Menu
Pilnā versija
Foto

Publisko iepirkumu likums – pamats koruptīvām shēmām

Vjačeslavs Zeļonijs, jurists – iepirkumu speciālists · 20.06.2021. · Komentāri (18)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Publisko iepirkumu likums, kura mērķis ir nodrošināt iepirkumu atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem un pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot tā risku, vienlaikus paver durvis arī koruptīviem darījumiem, ko nekavējas izmantot negodprātīgi pasūtītāji un piegādātāji. Spilgts piemērs ir Rīgas pilsētas būvvaldes izsludinātais iepirkums par sabiedriskā transporta pieturvietām, kur, izmantojot likuma 9. pantā ietvertās atrunas, kādos gadījumos var nepiemērot likumā noteiktās procedūras, ir iespēja īstenot pēc tehniskās specifikācijas nesamērīgu projektu, kurš turklāt, pēc profesionāļu aplēsēm, no Rīgas pilsētas budžeta varētu prasīt vairākus miljonus eiro.

Nepilnības Publisko iepirkumu likumā pieļauj, ka noteiktas summas robežās pasūtītāji var rīkot t.s. “mazos” iepirkumus, kas, salīdzinot ar “parasto” iepirkumu (piemēram, atklātu konkursu), pasūtītājam ļauj piemērot vienkāršotu procedūru. Gadījumos, kad tiek slēgti piegādes un pakalpojumu līgumi vienkāršoto procedūru var piemērot no 10 000 līdz 42 000 eiro, bet būvdarbu līguma gadījumā – no 20 000 līdz 170 000 eiro. Ja summa nepārsniedz 10 000 eiro, publiskais iepirkums vispār nav nepieciešams.

Atšķirībā no “parastajiem” iepirkumiem “mazie” iepirkumi piegādātājiem ir neizdevīgāki, galvenokārt īso sagatavošanas termiņu dēļ un tādēļ, ka trūkst efektīvas pārsūdzības iespējas, protams, ar nosacījumu, ka pasūtītājs jau sākotnēji nav vienojies ar potenciālo piegādātāju un neizmanto trūkumu likumā, lai “atbrīvotos” no citiem iespējamiem piegādātājiem.

Salīdzinājumam var minēt četrus būtiskus aspektus.

- Piedāvājuma sagatavošanas termiņš, kas “mazo” iepirkumu gadījumā ir 10 dienas, bet “parastajā” gadījumā – 15 līdz 30 dienas. Pieturvietu iepirkuma gadījumā tehniskā specifikācija nosaka, ka pēc līguma noslēgšanas 10 dienu laikā jāizstrādā 3 vizuālās skices katram pieturvietas tipam (kopā 9 skices), kas tiek iesniegtas apspriešanai. Lieki piebilst, ka vairāki nozares profesionāļi un atzīti arhitekti norādījuši, ka 10 dienu laikā nav iespējams izstrādāt kvalitatīvas skices trīs dažādiem pieturvietu tipiem, uzsverot, ka šādam uzdevumam nepieciešams vismaz mēnesis. Un, lai gan sākotnēji varētu šķist, ka nekvalitatīvas skices nav būtiska problēma, jāatceras, ka tālākā procesā pēc šīm skicēm tiks izgatavotas un uzstādītas pieturvietas.

Pēc citu pašvaldību parauga (piemēram, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Viļņa Ķirša pieminētās Daugavpils pašvaldības) vienas pieturvietas izmaksas varētu būt ap 10 000 eiro, bet, ņemot vērā tik sarežģīto tehnisko specifikāciju, kāda ir šajā iepirkumā, izmaksas var sasniegt pat 20 000 eiro (pēc ekspertu aplēsēm). Rīgā kopumā ir aptuveni 1 500 pieturvietas, un dome publiski paudusi, ka tiks mainītas visas. Pieņemot, ka visa projekta laikā tiks izgatavotas un uzstādītas 1500 pieturas, izmaksas varētu būt no 15 miljoniem līdz 30 miljoniem eiro. Tātad rīdziniekiem nākotnē varētu būt 30 miljonus vērtas pieturvietas, kas veidotas pēc nekvalitatīvām skicēm.

- Nolikuma nosacījumu pārsūdzēšanas iespējas – “mazo” iepirkumu gadījumā nolikuma nosacījumi nav pārsūdzami, savukārt “parasto” iepirkumu gadījumā ir iespējams pārsūdzēt, iesniedzot sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Ja IUB atzīst sūdzību par pamatotu, pasūtītājam ir jāveic labojumi nolikumā.

- Pasūtītāja pieņemtā lēmuma pārsūdzības iespēja – lai gan arī “mazo” iepirkumu gadījumā ir iespēja pārsūdzēt pasūtītāja pieņemto lēmumu, sūdzība neaptur lēmumu. Kamēr prasītājs sagatavot un sniedz pieteikumu tiesā un tas tiek izskatīts (kas var paņemt 6-24 mēnešus), pasūtītajam ir atļauts slēgt un izpildīt līgumu.  Ja tiesa atzīst pieteikumu par pamatotu, visbiežāk, sākotnējais līgums jau ir noslēgts un izpildīts. Ņemot vērā, cik īsos termiņos, tiek veidotas skices un plānots izstrādāt dizainu (45 dienas), nebūs pārsteigums, ka arī līgums par pieturvietu izgatavošanu un uzstādīšanu notiks triecientempos.

- Jau noslēgtā līguma atzīšana par spēkā neesošu – šajā aspektā viss ir ļoti vienkārši, proti, ja tiek konstatēti pārkāpumi, “mazā” iepirkuma gadījumā nav iespēju atzīt par spēkā neesošu jau noslēgtu līgumu, bet “parasto” iepirkumu gadījumā ir iespējams.

Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs savās vadlīnijās uzsvēris, ka, veicot mazos iepirkumus, var rasties vairāki korupcijas riski: amatpersonu vēlme izmantot iepirkumus, lai gūtu sev (radiniekiem, darījumu partneriem) personisku labumu; amatpersonu bezdarbība un pārkāpumi iepirkumu veikšanā (nav veikta pietiekoša aktivitāte, kompetence pretendentu piesaistīšanai, izvērtēšanai un izvēlei); iepirkums apzināti tiek sadalīts, nolūkā piemērot Publisko iepirkuma likuma normas mazo iepirkumu veikšanai (piemēram, atsevišķi pērkot plānošanas / projektēšanas, piegādes un montāžas pakalpojumu).

Uz minētajiem riskiem norāda arī vairāki uzņēmēji, piemēram, par NBS veiktajiem “mazajiem” iepirkumiem, kuros regulāri uzvar viens un tas pats pretendents, vai par to, ka, pat tiesai atzīstot pasūtītāja rīcību par nepamatotu, “vilciens jau ir aizgājis” un vienīgais pretendenta ieguvums ir atgūta tiesai samaksātā nodeva. 

Situāciju ar galvaspilsētas pieturvietām vēl mulsinošāku padara Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora atstādināšana no amata, kas notika gandrīz vienlaikus ar pieturvietu konkursa izsludināšanu. Jāpiezīmē, ka departamenta direktora atbrīvošana no amata bija tikpat sasteigta kā pieturvietu konkurss. Lai gan vicemērs Vilnis Ķirsis publiskajā telpā minējis, ka Satiksmes departamenta vadītāja atlaišanas iemesls “vispārējs vīzijas trūkums”, no malas raugoties, varētu šķist, ka tā vairāk ir vēlme atbrīvoties no esošā direktora, lai vietā ieceltu kādu, kurš netraucētu šim un citiem iepirkumiem.

Patiesībā gana diskutabls ir arī jautājums, vai Rīgas pašvaldībai rūpes par pieturvietām vispār būtu jāpārņem savā pārraudzībā, finansējot tās no pilsētas budžeta, jo līdz šim pilsētā esošās pieturvietas, kuru dizaina un tehnisko risinājumu autors ir pasaulslavenais arhitekts Normans Fosters, pārraudzījis, uzturējis un apsaimniekojis privāts komersants, kurš veicis arī investīcijas 12 miljonu eiro apmērā, nodrošinot, ka tās atbilst pilsētas vajadzībām gan vizuāli, gan tehniski.

Prakse nodot pieturvietu uzstādīšanu un apsaimniekošanu privātajiem komersantiem ir ļoti izplatīta virknē Eiropas pilsētu, jo palīdz ietaupīt nodokļu maksātāju līdzekļus. Jaunās pieturvietas ar “mazo” iepirkumu pilsētas budžetam var izmaksāt vairāk nekā 38 miljonus eiro (līdz 30 miljoniem eiro – izgatavošana un uzstādīšana, kā arī 8,3 miljoni eiro – pieturvietu uzturēšana 10 gadu periodā), taču ieņēmumi no reklāmas vietas nomas nepārsniegs 0,5 līdz 1 miljonu. Pamatoti rodas jautājums, kāpēc bija nepieciešams rīdziniekiem tik neizdevīgs iepirkums? 

Novērtē šo rakstu:

38
2