Menu
Pilnā versija
Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Una Griškeviča · 14.02.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.

Dažviet tā vien likās, ka sniegs ir ne tikai nokusis ar visu asfaltu, bet izkausējis caurumus un pat 20 centimetrus dziļas bedres. Jāteic atklāti – lai gan beidzamajos gados pat salīdzinoši nesen asfaltētu un renovētu ielu stāvoklis nav diez cik spožs, tas, ko redzēju sestdien, no Pļavniekiem braucot uz “Alfu”, pārspēja visu, ko jebkad biju redzējusi.

Jā, ir gana daudz dzirdēts par to, ka temperatūras maiņu ietekmē asfaltā veidojas bedres, taču diez vai tas ir mierinājums, piemēram, tam šoferim, kurš mašīnai nolauza riteni bedrē kādā no Āgenskalna ielām, vai dāmai, kuras auto tādas pašas ķibeles dēļ piektdienas rītā bez riteņa palika uz Zemitāna tilta.

Kas ir visfascinējošākais? Protams, atbildīgo dienestu ieteikums ievērot atbilstošu ātrumu, solījums “nopietni ķerties pie bedrīšu remonta”, tiklīdz būs piemēroti laikapstākļi, un vēl visas citas iespējamās atrunas. Taču, kamēr visu šo demagoģiju (piedodiet, bet nekā citādi to nosaukt nevar!) klausāmies, šoferi riskē ar saviem braucamajiem, vagojot arvien neizbraucamākās Rīgas ielas. Par līdera godu var sacensties Čaka iela, Ulbrokas un Dzelzavas ielas stūris, kur asfalta vairs nav vispār, un tā šo sarakstu varētu turpināt...

Man rodas patiešām naivs jautājums atbildīgajiem dienestiem, ceļu būvētājiem un līdzpilsoņiem: kāpēc nav iespējams ielu noasfaltēt tā, lai jau neilgu laiku pēc darbu pabeigšanas tā nekļūtu par braucēju lamatām?! Kas traucē – līdzekļu trūkums, paviršība, nepilnīgas tehnoloģijas?

Visspožākais attieksmes piemērs, protams, ir jau pieminētais Zemitāna tilts – objektīvi novērtējot tā tehnisko stāvokli, kāds inženieris “Twitter” rakstīja, ka labāk pār to nebraukt vispār. Tikmēr tā vietā, lai uzsāktu tilta remontu, Rīgas domes Satiksmes departaments paziņojis, ka ir atrasts situācijas risinājums – kopš pagājušās nedēļas uz tilta ir stājies spēkā ātruma ierobežojums, un turpmāk pār to varēs pārvietoties ar ātrumu 30 kilometri stundā. Par daudzviet netīrītajām ietvēm, kur sabristais sniegs un devīgi izbērtais sāls veido neizbrienamu žļurgu, un neizvestajām sniega kupenām arī laikam vairs nav vērts runāt...

Kas atliek rīdziniekiem? Mēs varam mētāties ar ironiskām piezīmēm sociālajos tīklos, varam ziņot Satiksmes departamentam par ieraudzītajām bedrēm uz ielām, lai vismaz uz dažām stundām vai dienām tās tiktu aizlāpītas ar aukstā asfalta tehnoloģiju. Var arī, protams, brīvdienā sapulcēties Rātslaukumā, lai atbalstītu mēru par viņa labajiem darbiem un aizstāvētu pret nepamatotajiem pārmetumiem korupcijā, izliekoties, ka viss taču ir kārtībā.

Tikai mana, tava un mūsu Rīga ar katru gadu kļūst aizvien pelēkāka, noplukušāka un aizdomīgi sāk atgādināt kādas kaimiņvalsts pilsētu, nevis skaistu, sakārtotu un brīnišķīgu Eiropas pilsētu, kādai tai patiesībā būtu jābūt… Bet vēl jau ir kāda cerība, jo tā, kā zināms, mirst pēdējā.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu:

96
32