Menu
Pilnā versija
Foto

„Quo vadis”, Latvijas valsts?

Jānis Davidovičs · 19.12.2021. · Komentāri (44)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo nedēļu un dienu notikumi Latvijā, valdības darbs ekonomikā nekontrolētā tukšgaitā, tās negribēšana un nemācēšana komunicēt ar sabiedrību, apspriest ekonomiskos un nodokļu politikas jautājumus, nekompetence ekonomisko jautājumu un problēmu risināšanā, spriedzes pieaugums sabiedrībā, kā arī darbaspēka aizplūšanas turpināšanās no Latvijas, bezcerības sajūtas pieaugums sabiedrībā, kuru pavada bezprecedenta nodokļu pieaugums no vienas puses un masveida nabadzības pieaugums no otras puses, nespēja nomaksāt jaunos nodokļus un rēķinus, - tas viss liek man aicināt visus pārdomāt šo situāciju un rast saprātīgus risinājumus. Izskatās, ka valsts to vairs nav spējīga izdarīt.

Griežas riņķa dancis ar budžeta konsolidāciju, kā izskatās, tikai pa spirāli uz leju. Valdība nevar rast risinājumu savu izdevumu un ienākumu sabalansēšanai. Valsts ierēdņi izmisīgi nevēlas atzīt to, ka tieši pats valsts pārvaldes aparāts dzīvo pāri līdzekļiem, valsts izdevumi netiek samazināti, tie pārsniedz ieņēmumus un valdībai pat nav saprātīgu ideju šo problēmu risinājumam. SVF nav mierā ar valdības plānu budžeta konsolidāciju veikt galvenokārt uz ieņēmumu palielināšanas rēķina.

Starptautiskie aizdevēji šā gada budžeta grozījumos vairāk vēlētos redzēt pasākumus tieši izdevumu pozīcijās, nevis ieņēmumu palielināšanā, kā tas ir pašreiz. Visām izmaiņām nodokļu politikā jābūt ilgtspējīgām un kvalitatīvām, lai īstenotu budžeta deficīta samazināšanu. Šķiet, ka visas rezerves ir izsmeltas, bet vai tas tā ir ?

Pirmkārt, nav dzirdēts, ka Latvijā no tās valstiskuma atjaunošanas dienas kādā no ministrijām būtu ieviests “nulles bāzēts budžets”, kas nozīmētu visa budžeta izdevumu pārskatīšanu un savu izdevumu pamatošanu un pierādīšanu no pašiem pirmsākumiem. Ministrijai faktiski budžeta nav – tā pierāda savus izdevumus visa gada garumā. Parasti šādā gadījumā ministriju pārvalda un finansiāli vada speciāli pilnvarotie, gada beigās iesniedzot savas darbības finansiālo pārskatu un norādot uz ekonomiju vai pārtēriņu ministrijā. Pilnvarotie par savu darbu saņem procentus no ietaupītā. Šādu darbību rezultātā ASV dažs labs departaments (ministrija) ir zaudējusi līdz pat desmit procentu no sava budžeta.

Otrkārt, Latvijā daudz runā par funkciju auditiem, bet vai kādā ministrijā beidzot ir izvests reāls funkciju audits, vai kāda no ministrijām ir atdota reālā pārvaldīšanā kādam valsts īpašam pilnvarotajam, piemēram, citās valstīs to dara lielās auditoru kompānijas vai īpašas valdības izveidotas triecienbrigādes, kuras izvērtētu to veikto funkciju pamatotību un lietderību, izlietoto līdzekļu pamatotību. Funkciju auditam ir jābūt reālam, tas nozīmē, ka funkciju pārskatu pavada naudas plūsmas samazinājums vai palielinājums, funkcijas tiek izvērtētas no likuma un lietderības principiem. Latvijā līdz šim veiktie funkciju pārskati un izvērtējumi pēc būtības tādi nav.

Ja mēs paskatāmies uz reāliem veidiem, kā valstij ietaupīt, prātā uzreiz nāk Latvijā izveidotais mehānismu valsts apgādei un iepirkumiem. Šeit vien var ietaupīt milzīgas naudas summas.

Īsumā: Latvijā pēc neatkarības un valstiskuma atgūšanas, sabrūkot PSRS centralizētajai apgādes sistēmai, tika izveidota pilnīgi decentralizēta un neprognozējama valsts apgāde. Katra valsts institūcija pati plāno savas iegādes, rīkojas ar iegādēm atvēlēto budžeta daļu patstāvīgi, ir atbildīga par paveikto sabiedrības, parlamenta, valdības un Valsts kontroles priekšā. Valstī patlaban valda pilnīgs apgādes un iegāžu koordinēšanas un plānošanas trūkums. Neviena institūcija valstī neplāno valsts mērogā iegādes, neveic to standartizāciju un vienotību, neseko un neapkopo informāciju par ministriju materiālo vērtību pārpalikumiem un uzkrājumiem, tādēļ materiālās vērtības tiek iepirktas atkārtoti, dažkārt pilnīgi nevajadzīgi, ierobežotie naudas līdzekļi tiek nevajadzīgi pārtērēti.

Iekārtas un tehniskie līdzekļi nav savietojami un aizvietojami. Katra valsts institūcija rīko savus iepirkumu konkursus, kas faktiski nemitīgi dublē iepriekšējos un citās ministrijās jau notikušos, valsts nevar apvienot un koordinēt pasūtījumus kopējos – lielos, finansiāli nopietnos un valstij izdevīgos pasūtījumos. Valsts iepērk materiālās vērtības un preces, kas kalpo vienam mērķim, bet katrai ministrijai tās ir no cita ražotāja, citas markas un modeļa. Šādām iegādēm nav iespējams plānot rezerves daļas un veikt to centralizētu, vienotu remontu.

Visas iegādes ir sadārdzinātas. Piemēram, Latvijas valstisko institūciju autoparks: faktiski tajā ir pārstāvētas visu marku un modeļu automašīnas, kuru remonts tiek veikts gandrīz visos iespējamos servisos un darbnīcās. Tas pats ir ar kopējamo tehniku, kompjūteriem, mēbelēm un kancelejas precēm. Eksistējot esošajai iepirkumu un apgādes sistēmai, valsts kalpotāji, ierēdņi, ministri tiek gan pamatoti, gan nepamatoti apvainoti politiskā lobismā un izdevīgu pasūtījumu piespēlēšanā savām firmām, radu būšanās un negodīgos konkursos un interešu konfliktos, kas bieži ir taisnība. Ilgtermiņu iegāžu plānošana un to valstiskā vadība un kontrole izpaliek.

Pašreizējo valsts iepirkumu un apgādes sistēmu varētu raksturot šādi: valsts mēroga iegāžu plānošanas, koordinācijas, koncentrēšanas, pasūtījumu apvienošanas, standartizācijas, savienojamības trūkums. Sadrumstalotas un nepamatoti dārgas iegādes, nelietderīgi uzkrājumi, materiālo vērtību dublēšanās, ko vienlaicīgi pavada šo pašu materiālo vērtību trūkums citur, neskaidri formulēti, haotiski un neobjektīvi konkursi, ko bieži pavada korupcija iegāžu un konkursu organizēšanā. Draugu un partijas biedru lobēšana.

Kā to visu reorganizēt? Vienkārši! Vairums valstu ir izveidojušas savas materiālās apgādes aģentūras, kas palīdz valstij organizēt, plānot un vadīt apgādes procesu, piemēram, kaut vai ASV. Tās nodarbojas ar valsts iegāžu ilgtermiņa plānošanu un apgādi, izstrādā vienotās valsts apgādes koncepcijas un noteikumus, kurās tiek pilnībā reglamentēts viss attiecībā uz apgādi. Šāda aģentūra var tikt izveidota gan kā patstāvīga juridiska persona, gan arī kā departaments pie jau esošas ministrijas.

Latvijas apstākļos visoptimālākais variants būtu nodot šīs lietas Finanšu ministrijai, izveidojot tās sastāvā departamentu vai aģentūru, vienlaicīgi visās citās ministrijās samazinot štatu vietas saimnieciskajos, administratīvajos, nodrošinājuma un iepirkuma organizēšanas. Veicot šādu funkciju reorganizāciju, katrā ministrijā tiktu samazināti štati vismaz par 20 - 50 darbiniekiem (kas nodarbojas ar materiālo vērtību iegādēm, uzglabāšanu, iepirkumu organizēšanu norakstīšanu un realizāciju atkarībā no ministriju lieluma, uzdevumiem un specifikas), koncentrējot visu vienā jaunā veidojumā ar stipri samazinātu aparātu.

Tas ievērojami samazinātu ierēdņu skaitu, ietaupītu naudas līdzekļus. Ietaupījums varētu kopā būt grandiozs, ja pie ietaupītās darba algas pieskaitītu ietaupījumus no pašām iegādēm un konkursiem. Aizsardzības, Iekšlietu, Finanšu, Labklājības, Ārlietu, Satiksmes un Zemkopības ministrijās ar šo jautājumu risināšanu nodarbojas aģentūras, vairāki departamenti un nodaļas katrā ministrijā, kas dublē šo darbu ne tikai starp ministrijām, bet pat vienas ministrijas ietvaros.

Jaunizveidotā struktūra koordinētu un vadītu valsts apvienotos kopīgos iepirkumus valsts vajadzībām, pārvaldītu visu informāciju par liekajiem aktīviem, varētu nodot vērtības no vienas ministrijas citai, taupot līdzekļus to nepamatotai iegādei, izvērtētu visu ministriju iesniegtos materiālās apgādes pieprasījumus, to atbilstību ministriju uzdevumiem, funkcijām kas izriet no likumiem un to attīstības programmām, plānotu valsts iestāžu rīcībā esošo materiālo līdzekļu apriti, nolietojumu, apmaiņas nepieciešamību, plānotu un koordinētu materiālo vērtību iegādes vismaz pāris gadus uz priekšu, veicot savlaicīgu tirgus izpēti, piesaistot potenciālos piegādātājus, organizējot nākotnes konkursus un varbūt pat daļēji finansējot šo materiālo vērtību un lietu ražošanu tepat uz vietas Latvijā (it īpaši attiecībā uz pārtikas precēm, kompjūtertehniku, programmu nodrošinājumu, rakstāmlietām, kancelejas precēm, mēbelēm un pakalpojumiem), tādejādi radot jaunas darba vietas un izvietojot pasūtījumus Latvijas uzņēmumos.

Veicinot ražošanu, tiktu stimulēta valsts izaugsme un valsts kopumā uz ražošanas pieauguma rēķina iekasētu papildus nodokļus. Savā darbā nodrošinātu valsts interešu aizsardzību, piesaistot savā darbā atbilstošus speciālistus, Valsts kontroles un KNAB pārstāvjus, kuri kā neatkarīgi novērotāji novērtētu visu notiekošo, jau pašā darba procesā dotu savu novērtējumu, novērstu visus iespējamos pārmetumus par korumpētību, valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu, politisko pasūtījumu un negodīgiem konkursiem. Uzglabātu liekās materiālās vērtības valsts mērogā un pārdotu nevajadzīgās un nolietotās.

Taču nobeigumā gribētu teikt, ka valstij vajag nevis taupīt, bet gan saprātīgi karsēt ekonomiku, attīstīt ekonomiku un ražošanu, radot pilsoņos pārliecību par rītdienu un nākotnes perspektīvām. Diemžēl Latvijā mēs lāpām savu budžeta maisu – vienu caurumu pēc otra, dienu pēc dienas, jau gadiem, taču esam aizmirsuši par to, ka maisā arī vajag bērt iekšā, pelnīt - nevis tikai lāpīt...

Novērtē šo rakstu:

120
11