Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir viedoklis par deputātes Ilzes Viņķeles nepiemērotību Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājas amatam, kurā viņa ar balsu vairākumu tika ievēlēta 2016.gada 18.februārī.  

Ar deputātes Ilzes Vinķeles nostāju, kompetenci, vērtīborientāciju un pārstāvētajām  interesēm Latvijas izglītības saturā un procesā iepazināmies laikā, kad Ilze Viņķele no 2011.gada oktobra līdz 2014.gada janvārim vadīja Labklājības ministriju.

Kā ministre Ilze Viņķele sabiedrības kolektīvajā atmiņā neizdzēšami paliks saistīta ar mēģinājumu Kārli pārvērst par Karlīni un otrādi. 2012. un 2013.gadā Saeimas deputāti, skolotāji un nevalstiskās organizācijas vairākkārt lūdza Ministru kabinetu apturēt Dānijas metodiskā materiāla „Pirmsskolas, kurās ir vieta Pepijprinčiem un Pirātprincesēm” un bērnu grāmatu „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards” izplatīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs, pirms veikts šīs metodikas atbilstības izvērtējums izmantošanai pedagoģiskajā darbā bērnudārzos. Vairāki Latvijas psihologi, pedagogi u.c. speciālisti publiski - Saeimas komisijās, konferencēs, medijos - tika pauduši viedokli par metodikas nepiemērotību darbā ar pirmsskolas vecuma bērniem. 

Tomēr, ignorējot gan sabiedrības, gan lēmējvaras viedokli, RCS „Marta” vadītāja Iluta Lāce sadarbībā ar Labklājības ministriju Latvijas novados turpināja  vadīt seminārus pirmskolu izglītības darbiniekiem par dzimumu līdztiesību pirmskolās, dāvinot semināru dalībniekiem grāmatas „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”.

Oficiāla Latvijas ekspertu atzinuma par metodikas pieļaujamību darbam ar bērniem nav joprojām, lai gan par tāda nepieciešamību tika nolemts 2013.gada 22.maijā apvienotajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju kopsēdē, vienojoties veidot šim nolūkam speciālu darba grupu.

Tādēļ jo vērīgāk vērts ieklausīties Dānijas transpersonu asociācijas 2010.gada 22.aprīļa „Ziņojumā par transseksuāliem bērniem, kuri atrodas dienas aprūpes iestādēs” (Landsforeningen for Transvestitter og Transseksuelle,  „Vedrørende: Transkønnede børn i daginstitutioner”), kurā par šo Dānijā radīto mācību un metodisko materiālu teikts, ka metodikas autori uzskata dzimumu par tādu faktoru, kas var tikt konstruēts, kad bērns vēl ir mazs, un ka pedagogiem ir noteikta loma šajā procesā, kā arī, ka metodikas teksts, šķiet, seko kļūdainajām teorijām, kuras izstrādājis bēdīgi slavenais amerikāņu psihiatrs Džons Monijs (John Money), t.i, ka dzimums nevis iedzimst, bet ir ieaudzināms.  Līdzīgs viedoklis pausts arī Lietuvas ģimenes psihiatra G.Vaitošakas atzinumos, kad šo metodiku neveiksmīgi mēģināja piedāvāt Lietuvas pirmskolas izglītības iestādēm. 

Ilzes Viņķeles nonākšana Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājas amatā rada priekšnosacījumus tam, ka līdzīgi eksperimenti Latvijas izglītība sistēmā visos līmeņos varētu turpināties. It īpaši, ņemot vērā atbalstu šīm idejām  Valsts izglītības un satura centrā, kura atbildīgie darbinieki joprojām savās ārvalstu komandējumu prezentācijās un sagatavotajos pārskatos par valsts politikas īstenošanu izglītībā un dzimumu līdztiesībā Dānijas metodisko materiālu min kā labās prakses piemēru, ko Latvijai bijusi drosme pārņemt, un pozitīvu sasniegto rezultātu, „veicot bērnu izglītošanu pirmsskolas izglītības iestādēs par dzimumu līdztiesību”.

Labklājības ministrija ir dzimumu līdztiesības politiku koordinējošā institūcija valstī un vada  starpinstitucionālo Dzimumu līdztiesības komiteju, kura Ilzes Viņķeles laikā 2013.gada 19.jūnijā publiskoja „Dzimumu līdztiesības komitejas izveidotās darba grupas rekomendācijas sieviešu un vīriešu skaita līdzsvarošanai un dzimumu līdztiesības aspektu integrēšanai Latvijas pirmsskolas, vispārējās, profesionālās un augstākās izglītības līmeņos, izglītības procesā un saturā līdz 2020.gadam”. Šajās Rekomendācijās jautājumos, kas skar visus izglītības līmeņus, ieteikts:

„Nodrošināt valsts finansējuma pieejamību interešu izglītības pasākumiem, kas vērsti uz izpratnes veicināšanu un situācijas uzlabošanu dzimumu līdztiesības jomā (piemēram, popularizējot zēnu un meiteņu diskusiju grupu metodi interešu izglītībā un veicinot tās pieejamību jauniešu interešu un neformālas izglītības centros).

Zēnu un meiteņu diskusiju grupu metodes ieviešanu un popularizēšanu (apmācības) Latvijā kopš 2009.gada veic resursu centrs sievietēm „Marta”. Rekomendācijās zēnu un meiteņu diskusiju grupu metode minēta kā labās prakses piemērs dzimumu līdztiesības aspektu integrēšanai pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī.

Metode pārņemta no Ālandu salām, un tā ieviešanai un popularizēšanai RCS „Marta” izdevis Mīas Hanstrēmas  „Metodikas rokasgrāmatu meiteņu un zēnu grupu vadītājiem, izvērtējot uz stereotipiem balstītu dzimumu uztveri”, kas ir tieša un nepārprotama tā saucamās gendera teorijas uzspiešana Latvijas bērniem un pusaudžiem vecumā no 13-16 gadiem, izmantojot interešu izglītību. Kā minēts metodikā, tad „zēnu un meiteņu grupās tiek uzskatīts, ka veids, kādā sabiedrība iedala dzimumus  un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumus galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati...” Vīrieši metodikā tiek pozicionēti kā varmākas pat tad, ja „vīrieši līdzdarbojas, ir jauki, respektē savas sievas, palīdz mājas darbos, tomēr neuztver vīriešu virskundzību pār sievietēm kā problēmu. Līdz ar to viņi piedalās un ir līdzvainīgi dzimumu virskundzībā un pakļautības turpināšanā. Arī viņi izmanto priekšrocības, kas tiem piešķirtas tāpēc, ka viņi ir vīrieši.”  Savukārt sievietes - kā neizbēgami upuri: „Lai arī kāds būtu apzināti vai neapzināti izvēlētais izturēšanās veids, meitenēm tas nav labvēlīgs, tāpēc viņām nepieciešama pieredzējušu vadītāju palīdzība.”

Atbilstoši gendera teorijai metodikā heteroseksualitāte skatīta kā strukturāls cēlonis  diskriminācijai: „Diskriminācijai un apspiešanai īpaši pakļauti tie, kas nav heteroseksuāli, jo heteroseksuālā norma skar visus tieši tāpēc, ka tas ir dzimumu kārtības pamatprincips.” „Lielākā daļa cilvēku to uztver par normālu un vēlamu, un par to neviens nešaubās. Tādējādi gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes tiek apslēptas.” Metodikā heteroseksualitāte identificēta kā galvenā no apstrīdamajām normām, jo tikai apstrīdot to, „kas nosaka, ka vienīgi heteroseksualitāte ir pareiza un normāla”, „konstruktīvā veidā var cīnīties pret homofobiju.”

Līdzīgi ieskati pausti arī Valsts izglītības satura centra 2011.gadā izdotajā rokasgrāmatā „Crowsing  diversity - teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ”, kurā attiecībā uz LGBTIQ dzīvesveidu teikts, ka „jācer, ka šos „alternatīvos” modeļus būs iespējams uztvert kā kopējus un pieņemtus kultūras modeļus, jo tie jau ir realitātes daļa”.  

Diskusiju raisīšanai zēnu un meiteņu grupās izvirzīti ar bērnu tikumību bieži vien nesavietojami jautājumi un darba metodes. Piemēram, uzdevumā, kura mērķis ir veicināt diskusiju par tēmu "sekss", norādījumā grupas vadītājam teikts: „Neaizmirsti uzsvērt, ka viedokļi var būt dažādi par to, kad sākt nodarboties ar seksu; ka sekss var būt arī tikai iekāres dēļ tāpēc, ka gribas; norādi, lai nodarbotos ar seksu, diviem cilvēkiem nav jābūt pārim, viņi pat var nepazīt viens otru, bet galvenais — viņiem abiem ir jāgrib nodarboties ar seksu.”  

2015.gada vasarā Izglītības likumā ieviestās tikumiskās un valstiskās audzināšanas uzdevums būtu turpmāk pasargāt izglītojamos no šādām metodēm, tādēļ lieti atcerēties, ka Ilze Viņķele kā Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekle un sekretāre bija viena no kareivīgākajām cīnītājām pret grozījumiem Izglītības likumā, kas kopš 2015.gada 16.jūlija paredz „aizsargāt izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai” un „nodrošināt izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene”. 

Pašlaik notiek asas diskusijas par gedera ideoloģijas uzspiešanu Latvijai tā saucamās Stambulas konvencijas aizsegā (Eiropas Padomes konvencija par vardarbības Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu), kura Labklājības ministrijas sagatavotajā "Plānā dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.-2014.gadā" novērtēta par gaidītu un ietekmīgu instrumentu, lai turpinātu gendera teorijas indoktrinēšanu Latvijas izglītībā: "Ja Latvija pievienosies šai konvencijai, aktuālas kļūs konvencijā noteiktās prasības. Konvencijas 14. un 15.pantā ir īpaši uzsvērta vērtīborientētas izglītības nozīme, kā arī speciālistu, tai skaitā izglītības jomā strādājošo, izglītošana par dzimumu līdztiesību un neaizspriedumainām dzimumu lomām."

Konvencijas 14.pants bez aplinkiem pieprasa absolūtu izglītības ideoloģizāciju, prasot
"visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par
tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu
lomas, kas nav padarītas par stereotipiem
", un ko Labklājības ministrija, priekšzīmīgi jau
uzsākusi bērnudārzos un interešu izglītībā, nu gatava arī ieviest visos izglītības līmeņos.

Šāda vērtīborientācijas interpretācija jo bīstamāka tādēļ, ka šajā Eiropas struktūrfondu plānošanas periodā Valsts izglītība satura centra personā paredzēts iztērēt 14 miljonus eiro, lai izstrādātu jaunu kompetenču pieejā balstītu vispārējās izglītības saturu ar noteikumu, ka: "Mācību un metodisko līdzekļu saturs tiks veidots, ievērojot dzimumu līdztiesības principus... Satura izstrādē īpaša uzmanība tiks veltīta sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par dzimumu lomu sadalījumu, nepieļaujot stereotipisku dzimumu attēlojumus mācību līdzekļos (piemēram: sieviete – mājsaimniece, vīrietis – naudas pelnītājs), tai skaitā piesaistot dzimumu līdztiesības ekspertu mācību līdzekļu satura izvērtēšanā no dzimumu līdztiesības viedokļa."

Nekritiska vēršanās pret dzimumu stereotipiem, kad vienlīdz dedzīgi izskausti kā reāli dzimumu stereotipi, tā iedzimtas dzimumu atšķirības, jaunajā izglītības saturā ir sagaidāma.  2013.gada 5.martā Ministru kabinets Labklājības ministrijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju uzdeva „veicināt vadlīnijām "Dzimumu līdztiesības principu integrēšana mācību grāmatās" atbilstošu mācību materiālu izmantošanu izglītības iestādēs, pastāvīgi pārskatot vispārizglītojošo skolu mācību saturu un materiālus”. Minētajās Labklājības ministrijas izstrādātajās vadlīnijās cita starpā norādīts:

 "Eksperti iesaka arī uzmanīgi vērtēt dažu mācību priekšmetu standartos iekļautās atšķirīgās normas zēniem un meitenēm. Īpaši tas attiecas uz sporta izglītības prasībām, jo šīm  atšķirīgajām prasībām nav objektīva pamatojuma”. Attiecībā uz mācību uzdevumiem ieteikts „novērtēt, vai netiek izvirzītas atsevišķas, atšķirīgas prasības zēniem un meitenēm”. Ieteikts mācību grāmatas veidot tā, „lai abu dzimumu skolēniem netiktu iemācītas tradicionālās dzimumu lomas” u.tmldz.  Par tādu tradicionālu lomu autori uzskata arī mātes lomu: „Autoriem jāseko, „…, lai  lietotā terminoloģija neietver dzimumsegregāciju, kā, piemēram, pirmskolas izglītības programmas sadaļā “Bērnu attīstības raksturojums no 0–7 gadiem”, kur dažos izteikumos konstatēta vārda “vecāki” aizstāšana ar vārdiem “māte”, ”māmiņa”. To iespējams interpretēt kā stereotipisku pieņēmumu par mātes īpašo lomu bērnu audzināšanā un tēva lomas mazināšanu.  Sieviešu bioloģiskā funkcija – spēja dzemdēt un zīdīt bērnu – automātiski nenozīmē arī prasmi aprūpēt un audzināt bērnus. Šīs prasmes var iemācīties gan sieviete, gan vīrietis”. Vadlīniju autori gan ir uzsvēruši mātes un tēva kopīgo atbildību bērnu audzināšanā, tomēr nepamatoti nav ņēmuši vērā to, ka bērnu radīšanā un audzināšanā sievietei-mātei un vīrietim-tēvam ir atšķirīgas funkcijas un lomas. Turklāt mātes lomas pazemināšana ir pretrunā latviskajai kultūridentitātei un tradīcijām. 

Pret kultūras tradīcijām īpaši vērsties paģēr jau pieminētā Stambulas konvencija, pie kuras pārņemšanas Latvijā Labklājības ministrija strādā jau vairāk kā piecus gadus. Konvencijas 12.pants nosaka, ka  „konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”

Aprakstītā bijušās labklājības ministres vērtīborientācija izglītības jomā ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, lobējot šauri pārstāvētās liberālo intelektuāļu profesionālās un personiskās intereses. Tā ir pretrunā arī laimīga cilvēka idejai, kuru kā izglītības sasniedzamo mērķi apzinājis un nosaucis jaunais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, kuru deputāte Ilze Viņķele jau paguvusi atklāti noniecināt TV24 raidījumā „Kur tas suns aprakts?”.

Vai iespējams, ka Ilze Viņķele iesaistītos diskusijā ar sabiedrību un citādi domājošiem nozaru speciālistiem par izglītības satura ideoloģizēšanu? Visticamāk, ka ne. 2013.gadā 5.martā Ministru kabinets ministres Ilzes Viņkeles sagatavotā un parakstītā atbildes vēstulē 36 Saeimas deputātiem, kuri aicināja izvērtēt Dānijas metodisko materiālu pirmsskolas izglītības iestādēm un „Plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.–2014.gadam” tika atteikts, ka: „diskusijas par dzimumu līdztiesības teorētiskajiem aspektiem un mērķiem nevarētu būt sarunu objekts, ņemot vērā, ka dzimumu līdztiesības termins un tā mērķis ir definēts un skaidri noteikts arī akadēmiskajā vidē”.

Vēl vairāk. Labklājības ministrija Ilzes Viņķeles personā pirmoreiz neatkarīgās Latvijas vēsturē 2014.gadā iesniedza sūdzību/lūgumu Briselē, lai ideoloģisku apsvērumu dēļ lūgtu apturēt savas valsts projektu, kurš tika teicami realizēts un kuram nebija neviena finansiāla vai tehniska pārkāpuma. Runa ir par EEZ finanšu instrumenta programmas „NVO fonds” apakšprogrammas „NVO darbības atbalsta programmas” projektu „Pilsoniskās sabiedrības un iedzīvotāju līdzdalība dzimumu līdztiesības dzimumu līdztiesības politikas izstrādē un īstenošanā”, kurā bija paredzēts uzsākt diskusijas ne tikai par dzimumu līdztiesības teorētiskajiem aspektiem, bet pavisam konkrēti - gan par Labklājības ministrijas rekomendēto zēnu un meiteņu grupu metodiku, gan Stambulas konvenciju, gan citām Kārlim un Karlīnai līdzīgām metodikām izglītībā. Sūdzība tapa sadarbībā ar RSC „Marta”. Lai projekta iesniedzēju (domubiedru grupas vārdā projektu iesniedza Asociācija Ģimene) iznīcinātu arī fiziski - Labklājības ministrija un RCS „Marta”  lūdza programmas donorus ne tikai pārtraukt projektu, bet arī atprasīt jau projekta īstenošanā izlietoto naudu (bija notikusi konference „Dzimumu līdztiesība izglītības saturā un procesā”, ko apmeklēja vairāk  kā 100  dalībnieku). Jāpiebilst, ka projekts tika īstenots programmā, kuras mērķis bija veicināt vārda brīvību un sabiedrības līdzdalību politikas veidošanas procesā.  

Ņemot vērā Ilzes Viņķeles vērtīborientāciju izglītībā un neiecietību pret vārda un uzskatu brīvību, viņas ievēlēšana Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājas amatā turpmāk varētu būt nopietns izaicinājums, lai novērstu tālāku gendera ideoloģijas izplatīšanu Latvijas izglītības sistēmā, un nostiprinātu vīrieša un sievietes savienību laulībā un ģimenē kā vienīgo stabilo garantu tautas pastāvēšanai ilgtermiņā,  jo izglītība neapšaubāmi ir ietekmīgs instruments bērnu un jauniešu uzskatu, attieksmju un rīcības formēšanā.     

P.S. Bet tikmēr skolās jau ienākusi dzejniece Agnese Krivade, kura šogad portālā satori.lv pauž: „man pašlaik iestājusies jau nolieguma fāze. ne tikai latvijas bet jebkādas nacionālas identitātes; nevaru iedomāties nevienu piemēru, kāpēc tā būtu kaut kas labs un īpašs. gribu dzīvot, it kā tās nebūtu.” ”Ļoti gaidu, kad sāks runāt arī par gender fluidity lietām, lai nojauktu ne tikai mākslīgās robežas starp orientācijām, bet arī dzimumiem.”

* „Latviešu identitātes atbalsta biedrība”

Novērtē šo rakstu:

0
0