Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ierēdņu saņemto prēmiju, piemaksu un naudas balvu atklāšana varot radīt kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm: kamēr līdz šim slavenākā nodokļu maksātāju naudas tēriņu slēpēja – Valsts prezidenta kanceleja zaudējusi jau piecās administratīvās tiesas lietās saistībā ar dažādas informācijas prettiesisku neatklāšanu, valsts naudas tērēšanas slēpšanas „stafeti” ar šādu pamatojumu ir pārtvērusi Edgara Rinkēviča vadītā Ārlietu ministrija. Turklāt valsts iestādes enerģiski meklē arvien jaunus „risinājumus”, lai šādus tēriņus arī turpmāk varētu slēpt no sabiedrības.

Vējoņa kancelejas „privātā dzīve”

2017. gada februārī atklātībā pirmoreiz nonāca ziņas par to, kā virknei Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kancelejas darbinieku ne tikai izmaksātas prēmijas un naudas balvas, kuru apmērs atsevišķiem ierēdņiem pārsniedzis pat divarpus tūkstošus eiro, bet arī regulāri, mēnesi pēc mēneša piešķirtas iespaidīgas piemaksas, turklāt ar acīmredzami formāli piemeklētiem pamatojumiem.

Pēcāk izrādījās, ka šādas „finanšu dzīres” ir turpinājušās arī pagājušā gada pirmajos mēnešos, un R. Vējoņa kancelejas vadība nav pat mēģinājusi katru mēnesi piemeklēt kādu jaunu pamatojumu šo regulāro piemaksu nodrošināšanai. Tā vietā augusta beigās kļuva zināms, ka prezidenta kanceleja nolēmusi turpmāk neatklāt ziņas ne tikai par treknajām papildizmaksām, bet pat par konkrētu kancelejas darbinieku saņemto atalgojumu un tā izmaiņām.

Norādot uz to, ka „kancelejas nodarbināto personas datu izsniegšana ir vērtējama no sabiedrības tiesiskās intereses viedokļa”, kancelejas vadītājs, kādreizējais Latvijas Pasta priekšnieks Arnis Salnājs minēja, ka pieprasījumi publiskot informāciju par piemaksām, prēmijām, naudas balvām un konkrēto atalgojumu R. Vējoņa kancelejas vadības ieskatā esot tikai „zinātkāre”.

„Atsevišķas personas vai to grupas zinātkāre” R. Vējoņa kancelejas vadības ieskatā neesot „uzskatāma par sabiedrības tiesisko interesi un nevar kalpot par attaisnojumu tiesību uz privātās dzīves ierobežojumu ārpus dienesta pienākumu izpildes laika”, turklāt „plašu konkrētas amatpersonas ienākumu izziņošanu” nevarot uzskatīt par „atalgojuma pamatotības un atbilstības kontroli, kā rezultātā būtu pieļaujama konkrētu kancelejas nodarbināto vārdu un uzvārdu publiskošana”.

Pamatā visiem šiem apsvērumiem bija R. Vējoņa kancelejas – un, kā vēlāk izrietēja no paša Valsts prezidenta publiskā paziņojuma – uzskats, ka tās darbiniekiem esot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, savukārt no nodokļu maksātāju līdzekļiem veiktās izmaksas esot šīs privātās dzīves sastāvdaļa.

Jau piecas zaudētas prāvas par informācijas slēpšanu

Taču pēdējos mēnešos šo Valsts prezidenta kancelejas vadības un paša R. Vējoņa viedokli nu ir nopietni iedragājuši administratīvo tiesu nolēmumi: kopš oktobra beigām tiesas Rīgā un Rēzeknē ir pieņēmušas jau piecus spriedumus, kuri visi ir bijuši nelabvēlīgi prezidenta kancelejas nostājai par nodokļu maksātāju naudas tēriņu un citas informācijas slēpšanu.

Pagājušā gada 27.oktobrī administratīvā rajona tiesa atzina par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot pieprasīto informāciju – ziņas par A. Salnāja un viņa vietnieces, ilggadējās R. Vējoņa līdzgaitnieces Egitas Kazekas atalgojumu un amata aprakstu, un uzlika prezidenta kancelejai pienākumu sniegt šīs ziņas.

Sekoja administratīvās rajona tiesas 22. novembra spriedums, ar kuru R. Vējoņa kancelejai tika uzlikts par pienākumu sniegt informāciju saistībā ar 2016.gadā darbiniekiem veiktajām izmaksām un iepazīstināt ar darba izpildes novērtēšanas dokumentāciju, kas bijusi pamatā piešķirtajām prēmijām.

Šajā spriedumā tiesa kancelejai arī īpaši norādīja, ka „valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu nodrošināšanu, iestādes nedrīkst ar tās funkciju veikšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīkoties patvaļīgi” un ka „sabiedrībai ir tiesības uzzināt informāciju, uz kāda pamata ir izmaksāta kancelejas amatpersonu (darbinieku) papildu samaksa”.

Jau nedēļu vēlāk, 29. novembrī vēl viens administratīvās rajona tiesas spriedums noteica, ka R. Vējoņa kancelejai ir jāsniedz informācija par laika posmā no 2016.gada 1. janvāra līdz 2017. gada 21. aprīlim kancelejas darbiniekiem noteikto piemaksu pārskatīšanas darbībām.

Savukārt 14. decembrī vēl viens administratīvās rajona tiesas spriedums uzlika R. Vējoņa kancelejai par pienākumu sniegt ziņas, kas divos informācijas pieprasījumos šā gada aprīlī bija pieprasītas par neskaidrībām saistībā ar kancelejas grāmatvedēm izmaksāto papildu atalgojumu un kuras kanceleja jau tradicionāli nebija sniegusi.

Arī šajā spriedumā tiesa kancelejai norādījusi uz to, cik svarīgi tai kā valsts pārvaldes iestādei būtu ievērot labas pārvaldības principus un ka ikvienam informācijas pieprasītājam ir tiesības zināt prezidenta kancelejas „darbinieku pienākumus un pamatojumu papildus atalgojuma noteikšanai”.

Šos četrus tiesas spriedumus R. Vējoņa kancelejai bija tiesības pārsūdzēt un mēģināt nākamajā instancē pamatot savu nevēlēšanos atklāt tēriņus un citu iepriekš slēpto informāciju, taču viens spriedums ir bijis atšķirīgs.

11. decembrī administratīvā rajona tiesa ir atzinusi par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, marta beigās nesniedzot atbildi pēc būtības uz iesniegumu, kurā tika pieprasītas ziņas saistībā ar bēdīgi slavenajām R. Vējoņa vakariņām Dubajā.

Arī ar šo spriedumu R. Vējoņa kancelejai ir uzdots sniegt atbildes pēc būtības uz tai uzdotajiem jautājumiem, taču šī sprieduma atšķirība ir bijusi tā, ka tiesa uz konkrēto gadījumu ir attiecinājusi Iesniegumu likuma normas, līdz ar to spriedums nav pārsūdzams un ir jau stājies spēkā.

„Risinājums” – ierobežotas pieejamības informācijas statuss?

Tomēr vismaz pagaidām nerodas iespaids, ka tiesu spriedumi būtu nozīmīgi mainījuši R. Vējoņa un viņa kancelejas vadības nostāju jautājumā par informācijas atklāšanu sabiedrībai saistībā ar iestādes tēriņiem un citiem ar tās darbību saistītiem jautājumiem.

Kā izrādās, 29. augustā, piecas dienas pēc publikācijas, kurā tika ziņots par Valsts prezidenta kancelejas lēmumu turpmāk sabiedrībai vairs neatklāt ziņas par konkrētu kancelejas darbinieku saņemto atalgojumu, šie dati ar kancelejas vadītāja A. Salnāja rīkojumu ir pasludināti par ierobežotas pieejamības informāciju.

„Izdarīti grozījumi Kancelejas ierobežotas pieejamības informācijas un ierobežotas pieejamības informāciju saturošu dokumentu sarakstā 2017.gadam, un pielikuma 18.punkts papildināts ar informāciju saturošu dokumentu, kurā ietverts Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 1.punktā paredzētais datu subjekta apliecinājums personas datu apstrādes atļaujai, ja nav citi minētā likuma 7.pantā uzskaitītie datu apstrādes pamati,” – šāds ir kancelejas oficiālais skaidrojums.

Atsaucoties uz to, ka tieši kancelejas darbinieki ir pieprasījuši noslepenot viņiem izmaksātās summas, un nosakot šiem nodokļu maksātāju līdzekļu tēriņiem šādu statusu, nu R. Vējoņa kanceleja uz jauniem pieprasījumiem par šādām izmaksām atbild – „informācija par attiecīgo darbinieku vārdiem, uzvārdiem un ieņemamajiem amatiem” esot ierobežotas pieejamības informācija.

Ierēdņu tēriņu atklāšana apdraudot valsti

Tomēr tagad Vējoņa kanceleju ir „pārtrumpojusi” E. Rinkēviča vadītā Ārlietu ministrija: ministrijas darbiniekiem izmaksātās piemaksas, prēmijas un naudas balvas tajā ir noslepenotas, jo ziņu izpaušana par nodokļu maksātāju līdzekļu tēriņiem ministrijas skatījumā varot apdraudēt pat Latvijas valsti.

„Attiecībā uz vēlmi saņemt pamatojumu par prēmiju, naudas balvu vai piemaksu piešķiršanu Ārlietu ministrija atkārtoti paskaidro, ka minētajai informācijai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, jo tās atklāšana var radīt kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm,” – šāds ir ministrijas oficiālais skaidrojums.

Turklāt atšķirībā no Valsts prezidenta kancelejas attiecībā uz E. Rinkēviča vadīto ministriju nav pat skaidrs, ar kādu tieši formulējumu un pamatojumu šī informācija iestādē ir noslepenota un kad tas ir noticis.

Dienas rīcībā esoša neoficiāla informācija liecina, ka savu ierobežotās informācijas sarakstu ar prēmiju, piemaksu un naudas balvu apmēriem un saņēmējiem Ārlietu ministrija ir papildinājusi, jau saņemot pirmos informācijas pieprasījumus par šo tēmu.

precīzi tas nav noskaidrojams, jo Ārlietu ministrija (ĀM) ir noslepenojusi ne tikai tikai ziņas par ierēdņu tēriņiem, bet arī savu ierobežotās informācijas sarakstu, kāds ikvienai valsts iestādei jāsastāda un jāapstiprina atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām.

„Nav tiesiska pamata izsniegt pieprasīto informāciju, jo ĀM informācijas sistēmu dati, tai skaitā datubāzes, saskaņā ar ĀM 2011. gada 13. oktobra kārtības Nr. 14 “Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” 3.2.6.punktu ir ierobežotas pieejamības informācija,” – šāda ir ministrijas oficiālā nostāja.

Līdz ar to reālā situācija ir tāda, ka E. Rinkēviča vadītā ministrija ir izstrādājusi „risinājumu”, kas faktiski jebkuras pieprasītas ziņas jau pēc pieprasījuma saņemšanas tai ļauj iekļaut savā ierobežotās pieejamības informācijas sarakstā, kurš pats par sevi skaitās noslepenots un līdz ar to neatklājams sabiedrībai.

Tiesa, gaidāms, ka līdzīgi Valsts prezidenta kancelejas gadījumam arī par šo Ārlietu ministrijas „risinājumu” lems administratīvā tiesa. Arī R. Vējoņa kancelejai priekšā ir vēl vairāk nekā desmit administratīvajā tiesā izskatāmas lietas saistībā ar informācijas slēpšanu.

Ko sabiedrībai ir tiesības uzzināt: tiesas norādes Valsts prezidenta kancelejai

- Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Proti, caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība - pārskatāma.

- Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, kā to paredz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta trešā daļa, un sabiedrībai ir visas tiesības saņemt vispārēji pieejamo informāciju.

- Informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības šo informāciju izplatīt un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli.

- Likumdevējs Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmajā daļā kā šā likuma mērķi ir izvirzījis nepieciešamību nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.

- Pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju, un to viņam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz pieprasītāju.

- Vispārīga norāde, ka pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, nav pietiekama, lai informācijai piešķirtu ierobežotas pieejamības statusu.

- Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 5.punkta teksts noteic, ka par ierobežotas pieejamības informāciju nav uzskatāmi iesniegtie projekti, konkursi un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesi, kas saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu.

- Informācija par valsts pārvaldes darbinieku un amatpersonu amatiem un viņu saņemtajiem ienākumiem, tostarp prēmijām, piemaksām un dāvanām, pildot savus pienākumus, nav uzskatāma par informāciju par fiziskās personas privāto dzīvi, kuru aizsargā likums.

- Minētais ir nostiprināts arī likuma “Par Valsts noslēpumu” 5.panta 5.punktā, ka ir aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām.

- Līdz ar to informācija par valsts vai pašvaldības iestādes amatpersonas vai darbinieka darba samaksas noteikšanas procesu, pildot amata pienākumus, ir brīvi pieejama sabiedrībai.

- Ja pieprasītajai informācijai būtu noteikts ierobežotas pieejamības statuss cita pamata dēļ, arī tas nebūtu iemesls informācijas nesniegšanai, jo Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa paredz arī šādas informācijas izsniegšanas iespējamību.

- Valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu nodrošināšanu, iestādes nedrīkst ar tās funkciju veikšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīkoties patvaļīgi. Tas attiecas arī uz mantisku labumu piešķiršanu iestādē strādājošajiem.

- Sabiedrībai ir tiesības uzzināt informāciju, uz kāda pamata ir izmaksāta amatpersonu (darbinieku) papildu samaksa. Tieši šādā kontekstā ir izvērtējams pieteicēja iesniegums kopumā un uz to jāsniedz pieprasītā informācija.

- Ar informācijas nesniegšanu ir aizskartas pieteicēja ar likumu aizsargātās tiesības uz informācijas saņemšanu, kas noteiktas Satversmes 100. un 104.pantā un uzskatāmas par nozīmīgām personas pamattiesībām.

(Fragmenti no Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 29. novembra sprieduma)

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu:

0
0