Menu
Pilnā versija
Foto

Rietumu civilizācijas krīze

Raivis Zeltīts · 17.02.2019. · Komentāri (31)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ievērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.

1. Kas ir Rietumu civilizācija?

Rietumu civilizāciju veido eiropiešu nāciju daudzveidība un katras nācijas unikālā identitāte, kā arī mūsu kopīgā Rietumu identitāte, kuras pamati radušies Romas civilizācijas laikā. Roma pārņēma grieķu civilizācijas mākslu, zinātni un ideālisma un stoisma filozofiju, papildinot to ar pārvaldes mākslu un tiesību zinātni. Tā bija organiska un hierarhiska sabiedrība, kuras pamats bija ģimene ar tēva autoritāti, kas darbojās gan kā autonoma sabiedrības vienība, gan arī sociālās kārtības paraugs visai sabiedrībai.[2]

Balstoties senču tikumos un tradīcijās (“mos maiorum”), romieši tapa par skarbu un disciplinētu tautu, kas spēja izveidot tā laika lielāko impēriju. Taču Romas varenības augstākajā punktā sākās tās noriets. To vērodams, romiešu vēsturnieks Sallusts secināja, ka visas tautas un valstis sasniedz maksimālu spēku un varenību, pateicoties savu cilvēku krietnumam un tēvzemes mīlestībai, bet visas valstis zaudē varu un spēku tad, kad tās kļūst bagātas un cilvēki morāli degradējas.[3]

Kristīgās Rietumu civilizācijas dzimšana Romas norieta periodā nozīmēja jaunu ēru – grieķu-romiešu ideālistiskās civilizācijas mantojums tika iekļauts jaunā kultūrā, kuru papildināja tolaik revolucionārā ideju par katra cilvēka neatņemamo cieņu un dzīvības svētumu. Kristīgā ticība Rietumiem dāvāja likuma varu, cilvēktiesības, universitāšu sistēmu, tēlotājmākslu un klasisko mūziku, izbeidza verdzību, kanibālismu, infanticīdu un poligāmiju, nostiprināja monogāmo ģimeni un laulības institūtu, nosakot sievietes komplimentaritātes statusu (līdztiesīga, bet atšķirīga).[4]

Vienotās Romas impērijas stagnāciju aizstāja atsevišķo eiropiešu valstu savstarpējā konkurence, nodrošinot Rietumu civilizācijas iekšējo dinamiku. Taču tagad Rietumu civilizācija[5] saskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem, ar kuriem sastapās Roma pirms diviem tūkstošiem gadu. Vai ir sācies vācu vēsturnieka Osvalda Špenglera pirms gadsimta paredzētāis “Rietumu noriets”?

2. Rietumu civilizācijas krīze un tās izpausmes

Rietumu civilizācijas krīze izpaužas teju visos sabiedriskās dzīves aspektos:

Institūciju krīze. Eiropas Savienības (ES) federālistu pārmērības centienos apvienot Eiropu un uzspiest imigrāciju visai Eiropai ir beigušās ar strupceļu, novedot pie Lielbritānijas izstāšanās un Centrālās un Austrumu Eiropas atsvešināšanās no ES. Institucionālo haosa situāciju Eiropā padziļina Eiropas federālistu ideja par Eiropas armiju, kas konkurētu ar NATO kā galveno militāro Rietumu sadarbības formātu.

Ekonomiskā krīze. Eiropas ekonomika stagnē, un ar mūsdienu straujajiem attīstības tempiem tas nozīmē zaudēt konkurences cīņā. 2010. gadā Ziemeļamerika un Eiropa sastādīja 40% no pasaules IKP. Pēc 2. pasaules kara ASV viena pati sastādīja 35%, kas nodrošināja tās lielvaras statusu. 2050. gadā šis skaitlis Ziemeļamerikai un Eiropai varētu būt 21%. Āzijas daļa no 24% 2010. gadā pieaugs līdz 48% 2050. gadā, Ķīnai vienai pašai sastādot 20%.[6]

ES mēģinājums apvienot atšķirīgās Ziemeļeiropas un Dienvideiropas ekonomikas vienā monetārajā sistēmā ir beidzies ar ekonomisko krīzi. No tās pamatā cieš Dienvideiropas valstu jaunatne, kuras nākotne tai ir atņemta.[7]

Tikmēr ievērojamās algu atšķirības dēļ Centrālās un Austrumeiropas jaunatne dodas ekonomiskajā emigrācijā uz Rietumeiropu, radot savās dzimtajās valstīs ievērojamu demogrāfisko slodzi. 2008. gada ekonomiskā krīze pēc būtības nav pārvarēta – tā ir tikai iesaldēta.

Ceturtās industriālās revolūcijas[8] tuvošanās var novest pie jaunas ekonomiskās krīzes, jo ES birokrātiskā elite nav spējīga strauji un drosmīgi reaģēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem.

Demogrāfiskā un imigrācijas krīze. Eiropieši izmirst – dzimstības rādītāji ir kritiski tālākai Eiropas pastāvēšanai. Tagadējo 28 Eiropas Savienības valstu teritoriju 1965. gadā apdzīvoja aptuveni 13% pasaules iedzīvotāju. Līdz 2065. gadam šis skaitlis būs samazinājies līdz 5%.[9] Tikmēr Āfrikas iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam dubultosies un sasniegs 2.5 miljardus cilvēku, tā dramatiski palielinot demogrāfisko spiedienu uz dienvidiem no Vidusjūras.[10]

Viss liecina, ka 2015. gada imigrācijas krīze ir tikai prelūdija daudz lielākai imigrācijas krīzei, kura vēl ir tikai priekšā un var apdraudēt Eiropas kultūras tālāku pastāvēšanu. Imigrācijas plūsmas Eiropā no Vidusjūras puses jau šobrīd ir radījušas milzīgus drošības riskus Rietumeiropas nācijām – ziņas par organizētām izvarotāju grupām un līdz šim nepieredzētiem vardarbīgiem uzbrukumiem ir kļuvušas par ikdienu. Tas ir tāpēc, ka imigrantu plūsmas pamatā nāk no islāma valstīm – no civilizācijas ar fundamentāli atšķirīgiem priekštatiem par sabiedrības pārvaldi, kas vēsturiski divas reizes ir ar savu militāro varu apdraudējusi Rietumu civilizācijas eksistenci.[11]

Musulmaņu skaits Eiropā 2016. gadā bija 25.8 miljoni. 2001. un 2011. gadu musulmaņu skaits Anglijā un Velsā pieauga no 1.5 miljoniem līdz 2.7 miljoniem. To Londonas iedzīvotāju īpatsvars, kas sevi identificē kā “baltos britus”, ir sarucis līdz 44.9%.[12] Pēdējos trīsdesmit gados Francijā ir uzbūvēts vairāk mošeju nekā pēdējā gadsimta laikā baznīcu.[13]

Rietumeiropas valstīs pamattautu un sveštautu skaita attiecība mainās straujāk nekā komunistu okupācijas laikā Latvijā. Kā raksta Ritvars Eglājs – demogrāfiskās pārmaiņas Rietumeiropā notika “vispirms pakāpeniski un tad pēkšņi. Rietumeiropa no lēnas lejupslīdes, ko iesāka trešās pasaules imigrantu ievešana pēc Otrā pasaules kaŗa, pārgājusi straujā, un par simbolisku robežšķirtni var pieņemt 2015. gada nelegālo imigantu iebr[a]ukšanu.

Šobrīd pamattautu deldēšana notiek straujāk nekā krievu laikā Latvijā, un tas rāda, ka vairums pašreizējo Rietumeiropas vartuŗu naidā, vienaldzībā un gļēvumā pret savu tautu likteni diemžēl neatpaliek no komūnistiem un Latvijas pārkrievotājiem vai pat pārspēj tos. (..) vēsture rāda, ka tik nopietna dēmografisko procesu maiņa parasti saistīta ar tāda mēroga satricinājumiem kā abi pasaules kaŗi vai SPRS sabrukums. Varam tikai minēt, vai Rietumeiropas tautu nācionālā atbrīvošanās varēs notikt tik mierīgi, cik Latvijas neatkarības atgūšana. [14]

Katrs no Rietumu krīzes aspektiem ir daļa no vienas fundamentālas krīzes – tā ir Rietumu civilizācijas krīze. Eiropas tukšās baznīcas un tukšie šūpuļi liecina par Rietumu morālā spēka zudumu, kas izpaužas ģimenes nozīmes zudumā, sabiedrisko saišu iziršanā un tradicionālo vērtību zudumā. Īpaši postošs ir bijis tēva lomas zudums, kas ir novedis pie pašnāvību, atkarību problēmu un noziedzības epidēmijas Rietumu sabiedrībā – statistika ir nepielūdzama.[15]

Rietumu kultūra šajā postmodernajā fāzē ir kļuvusi primitivizēta un morāli degradēta – tā pasaules ainu rāda kā fragmentētu, bezjēdzības pilnu tēlu spēli, kurā visas kultūras normas tiek apšaubītas un parodētas, lai aizstātu tās ar divām pseidovērtībām – naudu un baudu. Rietumi sevi ir pārāk ilgi mānījuši, pārsaucot savu norietu par “progresu”. Tomēr ir vērts atgādināt, ka uz katru eksistējošo civilizāciju šobrīd ir divreiz vairāk civilizāciju, kuras ir zudušas.[16]

Rietumi nav izņēmums attiecībā uz vispārējiem vēstures principiem. Latviešu nacionālkonservatīvais filozofs Pauls Jurevičs ir rakstījis: Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”[17]

Mēs novērojam beidzamo posmu Rietumu ideālistiskās kultūras aizvietošanai ar materiālistisko kultūru, kas cilvēkā atraisa egoistiskās un dzīvnieciskās dziņas. Izšķiršanās ir starp Rietumu civilizācijas tālāku pastāvēšanu vai tās iznīkšanu un kļūšanu par “biomasu” citām civilizācijām, kuras nav pazaudējušas savas vērtības.

Noslēgumā

Rietumu civilizācijas krīzi var pārvarēt – vēsture ir pierādījusi, ka pēc vistumšākās nakts seko jauna diena. Ne barbaru iebrukums Romā, ne mongoļu vai musulmaņu invāzija nespēja iznīcināt eiropiešu kultūru.

Taču ļaunums parasti triumfē ļoti banālu iemeslu dēļ – pārāk daudzi baidās pret to nostāties ne tikai apstākļos, kad tas var apdraudēt dzīvību, kā tas bija Staļina ērā, bet pat tad, kad tas var draudēt ar grūtībām karjerā, mazāku algu vai nosaukšanu sliktos vārdos, t.i., reputācijas riskiem. Ikviens sevi grib iztēloties armijas pirmajās rindās, ja izceltos karš pret atklātu militāru ienaidnieku.

Es arī ticu, ka vairums šo apņemšanos īstenotu – vēsture rāda, ka krīzes apstākļos bieži vien parādās tautas ideālistiski orientētās īpašības, kuras ikdienā ir apslēptas.

Taču apvienošanās cīņā par mūsu kultūras aizstāvību ir nepieciešama jau šobrīd. Pret boļševismu ir jācīnās arī tad, kad boļševisma idejas tiek sauktas par “atvērto sabiedrību” un tās mēģina ieviest labi apmaksāti un “pieklājīgi” cilvēki uzvalkos, kas padomju Krievijas boļševiku ģimenes iznīcināšanas politiku ir “modernizējuši”, t.i., pārsaukuši par “minoritāšu tiesību aizsardzību” vai “partnerattiecībām”. Pret imigrāciju ir jācīnās tajā fāzē, kad tā notiek pakāpeniski un it kā ekonomisku vai humānu iemeslu dēļ, nevis tad, kad tā notiek pēkšņi – tad jau ir par vēlu.

Mums nav jāsagaida imigrantu izvarotāju bandu darbošanās nelielās, agrāk pavisam mierīgās pilsētās, kā tas ir noticis Lielbritānijā un diemžēl jau arī Somijā. Šis ir īstais brīdis, kad sākt pretestību. Un pretestība sākas katrā no mums – kā rakstīja Aleksandrs Solžeļicins “robeža starp labu un ļaunu atrodas katra cilvēka sirdī”.

Noraidīt hedonistisko un materiālistisko popkultūru, nebaidīties kritizēt masu imigrāciju un kreiso multikulturālistu uzbrukumus cilvēka identitātei, atbalstīt tos cilvēkus, kas jau šobrīd ir aktīvi ģimenes, tautas un valsts vērtību aizstāvībā – tas ir katra varā jau šobrīd. Sāc šobrīd! Un sāc ar sevi!

[1] Toynbee, Arnold J., A Study of History. Abridgement of volumes I-VI by D.C. Somervell, Oxford University Press, 1961, 3.lpp

[2] Karl-J. Hölkeskamp, Reconstructing the Roman Republic: An Ancient Political Culture and Modern Research, Princeton University Press, 2010, p. 33.

[3] http://blogi.lu.lv/harijs/2016/08/03/694/

[4] https://www.gimenetautavalsts.com/raksti-1/vai-rietumu-civiliz%C4%81cijai-j%C4%81iet-boj%C4%81

[5] Rietumu civilizācijas dzimtene ir Eiropa. Jēdzieni “Rietumi” un “Eiropa” ir savstarpēji saistīti un savstarpēji atkarīgi jēdzieni, kaut arī ne identiski. Eiropeiskums ir fundamentālais etniskais elements, kas ir Rietumu kultūras pamatā, kamēr Rietumu civilizācija ir eiropiešu tautu tūkstošos gados radīto sasniegumu kopums, kas vienlaikus ir kas vairāk par šo tautu kultūru kopsummu. Rietumu civilizācija šodien aptver Eiropu, Ziemeļameriku un Okeāniju.

[6] Rachman, Gideon. Easternization. War and Peace in the Asian Century. Penguin Random House, 2017, 30.lpp

[7] Piemēram, Grieķijā bezdarbs jaunatnes vidū kopš 2008. gada pārsniedz 20% ar rekordu 60.3% 2013. gadā. Šobrīd jauniešu bezdarbs Grieķijā sasniedz 36.6%. Skat. https://tradingeconomics.com/greece/youth-unemployment-rate

[8] Ceturtā industriālā revolūciju iezīmē robotu, mākslīgās inteliģences, 3D printēšanas u.c. tehnoloģiju ieviešana, kas padarīs liekas daudzas tās profesijas, kuras šobrīd šķiet pašsaprotamas.

[9] https://ec.europa.eu/eurostat/documents/3217494/9066251/KS-EX-18-001-EN-N.pdf/64b85130-5de2-4c9b-aa5a-8881bf6ca59b

[10] https://population.un.org/wpp/

[11] Kārlis Martels 731. gadā apturēja arābu invāziju Eiropā kaujā pie Puatjē. 1683. gadā apvienotais poļu, austriešu un vācu karaspēks Polijas-Lietuvas karaļa Jana III Sobeska vadībā sakāva osmaņu armiju pie Vīnes.

[12] Murray, Douglas. The Strange Death of Europe. Bloomsbury, 2017, 12-13. lpp

[13] http://fsspx.news/en/news-events/news/france-mosques-being-built-more-quickly-churches-21518. Mošeju būvniecību nedrīkst uztvert vieglprātīgi. Mošejas ir islāma civilizācijas izplatīšanās bāzes Rietumu civilizācijas iekšienē. Esošais Turcijas prezidents Redžeps Erdogans savulaik citēja šīs zīmīgās dzejas rindas: “Mošejas ir mūsu barakas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu durkļi un ticīgie – mūsu kareivji.”

[14] https://ritvars.wordpress.com/2019/01/16/eiropas-kolonizesana-jaunakie-rietumeiropas-dati/

[15] https://thefatherlessgeneration.wordpress.com/statistics/

[16] Toynbee... 50.lpp

[17] Jurevičs, Pauls. Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955., 89-90. lpp

Pārpublicēts no gimenetautavalsts.com

Novērtē šo rakstu:

67
44