Iesaki rakstu:

Var piekrist pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" publikācijas konceptuālajam tvērumam – apšaubīt, vai "sabiedrībai nozīmīga satura veidošana" ir piemērots arguments atbalsta sniegšanai izklaidējoša satura medijiem. Taču nevar piekrist gandrīz nevienai datu analīzes epizodei.

Par to, ka Sabiedrības integrācijas fonda rīkotā konkursa "Atbalsts medijiem Covid-19 krīzes radīto negatīvo seku mazināšanai" rezultāti būs tādi, kādi tie izrādījās, mēs varējām būt droši, jau redzot tā nolikumu. Katrs, kurš pietiekami rūpīgi iedziļinājās nolikumā, kā to, piemēram, darīja "Delfi" darbinieki, skaidri redzēja valsts formulētos spēles noteikumus.

Pirmkārt, SIF pārraugošā Kultūras ministrija pirms nolikuma izstrādāšanas konsultējās ar izdevēju organizācijām. Tātad, pieņemot, ka valsts pārvalde sastāv no saprātīgiem cilvēkiem, kas, lai pieņemtu lēmumus, analizē datus, bija skaidrs: konkursa nosacījumi tika formulēti, balstoties tirgus izpētē – prognozējot aptuveno interesi un saņēmēju apjomu.

Tātad jādomā, ka tirgus izpētē balstījās konkursā izsludinātā summa 522 415 eiro "nacionāla mēroga drukāto mediju un interneta ziņu portālu atbalstam", kā arī limita nosacījums – "maksimālais pieejamais finansējums pamatdarbības nodrošināšanai ārkārtējās situācijas periodā vienam pieteicējam – 15 000 eiro".

Nav grūti izsecināt – ja pretī tam noliek veidojumu skaitu Latvijā, kas kvalificējas formulējumam "nacionāla mēroga drukāts medijs vai ziņu portāls", skaidrs, ka nolikums rakstīts, lai apmierinātu visus. Secinām – valsts uzklausīja nozari un nolēma – apstākļi prasa, lai nozarei piešķirtu tā saucamo "helikoptera naudu". Manuprāt, tieši tā arī pret šo atbalstu būtu jāattiecas, un tas izslēdz lielāko daļu no konkursa rezultātiem veltītās kritikas.

Nolikumā bija vairāki kritēriji, piemēram, "pieteikuma iesniedzēja darbība ir vērsta uz pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas veikšanu" vai "pieteikuma iesniedzēja ieņēmumu samazinājuma apmērs 2020. gada martā attiecībā pret 2019. gada martu (%)", par kuru atbilstību varēja savākt konkrētu punktu skaitu – kopsummā varēja savākt 21 punktu. Piemēram, "Delfi" zināja, ka nesavāks vairāk par 16 punktiem, jo mums apgrozījuma kritums pret pagājušo gadu bija mazāks nekā pieprasītie 30%. Taču loģiski – tāpat bija skaidrs, ka naudu dabūs arī tie, kas nesavāks nevienu punktu "pētnieciskajā un analītiskajā žurnālistikā". Vēlreiz vēlos uzsvērt – šī programma bija rakstīta tā, lai piedāvājums pārsniegtu pieprasījumu un naudu saņemtu visi, kas vēlas.

Piesaistīt iesniedzamo projektu skaitu mediju zīmoliem, nevis izdevniecībām, kā to izdarīja "Delfi" un "Diena", ir nevis kaut kāda īpaša ļaunprātība, lai atstātu "jaņos" godīgos, kā to atspoguļo "Re:Baltica", bet normāla savu tiesību realizēšana. Ja sadalāmo "piecpadsmittūkstošnieku" ir daudz vairāk nekā izdevniecību Latvijā, kuras izdod "nacionāla mēroga drukātu mediju vai ziņu portālu", bet Latvijas valsts SIF personā ārkārtējā situācijā vēlējās finansējumu dalīt tieši tā, tad kāds vispār varēja būt cits veids, kā nozarei saņemt valsts palīdzību, ja ne prasīt naudu katram medija zīmolam atsevišķi? No sirds izbrīnīja "Santas", "Latvijas Avīzes" un "Rīgas Viļņu" uzmestā lūpa, jo mums ne prātā nevarēja ienākt, ka viņi neprasīs katram medijam atsevišķi. Tieši otrādi – konkursa noteikumi izskatījās pēc acīmredzama lielo izdevniecību lobija, lai varētu visiem žurnāliem pieteikt pa atsevišķam projektam.

Starp citu, mēs, "Delfi", sākotnēji nebijām droši, vai var rakstīt katram mediju zīmolam atsevišķi, tāpēc speciāli sazinājāmies ar SIF pārstāvi, kas bija norādīta kā konsultants, un saņēmām oficiālu atbildi – ja "eksistē atsevišķa redakcija", tad medijs var sniegt atsevišķu projektu. Kas liedza citiem izdevējiem izmantot savas tiesības pakonsultēties par šo jautājumu – muļķība, projektu vadītāju slinkums...?

Domāju, ka neviens neiebildīs, ka "Delfi.lv" un "Rus.Delfi.lv" ir atsevišķas redakcijas ar atsevišķām auditorijām un abām auditorijām ir svarīgi uzzināt sabiedrībai būtisku informāciju, un abas redakcijas pandēmijas krīzes laikā cieš vienādi no reklāmas ieņēmumu krituma. Attiecīgi, ja Latvijas valsts vēlas medijus atbalstīt, tad pēc ieceres būtības ir pilnībā loģiski, ka "Delfi" un "Rus Delfi" saņem katra atsevišķu atbalstu.

Tieši tāpat šo atbalstu varēja saņemt "Ievas Stāsti", "Patiesā Dzīve" un kaut vai "Zintnieks" – vienkārši šiem izdevumiem nebūtu punktu sadaļā "darbība ir vērsta uz pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas veikšanu". Līdzīgi kā "Delfi" gadījumā mums noņēma punktus par "apgrozījuma krituma 30% apmērā" neesamību.

Esmu pārliecināts, ka "Ievas Stāsti", "Segodnja", "Super FM" un visi pārējie mediji, kas cieta no ieņēmumu krituma pandēmijas laikā, pieder izdevējiem, kuri nodarbina Latvijas iedzīvotājus, maksā nodokļus, iepludina naudu ekonomikā ar telpu īri, drukas pasūtījumiem utt., utt. Tāpēc, ja reiz nozare (tai skaitā ar skaļām dīkšanas akcijām) pārliecināja valsti, ka vajag šādu finansiālu palīdzību, tad varbūt būsim pieklājīgi, inteliģenti cilvēki un pateiksim valstij paldies?

Kā jau sākumā minēju – var piekrist, ka ir notikusi komunikatīva kļūda, šādu "helikoptera naudu" pamatā publiski saistot ar nepieciešamību pabalstīt "sabiedrībai nozīmīga satura veidošanu", un te kopā ar "Re:Baltica" pētniecēm tiešām var pasmieties, apzinot kuriozus izklaidējošu mediju piemērus par "Kačā karmu" un "Intervijām tumsā", kas saņēmuši SIF finansējumu.

Taču vēlreiz uzsvēršu – tas nekādi nenozīmē, ka ir patiesi "Re:Baltica" secinājumi, ka SIF ir kaut kādā veidā rīkojies nepareizi vai daļa mediju ir kaut kādā veidā bijuši negodīgi, – konkurss bija ar skaidri formulētiem noteikumiem, savukārt par neskaidri formulētiem jautājumiem, piemēram, vai viena izdevniecība var iesniegt vairākus projektus, SIF pretimnākoši konsultēja. Ja kritizējam, tad, lūdzu, kritizējam par faktiem, nevis no premisas, kas attiecināma uz citu tēmu, izdarām slēdzienus par vēl citu tēmu.

Manuprāt, brēkas celšana ir stratēģiski bīstama mediju nozares reputācijai sabiedrības acīs. "Re:Baltica" savu rakstu nobeidz ar klišejiskā "vārna vārnai acīs neknābj" principa pieminēšanu, norādot, ka šoreiz bija "jāknābj". Manuprāt, tieši šāda knābšana bez rūpīgas faktu analīzes, nosodot SIF un atsevišķus medijus, kas nepārkāpa ne juridiskās, ne labas pārvaldības, ne ētikas normas, nodara lāča pakalpojumu un ļauj pavīpsnāt par tirgus bābu pilno mediju nozari, kura sākumā tik skaļi dīc par valsts atbalstu, bet pēc tam skaļi kladzina par to, cik viss netīri bijis.

Pie tam nu jau divus gadus – šogad pavasarī un pērn – "Delfi" projekti, kurus sniedzām SIF administrētajā ikgadējā Mediju atbalsta fonda konkursā, netika apstiprināti. Mēs no tā nesecinām, ka jāraud, jākašķējas vai jāmeklē sazvērestības. Manuprāt, stiprs un par sevi pārliecināts cilvēks šādos gadījumos izdara secinājumu, ka kāds cits ir bijis objektīvi spēcīgāks, un nolemj nākamreiz izstrādāt rūpīgāku un vēl labāku projektu. Tas arī viss.

"Delfi" darīs visu, lai par mums sabiedrībai nerastos maldīgs priekšstats kā par vārguļiem un kašķu vārnām. Katrā ziņā lielais auditorijas un abonentu skaits ir pierādījums, ka mums tas izdodas. Liels paldies jums, lasītāji, par uzticību. Mēs to nepievilsim arī turpmāk.