Iesaki rakstu:

Tikai mākslinieks var domāt, ka sociālas pārmaiņas var izaugt no populistiskas, kaut arī no sirds nākošas bļaustīšanās sociālajos tīklos, kas balstīta analfabētiskos (lai neteiktu – aplamos) priekšstatos par vēlēšanu sistēmas kā demokrātijas instrumenta darbību. Tikai nedaudz narcisks režisors, kurš pieradis vadīt aktierus un precīzi aranžēt pārdzīvojumus skatītājos, var iedomāties, ka politiskā realitāte funkcionē pēc tiem pašiem principiem kā izrāde, kur publika atnāk tieši tāpēc, lai tiktu aizkustināta, mobilizēta un aizvesta līdz iepriekš paredzētam kulminācijas punktam.

Taču politika nav teātris, un sabiedrība nav skatītāju zāle. Tā ir nogurusi, fragmentēta, ar ikdienas rūpēm pārslogota kopiena, kuras apātija nav stulbums, bet pieredze. Lai šādu sabiedrību iedarbinātu, nepietiek ar karognesēja žestu vai moralizējošu aizvainojumu. Tur vajadzīgas lielas idejas – nevis tehniskas shēmas.

Kur palika saruna par brīvību ne kā saukli, bet kā eksistenciālu stāvokli? Kur palika lepnums būt latvietim nevis kā mitoloģisks fetišs, bet kā atbildība? Kur palika saikne ar tautas garīgajām dzīlēm, kas ir vienīgais, kas padara šo mazo zemes pleķi par tēvzemi, kas katram latvietim svēta? Kur palika valoda, kas spēj savienot strēlnieku sirds degsmi ar digitālās ēras jauniešiem - viņu mazmazdēliem? Kur bija mēģinājums iedvesmot, nevis pārmest; uzrunāt ar cieņu un ticību, nevis kaunināt?

Režisors noslinkoja. Un mājasdarbs arī netika izdarīts - kas pats par sevi ir labs arguments, kāpēc mākslinieciskā kompetence automātiski nepārvēršas politiskajā. Rezultāts bija pilnīgi likumsakarīgs.

Taču paradoksālā kārtā tieši šajā izgāšanās brīdī slēpjas cerība. Tas, ka sabiedrība neiekrita šajā populisma piedāvājumā, neliecina par bezcerību, - tas liecina par imunitāti. Par klusu, neuzkrītošu, bet svarīgu briedumu. Par spēju atšķirt emocionālu manipulāciju no reālas transformācijas.

Jo īstas pārmaiņas parasti nenāk ar saukļiem un karogiem. Tās nāk no negaidītas puses - no sociotehniskām pārmaiņām, kas pakāpeniski maina spēles noteikumus pašā pamatā: kā cilvēki pieņem lēmumus, kā viņi sadarbojas, kā tiek sadalīta atbildība un vara. No procesiem, kas piešķir pavisam citu svaru cilvēka autonomijai un izvēlei, nevis tikai kaislīgai retorikai.

Un varbūt tieši tas ir labākais, kas ar šo neveiklo politisko performanci varēja notikt. Tā nevis atmodināja pūli - bet atsedza robežu starp teātri un realitāti. Un reizēm tieši šī robeža ir vieta, kur sākas patiesas pārmaiņas.