Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien pie valsts prezidenta notiek svarīga diskusija par sabiedriskajiem medijiem. Apsveicama ideja, lai apstātos, pārdomātu būtiskus jautājumus. Apspriešanai plānotajās tēmās iekļauta "redakcionālā neatkarība un tās praktiskās uzraudzības mehānisms". Šo vārdu savienojumu uztveru ļoti nopietni. Tas tieši un netieši atspoguļo jau ilgāku laiku notiekošās pārmaiņas publiskajā diskusijā un politiķu attieksmē pret sabiedrisko mediju lomu, vēlmi tos politizēt un instrumentalizēt, ierobežojot neatkarību un viedokļu daudzveidību.

Kopš 26. marta Saeimas Cilvēktiesību sabiedrisko lietu komisijas sēdes par jaunajām mediju politikas pamatnostādnēm un 27. marta LR1 raidījuma “Krustpunktā” diskusijas par valsts valodu medijos nav vērts meklēt citus piemērus. Šķiet, līdzās spiedienam uz sabiedriskajiem medijiem veidojas citu profesionālu mediju ierobežošanas plāns. Minētais ilgstoši vērojams politizētu sociālo platformu aktīvistu retorikā un daļā iesniegumu sabiedrisko mediju ombudam.

Par brīvību

Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta. “Stingrā” attieksme, brīvības ierobežošana, aicinājumi izslēgt vai/un diskriminēt medijus un to informācijas avotus, iespējams, izvēlēti, aizsedzot nespēju risināt nozīmīgus jautājumus. Tad vieglāk norādīt uz kādu vainīgo. Vārda brīvības ierobežojumus šajā kontekstā pamanījusi arī Latvijas PEN valdes priekšsēdētāja. Pārmetumi, ka sabiedriskie mediji nav atrisinājuši problēmas, kas politiskā un amatpersonu līmenī ignorētas gadiem (izglītība, valoda, integrācija, saliedētība, patriotisms, mūsdienīgs mediju regulējums), noveduši pie publiskās diskusijas sašaurināšanās, tās pakļaušanas tikai drošības argumentiem.

Vārda brīvība mediju brīvības un darbības kontekstā tiek saprasta kā līdzeklis patiesības noskaidrošanai, jo patiesība nepieciešama sabiedrībai svarīgu mērķu sasniegšanai (Meckl, 2014). Lai kur meklētu, “redakcionālās neatkarības uzraudzības” (arī kontroles, regulēšanas) ideju un piemēru neesmu atradusi. Brīva un neatkarīga domāšana, brīva tēmu un avotu izvēle, rūpes par profesionālo kvalitāti, profesionālajiem principiem un ētiku definē mūsdienu mediju unikālās funkcijas, privilēģijas, atbildību.

Es runāju par nopietnu risku. Regulārie sitieni sabiedriskajiem medijiem, spēle ar uguni, tos ilgstoši noniecinot, attiecas ne jau uz deklaratīviem principiem pie pārprotamas sivēnu karikatūras nepareizā laikā un vietā. Tie trāpa pa profesionālo identitāti, un tie ir par svarīgākajām vērtībām, tādām kā preses brīvība un mediju neatkarība, žurnālistu profesionālā autonomija. Tie apšauba sabiedrisko mediju leģitīmo lomu – sasniegt dažādas auditorijas, nodrošināt platformu sabiedrības brīvai un daudzveidīgai pašnovērošanai. Mediju efektu kontekstā tas nozīmē arī draudus sabiedrības attīstībai un drošībai, ja vien joprojām skatāmies uz pasauli, kurā profesionālai žurnālistikai ir būtiska nozīme un publisko diskusiju nav aizvietojusi dažādas kvalitātes politiskā komunikācija.

Cilvēki jau tagad baidās runāt ar žurnālistiem, nākt uz sabiedriski politisko raidījumu tiešraidēm. Eksperti atsakās no intervijām, jo nevēlas piedzīvot publiskus pazemojumus par datiem, secinājumiem. Žurnālisti par pašcenzūru runā kā par notikušu faktu un ikdienas problēmu. Ko tas atgādina, ja stāsts nav par krieviju, Ziemeļkoreju? Manuprāt, autoritārismu un demokrātijas sabojāšanu, izmantojot demokrātijas sasniegumus.

Par instrumentalizāciju un politizāciju

Atsevišķos iesniegumos ombudam lasu aicinājumus sodīt par viedokļiem, sekot vienai politizētai līnijai, kurā pamattiesības tiek pārvērstas šauri ideoloģizētos apgalvojumos, bet plurālisms nav svarīgs. Tā ir sabiedrisko un citu profesionālo mediju instrumentalizācija. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā (48:17), ignorējot redakcionālās neatkarības principu un demonstrējot atbalstu instrumentalizācijai, tika apspriests, kā viedokļa paušanai “izmantot” sabiedriskos medijus.

Kā piemēru, kurš rosina domāt par redakcionālās neatkarības aizskāruma risku, uzskatu SEPL padomes vēstuli, kas liek veidot atsevišķas vadlīnijas viedokļu rubrikai LSM. Šis solis parāda reakciju uz ilgstošu spiedienu, kad stiprāka kontrole izskatās kā risinājums, atvieglojums. Spēkā esošās sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas jau ietver daudzus principus un vērtības, to vidū tiesības publicēt viedokļus, kas kādam šķiet nepieņemami. Šis solis atgādina nesen mūžībā aizgājušā mediju profesora un pētnieka Aināra Dimanta pēdējā grāmatā kritiski minēto, ka Latvijas sabiedrisko mediju neatkarība un attīstība tiek ierobežota, gadiem tos vadot kā valsts uzņēmumus, nevis kā neatkarīgus medijus. Neizprotot mediju būtisko funkciju nodrošināt plurālistisku diskusiju vidi, tiek uzspiests pienākums medijiem sabiedrību “valstiski audzināt” (Dimants, 2022, 285).

Tāpēc ir satraucoši redzēt valsts prezidenta diskusijā tēmu – “redakcionālās neatkarības uzraudzība”. Tas izklausās kā aicinājums regulēt un pārregulēt brīva gaisa plūsmu, ielikt to aiz žoga kā valsts robežu, ik pa laikam raidot brīdinājuma šāvienus un spriežot, kur izvietot nāvējošas mīnas.

Jau tagad sabiedriskie mediji tiek nepārtraukti kontrolēti. Būtu vajadzīgas vairākas rindkopas, lai aprakstītu kārtības un kontroles mehānismus, kas liecina par uzdoto, izpildīto, secināto, pārbaudīto, uzlaboto... Sabiedriskie mediji regulāri uzņemas atbildību par kļūdām un profesionālās ētikas pārkāpumiem. Tos labo, skaidro, meklē pārvarēšanas ceļus, pastāvīgi papildina pašregulācijas normas. Aiz dažām kļūdām un pārkāpumiem izlikties neredzam ārkārtīgi plašo, profesionāli augstvērtīgo un daudzveidīgo saturu, kura veidošanā katru stundu jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi, ir vismaz netaisnīgi.

Es gribētu domāt, ja postpatiesības miglā vēl kaut kas palicis, kam ticēt, tad tā ir mediju neatkarība un vārda brīvība, kuras trauslumu varam ieraudzīt ziņās no Polijas un Slovākijas. Demokrātijas graušanas pirmais mērķis šajās valstīs bija un ir sabiedriskie mediji. Ja to ierobežošana un politizācija Latvijā tiek uzskatīta par pieņemamu, jo “karš un drošība”, kas pateiks, ka tagad satura pamatā liekami kara laika propagandas likumi?

Par valodu

Tas ir ļoti bīstami, ka tiek politizēts tik svarīgs jautājums. Nevis kā stratēģiska politika, bet kā objektivitāti un racionālu diskusiju noliedzoša politizācija, kas izdevīga kādam politiskajam spēkam, nevis sabiedrībai. Kopš sabiedriskie mediji ir iezīmēti kā politiskās cīņas arēna, tie ir nokļuvuši publiski sitamo un vainojamo statusā, jo piedāvā daudzveidīgu saturu vairākās valodās.

Jebkura sabiedrisko mediju un to uzraugošās institūcijas darba politizācija būtu jāuztver ļoti nopietni. To nedrīkst atstāt nepamanītu un neizvērtētu. Vēl bīstamāk ir to akceptēt kā risinājumu. It īpaši, ja zināms, ka latviešu valodas stiprināšanu atbalsta latvieši un nelatvieši. Sabiedriskie mediji jau sen būtu latviski, ja Latvijas sabiedrība nebūtu heterogēna un valodas izslēgšana nenozīmētu ierobežotas iespējas pildīt svarīgu pienākumu – sasniegt, uzrunāt, iekļaut. Bet stingrā pārliecība, ka, piespiežot visiem mainīties konkrētā termiņā, maģiskā veidā izdosies atrisināt ilgstošus mediju lietojuma, uzticēšanās, medijpratības un drošības jautājumus, izskatās pēc pašmaldināšanas (Levine, 2014).

Kas tik nav dzirdēts! Sabiedriskie mediji vainojami pie divkopienu valsts izveidošanas un uzturēšanas, divām pilsoņu ikdienā lietotām valodām. Tie ir nievājami, jo paši nav aizslēgušies, izslēgušies, ka pilda likumu, ka neizdara neiespējamo un nejūtas par visu vainīgi. Tā tiek veidots naidīgo mediju efekts (Fridman, 2017), kas radīs pretsitienu kārtējā krīzē.

Vienlaikus nav prasīta atbildība tiem, kas Nacionālās drošības koncepcijā ielika datumu un mērķi, par kura izpildi no citiem tiek prasīti ātri un efektīvi risinājumi. Nedrošība par tālāko un sabiedrisko mediju valstiskošana vājina mediju lomu. Bet mediji nevar pastāvēt, ja neveido ilgstošas attiecības ar auditorijām.

Par vardarbību (ne)normālo

Daļa no stāsta par spiedienu ir ikdienas vardarbība pret žurnālistiem. Mazliet garlaicīga, daļēji normalizēta. Reāls veselīgas mediju vides risks.

Varam nopūsties, kad, pieķerts un iztaujāts (viedokļu daudzveidības vārdā), viens no pastāvīgajiem uzbrucējiem, pieprasītājiem atlaist, sodīt žurnālistus nošļupst: “Tie ir vienkārši rupji vārdi.” Varam pabrīnīties, kā vēl viens tēls pievienojas lokālo sociālo vietņu vīrišķības koda definētāju bariņam, kur pietrūkst izglītības, krietnuma un nav ne miņas no atbildīguma, kas no visiem tiek cieši pieprasīts. Bet politizētajiem aktīvistiem ir pārpārēm resursu vajāšanai, vainošanai, diskriminācijai.

To nepietrūkst “publicistam” vai viņa partneriem, kam paniski bail no gudrām un veiksmīgām sievietēm, no jebkura, kas ar to, ka vēl elpo un strādā, aizskar pašapziņu un tā apdraud šauro, sen iekopto ļaunuma barotni. Tad mierīgi var jebkuru ministri nosaukt par stulbeni, žurnālisti par kuci... Tāda tā “drosme”, atvainojiet, gļēvulība!

Visi ceram, ka policija atradīs baiso nelieti un bērnu mātes slepkavu Leonu Rusiņu. Vienlaikus pieļaujam, ka sabiedrības noskaņojumu cenšas ietekmēt vietējās tīmekļa kloākas leons rusiņš, pat vairāki, veidojot pulciņu, kas virpina ko nu kurš – zīmuļus, datoru taustiņus, video “Tiktok”. Tas nekas, ka aiz muguras velkas krimināllietu sliede, ilga vajātāja pieredze un notiesājošs spriedums. Tas nekas, ka diskusijas vietā ir sadistiska tīksmināšanās par citu ciešanām, bet komunikācijas paņēmienos Kremļa dezinformācijas tehnikas atpazīstamas kā mācību materiālā.

Beidziet stāstīt, ka tā ir mediju kritika vai sabiedrības attieksme! Ja tā – definējiet kritērijus un parūpējieties par argumentu kvalitāti! Kad sabiedrībai pajautā par sabiedrisko mediju ētikas vērtībām, atbalsts viedokļu daudzveidībai ir milzīgs, vārda brīvībai – vēl lielāks, bet barga žurnālistu sodīšana netiek uzskatīta par vēlamu risinājumu. Lielākā daļa (gandrīz 87%) Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka medijiem jānodrošina satura daudzveidība un jāatspoguļo dažādi fakti un viedokļi, pat ja daļai sabiedrības tie ir nepieņemami, piemēram, par vēlēšanām, etniskajām attiecībām, vakcināciju, karu, pieminekļu nojaukšanu. Šie dati reizēm palīdz saglabāt skaidru galvu.

Varam lietot akadēmisku terminu un sacīt, ka tas ir kibermobings, bet es teikšu tieši: tā ir nepārtraukta vardarbība pret sabiedrisko un citu profesionālo mediju darbiniekiem, naidīgums un ļaunums, kas tiek politiski darbināts un atbalstīts. Neesmu pamanījusi, ka kaut viens politiķis, kas tiecas pēc popularitātes vai vienkārši cenšas definēt savas idejas, to būtu nosodījis, aizstāvējis, meklējis risinājumu. Var jau saprast. Kad vērsu uzmanību uz vardarbību pret žurnālistiem, pati kļuvu par tīmekļa agresoru uzbrukumu mērķi. Tas pats notika ar Ingu Spriņģi, kas mazliet pakustināja pūzni, kas darbojas pēc vārtrūmes bandas metodēm un ar publisku linčotāju pārliecību.

Par cenzūru 

Savā darbā līdzās ļoti svarīgiem jautājumiem par sabiedrības un mediju kultūru, par kvalitāti, stereotipiem pēc daļas no iesniegumiem divu gadu laikā kā argumentu mediju brīvības un daudzveidības ierobežošanai vēroju politizētu atbalstu cenzūrai. Esmu tikusi aicināta momentā atlaist žurnālistus un redakciju vadītājus, cik vien iespējams smagi sodīt, nepārtraukti kontrolēt un apklusināt. Kļūdas atzīšana, atvainošanās un labošana politizētu aktīvistu skatījumā nav nekas, apliecinot izpratnes, cieņas un labvēlības trūkumu publiskajā diskusijā.

Kad uzdevu redakcijai kāda naidīga iesniedzēja kārtējo jautājumu par ēterā izskanējušu viedokli, e-pastā atnāca atbilde: “Klau, vai tu nesāc padoties spiedienam? Tur nekā tāda nav!” Tas bija kā svaiga gaisa malks.

Dažbrīd esmu jutusi bailes – ja nu politizētiem aktīvistiem izdosies... Vajāšana visās ierīcēs, spiediens, publiska ņirgāšanās, dažādas provokācijas, centieni diskriminēt, ja esmu izvēlējusies meklēt tiesisko aizsardzību vai aizstāvēt žurnālistus pret tīmekļa vardarbību, ir nepārtraukti. Viņi jebkuru vēlētos padarīt par cenzoru! Nē, neizdosies! Negrasos būt ērta – ne sabiedrisko mediju kolēģiem, ne tiem, kas izmanto varas attiecības, lai ietekmētu. Tad jau laikus veidojiet Sabiedrisko lietu ministriju un meklējiet tādu kā Ulmaņa laiku Bērziņš vai Blaus1!

Vēlreiz – par brīvību

Sabiedriskie mediji ir daļa no Latvijas kultūras. Tāpat kā Dziesmu un deju svētki, kā Latvijas kino un teātris, Nacionālā bibliotēka, muzeji, arhīvi, valoda, dažādas valodas...

Klausoties dažos deputātos un politiķos, es domāju: kāpēc ilgstoši tiek pieļauta ierobežojoša un uzbrūkoša saruna par mediju brīvību?

Es domāju, tādu brīvību, par kuru runāja Jesaja Berlins (2014), kad rakstīja, ka brīvību raksturo šķēršļu neesamība iespējamās izvēles un rīcības ceļā. “Šāda brīvība nav atkarīga no tā, vai cilvēks vēlas staigāt, bet no tā, cik durvju ir viņa ceļā, cik plaši tās ir atvērtas. Brīvība ir izdevība darboties, nevis pati rīcība, tā ir rīcības iespēja,” raksta Berlins.

Vai esam gatavi noskatīties, ka Latvijas mediju brīvības iespēju durvis lēnām tiek aizvērtas?

Atsauces un avoti:

Berlins, J. (2014). Četras esejas par brīvību. “Sorosa fonds – Latvija”.

Dimants, A. (2022). Latvijas prese 200 gados: no “Latvieši Avīzēm” līdz digitālo mediju laikmetam. Latvijas Mediji.

Feldman, L. (2017). The Hostile Media Effect. The Oxford Handbook of Political Communication. 10.1093/oxfordhb/9780199793471.013.011_update_001

Latvijas Vēstnesis, 189., 29.09.2023. Par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu. https://likumi.lv/ta/id/345911-par-nacionalas-drosibas-koncepcijas-apstiprinasanu

Levine, T. R. (2014). Truth-Default Theory (TDT): A Theory of Human Deception and Deception Detection. Journal of Language and Social Psychology, 33(4), 378–392. https://doi.org/10.1177/0261927X14535916

Meckl, M. (2014). Freedom of the Press: two concepts. Rannsóknir í félagsvísindum XV. Erindi flutt á ráðstefnu í október 2014 Reykjavík: Félagsvísindastofnun Háskóla Íslands. ISBN: 978-9935-424-18-1.

1 Alfreds Jēkabs Bērziņš (1.04.1937.–19.06.1940.), kā arī Pēteris Blaus (20.06.1940.–21.07.1940.) bija Latvijas Republikas sabiedrisko lietu ministrs, atbildīgs par propagandas veidošanu un publicēšanu.

Novērtē šo rakstu:

13
231