Menu
Pilnā versija
Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Fanija Golda · 09.07.2019. · Komentāri (19)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir arī uzrunājis Saeimas deputātus un tautu pie Brīvības pieminekļa. Viņš ir pirmais prezidents, ko Saeima ievēlēja atklātā balsojumā.

Kā jau bija gaidāms, abas Levita uzrunas bija labi strukturētas un tādas, ko ir pieņemts dēvēt par programmatiskām un kurās viņš ir izstāstījis mērķus, ko vēlas sasniegt tuvāko gadu laikā – solidaritāte, piederības apziņa Latvijai un Eiropai un iespēja dzīvot modernā valstī. Levits uzvēra arī labklājības un tiesiskuma uzlabošanu valstī.

Par Levita runām daudzi izteikušies pozitīvi, un daudziem cilvēkiem tās ir patikušas. Nav šaubu, ka daudzi cilvēki saista lielas cerības ar jauno prezidentu, cerot uz dzīves uzlabošanos un jaunu iespēju rašanos, tajā skaitā uz algu un pensiju palielināšanos.

Apmierināti var būt arī tie iedzīvotāji, kuri jau gadiem ilgi gaida jauno Laimes lāci jeb tā saukto “stingro roku”. Savā runā Levits paziņoja, ka ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja no mēsliem, kas ir sakrājušies 30 gados, piemēram, partiju atkarība no ziedotājiem un korupcija. Diemžēl viena daļa no šiem mēsliem piedalījās paša Levita inaugurācijas pasākumā!

Tas skan tiešām cerīgi un jauki, jo īpaši ņemot vērā Latvijā valdošo fenomenu – ilgas pēc “stingrās rokas”. Tomēr šķiet, ka šos cilvēkus gaida zināma vilšanās – kaut kā grūti iedomāties, ka Levits staigās pa Saeimu vai valdības māju ar slotu rokās un meklēs, kurā stūrī tie mēsli noglabāti. Līdz ar to ne rīt, ne parīt nebūs redzami “jaunās slotas” lietošanas rezultāti un arī iztīrītie stūrīši vai pagultes. Tas nozīmē, ka visai drīz daudzus cilvēkus gaida vilšanās un sagaidīsim atkal ierastos tekstus par nespēju kaut ko sakārtot valstī un darīt galu zagļu visatļautībai.

Interesanti būs vērot arī tos visus iepriekš sajūsminātos Levita fanus, kas stāstīja, ka Levits būs “nācijas tēvs” un visus vedīs uz saulaino tāli. Šīs ilgas pēc “nācijas tēva” šķiet vismaz pārspīlētas, jo Latvijas prezidents nav visspēcīgs monarhs, kurš var likti pakārt Doma laukumā visus valsts ienaidniekus vai izdalīt naudas lādes visiem trūkumcietējiem.

Tiem cilvēkiem, kuri ilgojas pēc mesijas, vajadzētu iet uz baznīcu, bet politiķus vērtēt pēc izteiktajiem solījumiem un padarītajiem darbiem. Līdzīgi ir stāsti par latviešiem kā zemnieku tautu, kuriem tikai “baltais tēvs” var ieviest kārtību mājās. Varētu slēgt totalizatoru, lai prognozētu, pēc cik ilga laika tiks gaidīts atkal jauns “nācijas tēvs”.

Pēc Vairas Vīķes-Freibergas daudziem bija sajūta, ka katrs nākamais prezidents ir arvien vājāks un vieglāk manipulējams, kā arī arvien izdevīgāks valdošajām partijām un tā sauktajiem aizkulišu spēlētājiem. Iespējams, tas izskaidro nosacīto klusumu un lielās cerības par Levitu un viņa veiktajiem darbiem, kas redzams daudzos medijos.

Daudzi ir vīlušies pēdējo prezidentu darbībā, tajā skaitā Andra Bērziņa un Raimonda Vējoņa darbībā. Bērziņu daudzi dēvēja par oligarhu prezidentu, savukārt Vējonis sākumā mēģināja būt tuvs tautai un kļūt par tā saukto “tautas prezidentu”, tomēr nespēja sekmīgi izpildīt šo uzdevumu.

Būs interesanti vērot, kādas veidosies Levita attiecības ar Saeimā ievēlētajām partijām. Levits ievērojamu laika posmu ir pavadījis ārpus Latvijas, tāpēc var pieņemt, ka viņš nav ticis iesaistīts dažādās vietējās ietekmes pārdales shēmās un maz zina par iespējamām intrigām un aizkulišu cīņām. No vienas puses, tā ir Levita priekšrocība un lielā iespēja uz visu paskatīties no malas, no otras puses, viņam var būt sarežģīti runāt ar partijām un politiķiem par turpmākiem darbiem.

Liela nozīme šādā situācijā būs prezidenta kancelejai – tiem cilvēkiem, kuri spēs nodrošināt un attīstīt sadarbību ar partijām un līdzsvarot to starpā pastāvošās nesaskaņas un kašķus.

Mazliet pieklusuši arī aicinājumi ieviest Latvijā jaunu prezidenta vēlēšanu kārtību, kas nosaka, ka prezidentu ievēl tauta tiešās vēlēšanās. Iespējams, tas ir saistīts ar cerībām, ka Levits būt tāds prezidents, kādu vēlas katrs aktīvais vēlētājs. Tomēr šķiet, ka šie aicinājumi atjaunosies jau tuvākajā laikā, jo ir skaidrs, ka Levits nespēs ātri piepildīt šo vēlētāju vēlmes pēc labākas dzīves.

Arī Lietuvā nesen tika ievēlēts jauns prezidents - Gitans Nausēda, kura inaugurācija ir paredzēta 12.jūlijā. Atšķirībā no Latvijas Lietuvā prezidents tiek vēlēts tiešās tautas vēlēšanās. Lietuvai ir dažāda pieredze ar tautas vēlētiem prezidentiem, pieredzēts arī impīčments, kad no amata tika atcelts Rolands Pakss. Joprojām turpinās skandāli, kas sākās nākamā prezidenta – Valda Adamkus pilnvaru laikā.

Nesen Lietuvā veiktā socioloģiskā aptauja rāda, ka par Nausēdu daudzi Lietuvas iedzīvotāji balsoja tāpēc, ka viņš nav politiķis un nav saistīts ar partijām (līdz šim viņš ir darbojies kā ekonomists un eksperts ekonomikas jomā, bieži komentējot ekonomiskos jautājumus televīzijā un radio, ilgu laiku viņš ir strādājis SEB bankā).

Pirmsvēlēšanu kampaņā Nausēda solīja uzlabot labklājību un sociālo līdztiesību valstī, ko vēlas daudzi cilvēki. Tieši tas bija galvenais Nausēda solījums priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Viņa ievēlēšana liecina, ka šī bija pareiza priekšvēlēšanu kampaņas solījumu izvēle, jo cilvēki vēlas sociālu līdztiesību un uzplaukumu.

Aptaujā daudzi atzina, ka ir izvēlējušies Nausēdu tāpēc, ka viņš atšķiras no līdzšinējās prezidentes Daļas Grībauskaites, kura tika dēvēta par “dzelzs lēdiju” un tika daudz kritizēta par izteiktajiem asajiem paziņojumiem.

Ņemot vērā, ka arī Igaunijā salīdzinoši nesen par prezidenti tika ievēlēta Kersti Kaljulaida, kura aktīvi piedalās dažādos pasākumos gan savā valstī, gan ārvalstīs, būs interesanti pēc kāda laika salīdzināt, kurš no Baltijas valstu prezidentiem būs veiksmīgāks un kļūs par redzamāko Baltijas reģionā. Būtu jauki, ja Levits būtu spožākais prezidents, kuru pazītu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs un starptautiskajās organizācijās.

Novērtē šo rakstu:

24
21