKF fonda projektus, varbūt no KM krīzes naudas nofinansēt sociāli informatīvu kampaņu par priekšrocībām, ko dot teātra izglītība jebkuram cilvēkam, ne tikai aktierim..

Nav krīzes, nav attīstības... Teātra ļaudīm būtu jāpadomā par risku diversifikāciju, jo vīrusi nāk un iet... nekur nav teikts, ka COVID 19 būs pēdējais. Un teātrī var būt lokālas krīzes. Nomainoties teātra vadībai, bieži neizbēgamas ir izmaiņas trupā. Es ar šaubām skatos uz Kairiša un esošās Dailes trupas kopēju nākotni...

Var jau spiest uz kubiem un seriāliem, bet saprātīgāk tomēr būtu mēģināt attīstīt izglītības sistēmu. Tas būtu daudz pamatīgāks, stabilāks un ilglaicīgāks projekts, tai skaitā finansiāli. Jebkurš sākums ir grūts. Jā, būs ķēpa un birokrātija ar izglītības programmu licencēšanām un akreditācijām, bet - ceļu uzveic ejošais...

Tas ir vajadzīgs Latvijas jaunajiem ļaudīm.

Citējot Šekspīru...

Ir milzu teātris šī pasaule, Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...

Novērtē šo rakstu:

42
5