Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu pārliecināta, ka šodien daudzmaz jebkuram vidēji statistiski lasošam indivīdam nerodas ne mazākās šaubas par VDK lomu Latvijas neatkarības radīšanā un veidošanā. Jau tagad netā var atrast desmitiem, ja ne simtiem tūkstošu arhīvu materiālu un tā laikmeta aculiecinieku atmiņu, kas apstiprina manis rakstīto. Diezgan droši var apgalvot, ka ne tikai Tautas fronte čumēja un mudžēja no PSRS specdienestu ziņotājiem, bet faktiski visas ārpus Kompartijas sabiedriskās organizācijas un kustības VDK pati arī izveidoja.

Ko vien vērti ir VDK trīnīši no 1988. gada 31. janvārī LTV ēterā dzīvi uzsākušā pētnieciski analītiskā raidījuma “Labvakar"? Raidījuma, kurš līdz VDK kartotēku publiskošanai bija viens no valsts neatkarības simboliem. Jāsaprot, ka VDK ne tikai izveidoja un pilnībā kontrolēja Tautas fronti, bet, kā šodien teiktu, - strādāja ar pilna spektra radikāļu grupām un kustībām.

Sen zināms aksiomas līmenī, ka visvieglāk specdienestiem kontrolēt neformālas struktūras, kuras pašas izveidojušas un kuru vadībā ielikti savi cilvēki. To apliecina gan Vides aizsardzības klubs, kuru kopš 1987. gada vada VDK ziņotājs Arvīds Ulme (segvārds “Zāle”, kurators - Aivars Kronbergs ), gan 1988. gada jūlijā dibinātā LNNK.

Pie LNNK nedaudz piestāsim. Viena no redzamākajām figūrām kustībā ir jurists Andrejs Krastiņš. Esmu runājusi ar šodien vēl dzīviem cilvēkiem no augstākajām tā laika Latvijas politikas un specdienestu aprindām, kuri kā viens apgalvo, ka tālajā 1996. gada norietā un it īpaši 1997. gada februārī - martā ASV oficiāli pārstāvji netieši norādīja, ka šī pilsoņa atrašanās LR aizsardzības ministra amatā nav vēlama.

Tajā pašā laikā par šo tematiku daudz atklātāk runāja Latviju apciemojoši CIP emisāri no latviešu trimdas aprindām. Viņi jau tieši norādīja, ka kāds krievs Maskavā pārmucis pie amerikāņiem, līdzi paķerdams VDK “snaudošo” aģentu sarakstu, kuri vēlāk aktivizēti augstos amatos postpadomju republikās, un ka šā saraksta augšgalī lasāms Andreja Krastiņa vārds.

Kas ir Andrejs Krastiņš? "1991. gada barikāžu laikā Andrejs Krastiņš vadīja LR Augstākās padomes aizsardzības štābu, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis." Vienkārši no neta. Jau detalizētāk: "1988. gadā Krastiņš LNNK kongresā tika ievēlēts LNNK padomē un valdē, viņš bijis Latvijas Tautas frontes domes un valdes loceklis.

1990. gadā Krastiņš tika ievēlēts par Augstākās padomes (AP) deputātu, pēc tam - par AP priekšsēdētāja vietnieku. 1990. gadā viņš vadījis Latvijas delegāciju sarunās ar PSRS.

1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās Krastiņš kandidējis no LNNK saraksta, tika ievēlēts par deputātu un par 5. Saeimas priekšsēdētāja biedru.

1994. gada jūlijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis pēc Valda Birkava valdības demisijas Krastiņam uzdeva veidot valdību, bet Saeima to neapstiprināja.

1995. gada septembrī Krastiņš 6. Saeimas vēlēšanās kandidēja no LNNK/LZP koalīcijas saraksta un tika ievēlēts. 1995. gada decembrī Krastiņš tika apstiprināts par aizsardzības ministru un Ministru prezidenta biedru Andra Šķēles valdībā.

1996. gada martā partijas 9. kongresā Krastiņš tika ievēlēts par LNNK priekšsēdētāju.

1997. gada februārī Krastiņš tika apstiprināts par aizsardzības ministru arī nākamajā Šķēles valdībā.

1998. gada aprīlī Saeima apstiprināja Krastiņu par iekšlietu ministru Guntara Krasta vadītajā valdībā.”

Citiem vārdiem sakot, Andrejam Krastiņam laika posmā no 1991. līdz 1998. gadam bija neierobežota pielaide jebkurai slepenai informācijai Latvijas Republikā. Gan kā Augstākās Padomes deputātam un priekšsēdētāja vietniekam, gan Augstākās Padomes aizsardzības štāba vadītājam, gan kā vairāku Saeimu Aizsardzības un Iekšlietu, Ārlietu un Nacionālās drošības komisiju loceklim, gan kā Ministru prezidenta biedram, gan kā aizsardzības un iekšlietu ministram.

Tieši Andrejs Krastiņš kā politiķis nodarbojās ar personāla jautājumiem valsts militārajā un drošības sfērā. Ar viņu pirmajā Latvijas neatkarības desmitgadē tika saskaņoti uzvārdi, kuri pēcāk sēdās SAB, DP un MPD atbildīgos krēslos. Tieši viņa laikā valsts drošības struktūrās uzradās Maigurs Strīķis un Anna Potapova. Kuri savukārt bija draugi Viņķeļu klanam.

„I. Viņķele dzimusi Rēzeknē nacionāli un patriotiski noskaņotā latviešu ģimenē. Viņas vectēvs Juris Vidiņš bija izsūtījumā Sibīrijā, tēvs ārsts Juris Galerijs Vidiņš bija disidents, darbojās organizācijā "Helsinki - 86", pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aktīvi iesaistījās valsts politikā un bija divu Saeimu deputāts. " Un atkal: Vidiņš - LNNK. Savukārt Viņķeļu klans - labi draugi Krievijas spiegiem Kulaginiem.

Atgriežoties pie Andreja Krastiņa. Man viens no bijušajiem LR specdienestu darbiniekiem personīgi stāstīja, ka Andrejs Krastiņš nokļuvis VDK redzeslokā laikā, kad strādāja Jūrmalas iekšlietu daļā un dzērumā restorānā aizmirsa krimināllietas dokumentus (mapi). PSRS laikā šāds gadījums bija ne tikai krusts jebkādai tālākai karjerai, varbūt pat cietums.

Bet tad atnāca vīri pelēkos vadmalas svārkos no Stabu ielas stūra mājas un piedāvāja pavisam citu situācijas risinājumu, kam Andrejs Krastiņš jau ar segvārdu “Varis" piekrita, ilgi nedomājot. Ņemot vērā, ka politiķa gados Andrejam Krastiņam bija neapslāpējama kāre uz kvalitatīvu viskiju, kam pa virsu jāuzpīpē Camel cigaretes, aprakstītais notikums pilnīgi ticams.

Patiesībā Maigurs Strīķis un Anna Potapova ir tikai ilustrācija Andreja Krastiņa gadījumam. Vai otrādi? Desmitiem, ja ne simtiem cilvēku tieši šādi aizpildīja valsts militārās un drošības struktūras, ar laiku auga karjerā un vēlāk bīdīja krēslos jau savus cilvēkus, kuri turpina aktīvi strādāt vēl šodien. Specdienestu bijušo darbinieku vidē pat cirkulē specifisks termins "Krastiņa iesaukums “.

Un tomēr - kāds sakars tam visam ar VID? Tikai versijas līmenī. Mūsu lielajam kaimiņam jau pāris gadus pirms Krimas okupācijas, bet jo vairāk pēc starptautisko sankciju ieviešanas radās objektīva nepieciešamība tā saucamās “varas vertikāles” saglabāšanai, nodrošinot maksimāli iespējamo savu specdienestu kontroli pār dabīgo izrakteņu eksportu un starptautisko norēķinu naudas plūsmām.

Šajā situācijā Latvija, caur kuras ostām dažādu kalibru Krievijas zagļi eksportēja dabas bagātības, bet naudu atmazgāja Rīgas bankās kā lielizmēra ārzonas veļasmašīnā, kļuva lieka. Krievijas eksportam bija jānotiek caur Krievijas ostām, un naudai jāpaliek Krievijā.

Kas būtiski? Tā kā Krievija tieši un ātri ietekmēt procesus Latvijā nevarēja, tā uzdeva saviem ietekmes aģentiem jautājumu sakārtot ar ASV rokām. Bankām skābeklis tika piegriezts ar Ilmāra Rimšēviča dalību, kura tiešie ziņojumi ASV izjauca ne vienas vien bankas darbību.

Par Rimšēviča kunga vairāk nekā draudzīgajām saiknēm ar VDK un Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu (lasi - izlūkošanu) šaubu nav, un par šo tēmu iznākusi grāmata. Paralēls solis bija piebeigt Latvijas tranzītostu darbību.

Rīgas un Ventspils ostu lielākie un patiesie beneficiāri bija visiem zināmie 3A žuļiki vietējo oligarhu paskatā. Tā vietā, lai šos valsts un budžeta izzadzējus vienkārši ietupinātu, tika izspēlēts KNAB teātris ar cīņu pret oligarhiem, līdz beidzot galvenais žuļiks iesēdināts jau ar ASV rokām Matīsa ielā, kur tagad tēlo politieslodzīto.

Atslēgas cilvēki šajā procesā: Anna Potapova - Maigurs Strīķis - Juris Jurašs - Aigars Sparāns - Jānis Bordāns. Visi savi čomi, Krievijas čomi.

Lai krievu fendermaņiem pilnībā nogrieztu interesi par Pribaltiku un Jūrmalu, tika aizklapēti visi jaunie viļņi, jurmalinas un cita veida balagāni, bet vadošās kaimiņa estrādes zvaigznes iekļautas melnajos sarakstos. Vēsā mierā to paveica ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Ir vērts piestāt. "1995. gadā sāka strādāt Aizsardzības ministrijā, sākumā kļuva par Politikas departamenta vecāko referantu (līdz 1996. gada martam), 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam E. Rinkēvičs līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru.

Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs. 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses. No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas

iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju. Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.”

Divu gadu laikā šis pilsonis no vecākā referanta aizrokas līdz ministrijas valsts sekretāram. Analogi tikai Arkādijs Gaidars, kurš 14 gadu vecumā Krievijas pilsoņu kara frontēs it kā pulkus komandēja.

Maza nianse - tieši Aizsardzības ministrijā tieši Edgars Rinkēvičs bija tas, kurš ministru Andreju Krastiņu sagaidīja no ārzemju komandējumiem RIX un pa ceļam uz Rīgas centru informēja par svarīgāko prombūtnes laikā. Ne parlamentārais sekretārs, ne valsts sekretārs, ne MPD priekšnieks, ne NBS komandieris, bet 24 gadus vecs jaunietis.

Tieši caur Edgara Rinkēviča rokām uz Andreja Krastiņa galda gūlās Jāņa Sārta rakstītās ministra runas, kam pats ministrs bija par slinku. Informācija dzelzsbetonīga - no tā laika ministra biroja darbinieka.

lepriekšnorādītais nebūtu pabeigts vēl bez vienas nianses. Tāda lieta kā Finanšu izlūkošanas dienests. Saprotams, ka šī dienesta rīcībā ir jau slēgto Latvijas komercbanku desmitu gadu darbības arhīvi par miljardiem šeit atmazgātu, bet Krievijā nozagtu finanšu resursu. Kā jūs, cienītie lasītāji, domājat, šāda informācija interesē Krievijas specdienestus? Kā jūs domājat - šāda informācija jau ir nodota zēniem Zilupes otrā krastā?

Visi noziegumi, kurus ik dienu pastrādā atsevišķi VID darbinieki, pie kam ne zemākā ranga, un kuri Latvijas budžetam ik gadu rada zaudējumus ar 9 ciparu skaitļiem, iespējami tikai un vienīgi viena apstākļa pēc. Bezdarbība no valsts drošības iestāžu puses. Bezdarbība tāpēc, ka “Krastiņa iesaukums” nav vēl beidzis dienēt un strādāt.

Lai šeit komentāros nerakstītu, ka esmu izkūkojusi veselo saprātu, iesaku papētīt, kur šodien strādā bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone - Godmane vai bijusī finanšu ministre Dana Reizniece - Ozola? Papētīt, kāda līmeņa pielaides šīm personām savlaik izsniegtas? Galvenais - kas vai kuri izsnieguši? Papētīt, kam faktiski pieder vai kas kontrolē šo visnotaļ gudro un simpātisko dāmu darbavietas: Latvijas Gāze, GASO un pat FIDE ?

Novērtē šo rakstu:

153
7