Iesaki rakstu:

Pēdējā laikā masu informācijas līdzekļos jau regulāri parādās paziņojumi par to, ka tiek atņemta piekļuve valsts noslēpumiem, - tā tas bija ar Valsts kancelejas direktori Elitu Dreimani, KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani utt. Taču, ja pamatīgi izanalizē situāciju Satversmes aizsardzības birojā (SAB), tad redzams, ka lielākoties viss notiek nevis saskaņā ar likumu un SAB nolikumu, bet gan atbilstoši lobējošo pušu vajadzībām.

Palūkosimies uz situāciju ar skaidru skatu: ja birojs nespēj garantēt savas vadības un tās īpašuma drošību (atcerēsimies nozagto SAB direktora Jāņa Maizīša „privāto datoru”), tad kur ir garantija, ka SAB operatīvie darbinieki un speciālisti ir gatavi un spēj atbildēt par valsts drošību, realizējot tādas funkcijas kā robežas aizsardzība pret teroristiskiem elementiem, narkotiku tranzītu, alkohola, naftas produktu, tabakas izstrādājumu un gaļas izstrādājumu kontrabandu utt.

Ja papēta šo „orgānu” iekšējo struktūru, var konstatēt, ka tajos ir izveidojušies dažādi grupējumi, kas izmanto tiem piešķirto valstisko varu un iestādes izsniegtās apliecības, kas ļauj veikt “izmeklēšanas”, “jumtošanas” un “norēķinus” ar tiem neizdevīgām personām. Šīs grupas darbojas nevis valsts labā, bet tikai savās personīgās interesēs ar savtīgiem mērķiem.

Ņemsim, piemēram, masu mediju ziņas, kurās izskanējuši tādi vārdi kā Sparāns, Jurašs, Čerņeckis saistībā ar to, ka viņi organizējuši grupējumus, kuru uzdevums bijis veikt “jumta” funkcijas un lobēt savas intereses, kā arī ierosināt safabricētas pasūtījuma lietas savu pasūtītāju labā un/vai tādu personu interesēs, kas viņiem sniedz “politiskā jumta” pakalpojumus. Šādā aizsegā notiek daudzi pārkāpumi un veidojas grupas, kas izdara nopietnus likumpārkāpumus, kuru rezultātā Latvijas budžetā nenonāk miljoniem eiro lielas summas.

Aizsedzoties ar to, kur viņi strādā, un ļaunprātīgi izmantodami valsts dotās pilnvaras, šādi kungi nopietni kaitē valsts drošībai. Ar savām nelikumīgajām darbībām viņi iesaistās un kā šķīrējtiesneši iejaucas strīdus situācijās, kas rodas starp uzņēmējdarbības struktūrām un tām grupām, ar kuru lobēšanu šie kungi nodarbojas, un viņu “aizbilstamie” visdažādākajos veidos izvairās no soda.

Toties tiem cilvēkiem, kas neatrodas viņu aizsardzībā, nav palaimējies, un, kā tautā teic, viņiem piesien dažādas lietas, lai mērķtiecīgi kaitētu uzņēmējdarbībai, radītu maksimāli daudz problēmu, kas neatstātu viņiem laiku sava biznesa attīstībai un saglabāšanai vai pat vēl ļaunāk – vienkārši atņemtu viņiem biznesu.

Te gribas pieminēt Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencē izskanējušo par SAB darbinieka Aigara Sparāna un nu jau bijušā KNAB darbinieka Jura Juraša līzdalību kontrabandistu grupu „jumtošanā” un viņu atbalstu naftas produktu, tabakas izstrādājumu un citas kontrabandas pārvešanai pāri Latvijas robežai. Turklāt, kā bija minēts presē, Sparāns nekautrējas no saviem publiskajiem izteikumiem par to, ka viņš ir Vasilija Meļņika konsultants, kura pakalpojumi mēnesī izmaksā pamatīgu summu.

Domājams, ka nav jāšaubās - tā kā Meļņika rīcībā ir tādi „konsultanti”, viņš mierīgi varēja izmantot Sparāna un bijušā VID ģenerāldirektores vietnieka Kaspara Čerņecka atbalstu, lai caur Latviju atmazgātu Ukrainas budžeta naudu 800 miljonu eiro vērtībā. Un ne Finanšu policija, ne VID darbinieki nepamanīja šo kungu noziedzīgās darbības, lai gan Ukrainas tiesībsargājošās institūcijas oficiāli bija vērsušās pie saviem kolēģiem Latvijā.

Tāpat Meļņiks nekaunīgi uzmeta Ukrainas biznesmeņus, gūstot iespēju atmazgāt 50 miljonus ASV dolāru un iebāzt tos savā kabatā. No mediju publikācijām izriet, ka viņš pat neslēpjoties piesavinājās šo naudu un visus šos noziegumus veic Latvijas izmeklēšanas orgānu atsevišķu augstu stāvošu darbinieku aizsegā, līdz ar to pasaules acīs padarot Latviju par ilustrāciju frāzei “savējie drīkst visu, citi – tikai likumā atļauto”.

Kas attiecas uz Meļņika panākumu vēsturi, tad jāatceras kāda plašākai publikai nezināma informācija - viņš tālajos 90. gados tirgojās ar ogām un augļiem kooperatīvā, kura nosaukums bija “Varavīksne”. Pateicoties pieredzei, ko viņš guva, rosoties tirgū, un savai izveicībai, nākamais miljonārs izstudēja, kā var piekļūt valsts darboņiem. Nav brīnums, ka, gadiem ejot, viņš spēja sev noformēt pat Latvijas prezidenta padomnieka un premjera padomnieka apliecību.

Ko runāt par šī kunga shēmām, starp kurām īpašu vietu ieņem manipulācijas ar „Rīgas Kuģu būvētavu”, kad viņš vairākkārt ieķīlāja uzņēmumu, lai saņemtu naudu no dažādām Latvijas bankām. Visu naudu viņš piesavinājās, bet pārējiem akcionāriem un darbiniekiem parādīja pigu, atklāti uzmetot viņus un iebaidot ar saviem sakariem tiesībsargājošos orgānos.

Šādu manipulācijas metodi ar saviem sakariem viņš diezgan nekaunīgi izmantoja arī saistībā ar Ukrainas uzņēmējiem. Ar Meļņika firmas starpniecību bēdīgi slavenajā urbšanas platformu lietā kopumā tika atmazgāti 800 miljoni Ukrainas valsts budžeta naudas. Jautājums – kāpēc kungs joprojām staigā sveikā?

Arī SAB darbinieks Sparāns, kura pienākumos ietilpst valsts drošības nodrošināšana, tostarp pretlikumīgu darbību novēršana, pilnībā neapzinās, ka agrāk vai vēlāk visa patiesība atklāsies un likums būs jāievēro ikvienam, lai kas viņš arī nebūtu un par ko sevi neuzskatītu.

Tādu valsts darbinieku kā Sparāns, Čerņeckis, viņa bijusī kolēģe Prusaka u.c. uzvedība ļauj darboņiem, kas realizē noziedzīgas darbības, justies nesodāmiem, jo viņi taču zina, ka viņus pasargās šādi tādi tiesībsargājošo institūciju darbinieki. To ilustrē, piemēram, tas pats Meļņiks, kurš ap sevi ir sapulcinājis pašreizējos un iepriekšējos tiesībsargājošo institūciju augstos činavniekus – vai ne tikai tāpēc, lai gūtu aizsegu savām nelikumībām.

Domājams, nav šaubu, ka arī tad, kad Meļņiks organizēja savu shēmu 800 miljonu Ukrainas naudas atmazgāšanai, viņš bija pārliecināts, ka viņu balstīs Sparāns, Čerņeckis vai kāds cits „piebarots” piesedzējs un nemaz nebaidījās no sava nekaunīgi un netīri organizētā, lielā noziedzīgā darījuma iespējamās plašās publicitātes. Tāda pati, tikai mazāk mēroga afēra – arī 50 miljoni eiro, ar kuriem viņš uzmeta ukraiņus un par ko ziņojuši arī Latvijas mediji.

Savukārt Čerņeckis, domājams, jūtot galvenā SABista Sparāna atbalstu, Finanšu policijā organizēja savu grupējumu, kurā, pēc visa spriežot, ietilpst, piemēram, Kristīne Prusaka – Finanšu policijas Izmeklēšanas nodaļas vadītāja. Prusaka, lūk, bija precējusies ar vienu no KNAB galvenajiem speciālistiem.

Prusakas kundzi kolēģi pazīst kā skarbu un pašpārliecinātu personu. Pateicoties toreizējās Finanšu policijas, KNAB vadības un prokurora, kādreizējā KNAB darbinieka Rimanta Kuzmas aizsegam, viņa varēja darīt, kas vien viņai iešāvās prātā. Likumi maz tika ņemti vērā, ja vispār tika.

Tādējādi veidojās savdabīga varas saikne starp SAB, Finanšu policiju un KNAB, un šīs saiknes galvenais mērķis – izrēķināšanās ar neizdevīgiem cilvēkiem, savu pilnvaru izmantošana savtīgiem nolūkiem, nesodīta likumu pārkāpšana, bezatbildīga valsts noslēpumu izmantošana. Viss tieši tā, kā preses konferencē iezīmēja Lembergs.

To visu redzot, veselīgi domājošs cilvēks saprot, ka visatļautība, likumu neievērošana un patvaļa valsts institūcijās turpinās valdīt līdz brīdim, kamēr nenotiks nopietna kadru nomaiņa šajās institūcijās un strādāt nesāks pilnīgi jauni darbinieki, kuru mērķis būs likumības principa ieviešana un valsts interešu realizācija. Tikmēr balles karaļi būs šādi, lūk, elementi, kas varu izmanto tikai un vienīgi savtīgos nolūkos. Nav šaubu, ka šāda situācija nopietni kaitē valstij un sabiedrībai gan valsts iekšienē, gan starptautiskajā arēnā,

Kopsavilkumā gribas atzīmēt, ka tad, kad galvenie speciālisti ir aizņemti ar savu nelikumīgo shēmu realizāciju un savu dienesta stāvokli valsts iestādē aktīvi izmanto personīgajiem pretlikumīgiem mērķiem, nav brīnums, ka neviens nespēj parūpēties par Satversmes galvenā aizsargātāja datora drošību. It īpaši, ja šis Satversmes galvenais aizsargātājs īrē dzīvokli no firmas, kuras saimnieki noslēpušies ofšoros.