Menu
Pilnā versija
Foto

Sadisma orģija

Leonards Inkins · 12.04.2022. · Komentāri (64)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas ir sadisms un kas orģija? Vārdnīca apgalvo, ka sadisms ir tieksme uz cietsirdību, tīksmināšanas par citu ciešanām; seksuāla perversija, kam raksturīga apmierinājuma gūšana, radot partnerim fiziskas vai morālas ciešanas. Savukārt orģiju vārdnīca skaidro kā dzīres ar lielu daudzumu ēdienu un dzērienu un trakulīgu, izlaidīgu uzdzīvi.

Tautas valodā un sadzīvē šo apzīmē ar vienkāršākiem vārdiem un īsākiem apzīmējumiem bez speciāla skaidrojuma. Mēs zinām, ka gan sadisms, gan orģijas ir neliešu nodarbe un nelietības izpausme.

Kur rodas nelietība, un kāpēc cilvēks mēdz rīkoties nelietīgi, es jau vismaz piecpadsmit gadus ne tikai rakstu un runāju, bet pat kliedzu. Esmu dažādos locījumos par šo padziļināti rakstījis, arī savās grāmatās un atsevišķās publikācijās. Vai esmu sadzirdēts? Nē. Kāpēc? Ai, nu tas uz mani un mums neattiecas, es tāds neesmu, mēs tādi neesam, un nelieši ir tikai tie, kas izzog valsti, kuru dēļ viss ir slikti un tamlīdzīgi. Mēs esam par visu gaišo un pret tumsu; tas, ko tu raksti, ir tumsa. Jādomā ir gaišas un labas domas, tad ļaunums atkāpsies labprātīgi.

Esmu par šo pat speciāli dokumentālo filmu uzņēmis, publicējis to Youtūbē. Kāda ir reakcija? Ā, nu tas mūs neinteresē, mēs tādi neesam, tu esi nejēga, mūs tas neskar un neskars.

Pieļauju, ka arī Ukrainā daudziem pret nelietību bija līdzīga attieksme. Arī visā pasaulē ir tāda pati attieksme, tā ir tāda cilvēka īpatnība, ka viņš teorētiski pieļauj, ka kaut kur, iespējams, eksistē arī ļaunums un nelietīgi cilvēki, bet tas viss ir ārpus viņa. Viņš tāds nav, un viņu tas neskars, uz viņu tas neattiecas un nav viņam saistošs.

Ļaunums

Tā cilvēki domāja pirms tūkstoš gadiem, tā domā arī šodien. Gan pirms tūkstoš gadiem realitāte mēdza izrādīties citāda, gan arī šodien asiņainie notikumi Ukrainā to apliecina.

Ļaunums nepārtraukti ir mums līdzās, mūsu ģimenēs, mūsu sabiedrībā, mūsu kolektīvos, skolās un citur. Mēs izliekamies, ka ļaunuma nav vai arī ir tāds, kas mūs īsti neapdraud. Ļaunums izliekas, ka ir pati labestība, un tad kādā brīdī viss mainās. Zvīņas no acīm nokrīt, un rozā brilles saplīst. Izrādās, ka cilvēki ir apzināti bāzuši galvas smiltīs un citādi mālējuši patiesību un patieso ainu, cerot, ka tas viņus neskars.

Ļaunumam tāpat kā vīrusam pašam kāju nav, un tas pārvietoties nespēj. Tam ir vajadzīgs kāds, kurš to pārvieto. Un tas kāds šai gadījumā ir cilvēks. Ne tikai tas, kuru dēvējam par sliktu vai ļaunu, bet arī tas, kurš sevi uzskata par labu un gaismas nesēju.

Brīžos, kad ļaunums skar mūs vai mūsu paziņas un tuviniekus personiski, tad vairumam cilvēku nepietiek drosmes atzīt savu kļūdaino pasaules skatījumu, un savam attaisnojumam viņi meklē vainīgos. Vainīga esot kāda ideoloģija, vainīga esot propaganda, vainīga esot skola, vainīga esot valdība, tikai ne paši.

Protams, mēs nespējam ļaunumu novērst, bet zināt par briesmām – kas mums to liedz?! Ir teikts, ka tas, kurš ir brīdināts vai informēts, ir pasargāts, taču vairums cilvēku no patiesas informācijas kā vairījušies, tā vairās. Nevēlas par to domāt, analizēt un izdarīt secinājumus. Vairums kā izlikās, tā turpina izlikties, ka ļaunuma nav, un, pat ja ir, tad tas uz viņiem neattiecas. Tas ir, cenšas savu dzīvi neapgrūtināt un par to nedomāt. Runā, ka līdzīgi rīkojas strausi...

Zināšanas par ļaunumu ir kā pote, kas rada imunitāti pret to, bet, kad laikam ejot, izmirst tā paaudze, kura ļaunumu piedzīvoja, tad zūd šī imunitāte pret karu un agresiju. Karu piedzīvojušo pēcteči raksta grāmatas, filmē filmas, sacer dziesmas un citu, nezinot, kas patiesībā ir karš. Šāda rīcība veicina nākamo karošanu, nākamās kara šausmas. Šis cikls atkārtojas neskaitāmas reizes tik, cik vien pastāv cilvēce.

Ukraiņi

Runā – lai cik vilku nebaro, tas vienalga lūr uz mežu. Arī cilvēkam vari stāstīt, ko gribi, – viņš lūrēs turp, kur būs tas, ko viņš vēlas un alkst. Kā iepriekš, šo lasot, vairums lasītāju pārmetoši iebildīs, ka cilvēks tāds nav, ka cilvēks – tas skan lepni.

Jā, ir arī tādi cilvēki, bet viņu ir maz, un tūkstoš gadu pieredze liecina, ka vairumu šādu cilvēku nogalina līdzcilvēki. Miera apstākļos attieksmes un rīcības formas var būt arī mazāk radikālas, bet būtību tas nemaina. Patiesībā cilvēkam ir maz iemesla lepoties, un no lepnības līdz iedomībai un augstprātībai ir tikai viens mazs solītis.

Ukrainis un Ukraina šodien skan lepni, un aizvien vairāk cilvēku pasaulē cenšas līdzināties ukraiņiem. Tas kaut nemanāmi, bet maina cilvēci. Pamanāmas izmaiņas notiek tai brīdī, kad vadzis lūst, bet šobrīd vadzis tiek aizvien vairāk noslogots.

Pirms pieciem gadiem man neticēja, par mani smējās un citādi noniecināja, kad es uzstājīgi apgalvoju, ka pārmaiņas pasaulē sāksies Ukrainā. Ukrainā sākto pārmaiņu vilnis sasniegs pat Antarktīdu un Ziemeļpolu.

Vēl vairumā gadījumu nelietības, sadisms, orģijas un citas nosodītās uzvedības normas tiek uzskatītas par sliktām; publiski tiek pausts, ka šodien cilvēki tā vairs nerīkojas, ka humānisms ir uzvarējis un ka šodien vairs nav iespējams tas, kas notika pagātnē.

Tie ir meli, tā notika «Baigajā gadā», Čečenijā, tā notika Irākā, Sīrijā, tā notika Dienvidslāvijā, tā notiek Ukrainā, un šie ļaunuma apmēri nesamazinās, gadsimtiem ejot. Visos minētajos un vairumā neminēto gadījumu ļaunumu nesa kādas konkrētas valsts pilsoņi un to līdzskrējēji.

Nelieši

Kāpēc tas notiek, un ar kādām tabletēm ir jābaro, lai panāktu šādu «cilvēku» rīcību? Uz šo ir ļoti īsa atbilde, proti, ir jāpasaka «tagad drīkst» un «par to tev nekas nebūs». «Par to nesodīs». Kā īstenot to, ko tagad drīkst, par ko nekas nebūs un par ko nesodīs, cilvēks izdomā pats. Atbilstoši savām prāta spējām, tieksmēm un vēlmēm.

Manā dokumentālajā filmā «Nelietis» ir epizode par Jaunorleānu. Pastāv viedoklis, ka humānisms ASV ir uzvarējis, tas ir pat ļoti pārspīlēts. Un kas notika brīdī, kad policijas vairs nebija, kad likumi nedarbojās? Notika tieši tas, par ko šeit rakstu.

Izrādījās, ka cilvēki, kuri ir smaidot sveicinājušies, satiekoties uz ielas vai kāpņu telpā, sāka cits citu slepkavot, laupīt, izvarot. Tas notika, pateicoties tam, ka šādai bezvarai bija atvēlētas tikai dažas dienas, jo pēc tam pilsētā ieradās Nacionālā gvarde, kas savaldīja «lūrēšanu uz mežu», – var teikt, tas tika varmācīgi pārtraukts.

Esmu šo vērojis ieslodzījuma vietās. Manā acu priekšā bija tūkstošiem cilvēku, tūkstošiem likteņu un tūkstošiem piemēru. Kad cilvēks nokļūst vidē, kurā apspiest, izvarot, spīdzināt, fiziski ietekmēt, atņemt ir norma un par to nesoda, izrādās, pēkšņi inteliģents ieslodzītais, kurš brīvībā bija arhitekts, skolotājs, mūziķis, kļūst par profesionālu nelieti.

Nelietības ļoti daudzās šā vārda izpausmēs notiek tad, kad nelietis zina vai ir liela varbūtība, ka par to viņu nesodīs. Par to liecina arī tas, ka cilvēks sabiedrībā, kad to redz un vēro citi, uzvedas un rīkojas citādi, nekā viņš to dara mājās – ģimenē.

Kāpēc es kārtējo reizi par to rakstu un runāju? Tāpēc, ka tie, kuri šo sadzirdēs, sapratīs un atzīs par patiesību, tiem ir lielāka iespēja no ļaunuma izvairīties nekā tiem, kas domā, ka ļaunums ir izdomāts un reāli tā nav.

Atriebība

Tā Ukraina, par kuru runāju un rakstīju pirms pieciem gadiem, ir mirusi. Nu dzimst jauna – cita un citāda. Bija oranžās revolūcijas, bija Maidans vai cieņas revolūcija.

Pēc katras revolūcijas Ukraina un ukraiņi mainījās, bet pēc šī gada Krievijas ordu iebrukuma runa vairs nav par izmaiņām uz augšu. Nu runa ir par to, ka līdzšinējā Ukraina ir mirusi.

Man trūkst vārdu un teikumu kombināciju, lai šo saprastu tie, kuri mani nesaprata līdz šim un nesaprot tagad. Es varu rakstīt kaut ar zelta burtiem, tas neko nemainīs minēto domāšanā un uztverē. Viņi vēl aizvien dzīvo ilūzijās, ka karš ir tālu, tas mūs neskar un mums ir svarīgākas lietas, par kurām uztraukties un par kurām rūpēties. Diemžēl, bet es rakstu, lai vēlāk nepārmestu sev, ka varēju un neuzrakstīju, ka varēju un neizdarīju. Es ar šo iemetu akmentiņu Tavā dārzā. Kā Tu rīkosies, ko ar to darīsi, nav manas kompetences jautājums.

Tātad līdzšinējā Ukraina ar visiem plusiem un mīnusiem, ar trūkumiem un sasniegumiem ir mirusi, lai dzimtu jauna. Jauna valsts un jauna nācija. Spēcīga valsts un vienota, neuzvarama nācija. Diemžēl šīs dzemdības ir izrādījušās ļoti sāpīgas, tās ir piespiedu dzemdības ar varmācīgu ķeizargriezienu.

Šobrīd Ukraina ir visvairāk mīnētā valsts pasaulē. Tas nozīmē, ka, pat ja tiks noslēgts pamiera vai miera līgums, cilvēki ies bojā, un tos ievainos daudzas apzināti un mērķtiecīgi izvietotas sprāgstvielas un mīnas. Kur neskaties, visur brīdinoši uzraksti – «mīnēts». Nedrīkst kāju spert nekur. Kā to iestāstīt bērniem, ja pat pieaugušajiem to grūti aptvert? Mīnēti pagrabi, parādes durvis, dzīvokļi un pat līķi uz ielām.

Mēģini saprast, kāda ir ukraiņu dienas kārtība. Vīrieši tīra ieročus, cenšas atrast kādu vietu, kur pašaut mērķī, trenēties uzlādēt, izlādēt, izjaukt un salikt šaujamo, kā arī radina sevi pie ieroču nēsāšanas. Viņi alkst cīņas un ir gatavi mirt par savu tautu un valsti.

Šautuvēs ir tik daudz gribētāju, ka iepriekš pierakstās, kā mēs uz teātri vai koncertu iepriekš iegādājamies biļetes.

Slimnīcas ir pārpildītas ar ievainotajiem, ieskaitot pat bērnu slimnīcas.

Tie, kuri ir piedzīvojuši «Baigo gadu», atceras, kādas bija atriebības alkas un cik bija brīvprātīgo, kuri bija gatavi uzvilkt jebkuru svešu formu, lai iznīcinātu pāridarītājus.

Поддельники

Tā nav kādu atsevišķu indivīdu uztvere un rīcība, tāds ir patiesais tautas noskaņojums. Viss ir pakārtots karam, un šai karā ukraiņi nedrīkst zaudēt, jo tad tiks iznīcināta ne tikai Ukrainas valsts, bet arī tās pilsoņi.

Ukraiņi zina, ka nežēlīgākās un drausmīgākās kaujas vēl tikai būs, to dēvē par «otro vilni». Lai ko arī kādās tur pārrunu tiešraidēs Baltkrievijā vai Turcijā nerunātu karojošās puses, ukraiņi netic nevienam Krievijas vārdam. Un tas ir pamatoti.

Zinot par Krievijas organizētajām zvērībām, cilvēki brauc prom no tām vietām, kurās ir paredzamas lielas kaujas un kuras Krievijai tomēr izdosies okupēt.

Par vainīgajiem un Krievijas radīto postu jau rakstīju,- tad nobeigumā – par līdzvainīgajiem. Jā, jā! Līdzvainīgos, ieslodzīto žargonā tos dēvē – поддельники. Šai gadījumā arī netieši nozieguma veicinātāji.

Ja kāds atstāj ko nepiesietu, tad tādējādi viņš iekārdina un veicina zagšanu. Ja kāds, redzot vardarbību, izliekas to neredzam, viņš veicina un kļūst par nozieguma līdzdalībnieku. Jā, tiesās šādu darbību soda ar mazāku soda mēru, bet, ja nebūtu to, kuri neiejaucas un nepārtrauc noziegumus, tad būtiski samazinātos pastrādāto noziegumu skaits, jo vairumam noziegumu ir liecinieki. Ceļš no liecinieka līdz nolaidīgai, nepalīdzēšanai un noklusēšanai ir ļoti īss.

Ukrainas gadījumā vardarbības upuris – Ukraina lūdz palīdzību, bet viņiem nepalīdz. Palīdz ar «bažām», ar «dziļām rūpēm», ar «sašutumu» un citām darbībām, kuras deklarē kā palīdzību.

Pajautājiet ukraiņu sievietēm, bērniem un vīriešiem – kāda palīdzība jums ir nepieciešama? Kā mēs jums varam palīdzēt? Un visi atbildēs:

mums nepieciešami

ieroči,

ieroči un

ieroči.

Nevis pamperi un humpalas!

Un viņiem palīdz, es nesaku, ka nepalīdz. Palīdz, bet palīdzība nav proporcionāla un neatbilst palīdzētāja iespējām. Tā palīdzība, ko sniedz ASV, ir niecīga, salīdzinot ar to, kuru Ukrainai ir sniegusi Anglija, Polija un arī Latvija.

Ukraiņiem nav laika un iespējas gaidīt, kad taustāmu labumu nesīs jebkādas sankcijas, – palīdzība ir vajadzīga tūlītēja, un tai jāizpaužas ieroču piegādē.

Izrādās, ka nedz ANO, nedz NATO, nedz ES nespēj palīdzēt, jo viņi darbojas un rīkojas atbilstoši nesteidzīgajiem miera laikiem. Pulcējas, diskutē, lemj, bet tai pat laikā Ukrainā nogalina, spīdzina, izvaro un dedzina... Kara laikā to var klasificēt kā noziedzīgu nolaidību.

Ja palūkojas uz to, cik tad Ukrainai ir palīdzējuši kolektīvie Rietumi, tad šobrīd tas ir trīsdesmit piecas reizes mazāk, nekā tie paši Rietumi šai laikā ir ieskaitījuši Krievijas kontos. Naudas izteiksmē Krievija šī kara laikā no Rietumiem ir saņēmusi trīsdesmit piecas reizes vairāk, nekā Rietumi ir palīdzējuši Ukrainai!

Pirms gadiem desmit intervijā Uldis Freimanis man teica: «Ja redzu, ka kaut kas nav kārtībā, tad es vispirms vainoju sevi, jo esmu pārāk maz darījis, lai tā nebūtu.» Es arī vainoju sevi, un vainas apziņa mani nepamet jau otro mēnesi, jo arī es esmu pārāk maz darījis un pārāk maz spēju darīt.

P. S. https://www.youtube.com/watch?v=obO2nDA6dTQ&t=231s

Attēlā - Ulda Freimaņa izvadīšana.

Novērtē šo rakstu:

70
31